Tajā laikā Jēzus bija pie jūras. Un daudz ļaužu sapulcējās ap Viņu, tāpēc Viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet visi ļaudis stāvēja krastā. Un Viņš tiem daudz runāja līdzībās, sacīdams: “Lūk, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, daža sēkla nokrita ceļmalā, un atlidojuši putni to apēda. Citas nokrita klinšainā vietā, kur nebija daudz zemes, un tūlīt uzdīga, jo tām nebija dziļas augsnes. Kad uzlēca saule, tās novīta un nokalta, jo tām nebija sakņu. Bet citas krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un tās nomāca. Bet vēl citas krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ir ausis, tas lai klausās!” Un mācekļi, piegājuši klāt, Viņam jautāja: “Kāpēc Tu viņiem runā līdzībās?” Atbildot Jēzus tiem sacīja: “Tāpēc, ka jums ir dots saprast Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnība; bet, kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Es tādēļ runāju viņiem līdzībās, ka viņi redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird, nedz arī saprot. Attiecībā uz viņiem piepildīsies Isaja pravietojums, kas saka: “Ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaskatīsiet. Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi ir slikti dzirdējuši un savas acis aizvēruši, lai ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu, un lai neatgrieztos, ka Es viņus dziedinātu.” Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird! Patiesi, Es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja. Tad nu klausieties līdzību par sējēju! Pie katra, kas dzird Vārdu par Valstību un nesaprot, atnāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas bija iesēts ceļmalā. Bet iesētais klinšainā vietā ir tas, kas Vārdu dzird un tūlīt ar prieku to pieņem, bet tam nav sakņu, viņš ir nepastāvīgs. Ja sākas spaidi vai vajāšanas Vārda dēļ, viņš tūlīt ieļaunojas. Bet starp ērkšķiem iesētais ir tas, kas Vārdu dzird, bet pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc Vārdu, un tas paliek bez augļiem. Bet labā zemē sētais ir tas, kas Vārdu dzird un saprot, un nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.”

Mt 13, 1-23

Kungs nevēlas, lai mūsu dzīve ir garīgi sterila, tāpēc piedāvā veikt “garīgu rentgenu”, kā šo svētdien teica pāvests Francisks “Kunga eņģelis” lūgšanas laikā: “Jēzus mūs šodien aicina ieskatīties sevī: pateikties par labu zemi un apstrādāt zemi, kas vēl nav laba. Pajautāsim sev, vai mūsu sirds ir atvērta ar ticību uzņemt Dieva vārda sēklu?”

Dieva vārds, kuru dzirdam svētdienas dievkalpojumā vai ikdienas Svētajā Misē, vai lasot Bībeli, ne tik daudz sniedz informāciju, cik pārveido sirdi. Ir svarīgi to klausīties un saprast, un, kā darīja senie garīgās dzīves skolotāji, dienas laikā to “gremot”, apdomājot vārdus, kas uzrunāja. Lai klausīšanās ved pie rīcības vēl tās pašas dienas laikā, meklējot izdevību īstenot to, ko sapratām. “Pajautāsim sev, vai mūsu slinkuma akmeņi joprojām ir lieli un to ir daudz; pamanīsim un sauksim vārdā netikumu ērkšķus. Atradīsim drosmi labi apmēslot šo zemi, labi sakopjot mūsu sirdi, aiznesot Kungam grēksūdzē un lūgšanā mūsu akmeņus un mūsu ērkšķus. Tādējādi Jēzus, labais sējējs, būs laimīgs izdarīt papildu darbu: attīrīt mūsu sirdi no akmeņiem un dadžiem, kas nomāc Vārdu”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs