Samariešu sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt. Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. Jņ 4, 19-24

Mūsu draudzes baznīcas ir liela dāvana. Tā ir patvēruma vieta.

Vecajā Derībā ir minētas sešas pilsētas, kur varēja paglābties no atriebības tas, kurš bija izdarījis netīšu slepkavību. Nabagu, ko vajāja mirušā asins atriebējs, pieņēma pilsētā tikai pēc tam, kad viņa gadījums bija pilsētas vecāku izpētīts. Seši ir nepilnīgs skaitlis, jo Bībeles pilnības skaitlis ir septiņi; sešas patvēruma pilsētas rod savu piepildījumu Kristū, kurš patiesi ir mūsu patvērums (Ebr 6, 18). Kungs Jēzus ir pilnīgais katra grēcinieka glābējs. Katram svarīgi atrast savu patvēruma vietu, drošu vietu, kur viņš var atspirgt no noguruma, no domām, kas viņu vajā, no stresa, un atpūtināt savu dvēseli.

Kāds draugs man uzticēja, ka ceļošana pa svētvietām viņam ir šādas patvēruma pilsētas. Bet svētvietas ir tuvu mums. Tās ir mūsu draudžu baznīcas. Visur varam pielūgt Kungu “garā un patiesībā”, bet it sevišķi mūsu draudzes baznīcā, kur Viņš ir reāli klātesošs maizes zīmēs tabernākulā. Mūžīgā uguntiņa pie tabernākula ir aicinājums “Viņš ir šeit! Vari patverties Viņa Sirdī!”

Ja mīlam to, kas ir mūsu Patvērums, tad mīlam arī pašu patvēruma vietu. Atbalstīt savu prāvestu dievnama atjaunošanā ir veids, kā apliecināt pateicību Tam, kas man ir tik daudz devis.

Pr. Aleksandrs Stepanovs