Tajā laikā Jēzus sacīja apustuļiem: “Kas tēvu vai māti mīl vairāk par mani, nav manis cienīgs; un, kas dēlu vai meitu mīl vairāk par mani, nav manis cienīgs; un, kas neņem savu krustu un seko man, nav manis cienīgs. Kas atradīs savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un, kas uzņem mani, tas uzņem To, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti kā pravieti, tas saņems pravieša algu; un, kas uzņem taisnīgo kā taisnīgo, tas saņems taisnīgā algu. Un, kas pasniegs kausu auksta ūdens padzerties vienam no šiem mazajiem, tādēļ ka viņš ir māceklis, patiesi, Es jums saku: viņš savu algu nezaudēs.”
Mt 10, 37-42
Jēzus ienāk mūsu dzīvē ar “pretenzijām”, kurām nav robežu. Viņš vēlas būt mīlēts vairāk nekā mums dārgie cilvēki.
Viņš vēlas mūsu dzīvē būt galvenajā vietā, lai pat vislabākās lietas vai cilvēki– kas ir Radītāja dāvana, tomēr radība – neieņem Radītāja vietu. Tad viss pārējais mūsu dzīvē būs savā vietā. Kā rakstīja sv. Benedikts saviem brāļiem regulas noslēgumā: “Lai nekas viņiem nav dārgāks par Kristu”. Viņa mīlestības apgaismoti, sapratīsim Dieva dāvanu lielumu un to vērtību mūsu dzīvē, un tāpēc spēsim to sargāt. Modra un sakopota sirds spēj visu dzīvot saistībā ar Viņu.
pPr. Aleksandrs Stepanovs