Tajā laikā Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un aizveda viņus savrup augstā kalnā. Un tur Jēzus pārveidojās viņu priekšā. Viņa vaigs iemirdzējās kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, lūk, tiem parādījās Mozus un Elijs, kuri sarunājās ar Viņu.
Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Kungs, mums ir labi šeit būt! Ja vēlies, es uzcelšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum, un vienu Elijam.” 
Viņam vēl runājot, lūk, mirdzošs mākonis apēnoja viņus, un no mākoņa, lūk, atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk, – Viņu klausiet!” 
To dzirdot, mācekļi nokrita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus, piegājis un viņus aizskāris, tiem sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Un viņi, pacēluši savas acis, vairs nevienu neredzēja, tikai Jēzu. 
Un, kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pavēlēja, sacīdams: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem!”

Mt 17, 1-9

Jēzus paņēma līdzi trīs tuvākos mācekļus, un līdz ar viņiem Tabora kalnā uzkāpjam arī mēs. Mūsu priekšā Viņš atsedz savu dievišķo godību: “Viņa vaigs iemirdzējās kā saule un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”. Kunga pārveidošanās svētki mums atklāj Viņa dievišķo noslēpumu, kas ikdienā ir apslēpts mūsu miesīgajām acīm. Mēs dzīvojam no ticības, jo ticība skata Dieva noslēpumu, bet miesīgajām acīm ir kārdinājums banalizēt redzēto, jo tas aptver tikai radīto lietu galīgumu, tāpēc Baznīcā svarīgākais ir apslēpts zem plīvura: tabernākuls, biķeris Svētās Mises pirmajā daļā, bet otrajā tas tiek atsegts, ievadot mūs mūsu vienotības noslēpumā ar Dievu, kas pārveido mūs Kunga Garā tajā pašā attēlā no spožuma spožumā (2 Kor 3, 18). Brīžiem Kungs paver ticības plīvuru, lai aizdegtu sirdi un stiprinātu ticību. Tā tas notika dedzīgā kristieša, muižnieka Motovilova dzīvē, kurš gribēja izprast, kāds ir galvenais kristīgās dzīves mērķis. Pēc sv. Serafima lūgšanas sarunas laikā viņam tika ļauts redzēt dievišķo gaismu.

— Kā es varu būt droši pārliecināts, ka es esmu Dieva Garā? Kā man sevī atpazīt patieso Viņa parādīšanos?

Tēvs Serafims atbildēja:
— Es jau jums teicu, ka tas ir ļoti vienkārši, un sīki jums izstāstīju, kā cilvēki atrodas Dieva Garā un kā izprot Viņa parādīšanos mūsos... Kas gan jums, tēvs, vajadzīgs?

— Vajadzīgs, — es teicu, — lai es to kārtīgi saprastu.

Tad tēvs Serafims paņēma mani stingri aiz pleciem un teica:
 — Mēs abi tagad esam Dieva Garā... Ko tad tu neskaties uz mani?

Es atbildēju:
 — Es nevaru skatīties, svētais tēvs, tāpēc, ka no jūsu acīm zibeņi lec. Jūsu seja kļuvusi spožāka par sauli, kas manas acis lauž no sāpēm...

Tēvs Serafims teica:
 — Nebīstieties, Dievu mīlošais, arī jūs tagad kļuvāt tik gaišs kā es. Jūs pats tagad esat Dieva Gara pilnībā, citādi jums nebūtu iespējams mani tādu redzēt.”

Tabora redzējums pilda mūsu sirdis ar paļāvību, jo mūsu “dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā” (Kol 3, 3). Pēc atgriešanās ikdienā mūsu skatiens būs pievērsts sirds dziļumiem, kur apslēpti mājo Kungs, mūsu cerība uz pārveidošanos dievišķajā gaismā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs