Tajā laikā, kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš iežēlojās par tiem, jo viņi bija apspiesti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujas lauks patiešām ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!”Un, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Viņš deva tiem varu pār ļaunajiem gariem, lai viņi tos izdzītu un lai dziedinātu visas slimības un visas kaites. Divpadsmit apustuļu vārdi ir šie: pirmais ir Sīmanis, kas tiek saukts par Pēteri, un viņa brālis Andrejs; Zebedeja dēls Jēkabs un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un muitnieks Matejs; Alfeja dēls Jēkabs un Tadejs; Sīmanis Kanaānietis un Jūdass Iskariots, kas Viņu nodeva. Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, viņiem pavēlēdams un sacīdams: “Neejiet pie pagāniem un neejiet samariešu pilsētās! Bet labāk ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm. Iedami sludiniet, sacīdami: “Debesu valstība ir tuvu!” Dziediniet slimos, augšāmceliet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus; par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!”

Mt 9, 36-10, 8

Šīs svētdienas Dieva vārds mums runā par Dieva tautu un par tās ganiem. Mēs neesam tikai indivīdi, kas apmierina savas reliģiskās jūtas, bet gan priesteriska tauta, kuru pulcina Kungs, lai tā pakārtotu pasauli Dieva gribai, lai viss, kas norit cilvēku sabiedrībā, saskanētu ar Dieva gribu attiecībā uz cilvēka dzīvi. Vieta, kur atsevišķi ticīgie kļūst par Dieva tautu, ir Euharistija. Kā skan sena kristīgā lūgšana: “Kā labības graudi, kas bija izkaisīti pakalnos, ir apvienoti kopā un veido šo maizi, tāpat arī tu, Kungs, no visām pasaules malām pulcini kopā savu Baznīcu”.

Tieši no Euharistijas smeļam spēku darīt labu. Ievadot 2007. gada Euharistisko procesiju Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētkos, Benedikts XVI teica: “Euharistija ir barība, kas domāta tiem, kuri kristībā tika atbrīvoti no verdzības un kļuva par Dieva bērniem; tā ir barība, kas viņus uztur garajā izceļošanas ceļā cauri cilvēka esamības tuksnesim. Līdzīgi kā manna Izraēļa tautai, tāpat arī Euharistija katrai kristiešu paaudzei ir nepieciešama barība, kas uztur, šķērsojot šīs pasaules tuksnesi, ko ir izkaltējušas ideoloģiskās un ekonomiskās sistēmas, kas neveicina dzīvību, bet drīzāk to nonāvē; pasauli, kur drīzāk dominē varas un īpašuma loģika, nekā kalpošanas un mīlestības loģika; pasauli, kur nereti triumfē vardarbības un nāves kultūra. Bet Jēzus mums nāk pretī un iedveš drošību: Viņš pats ir “dzīvības maize””. Tas ir “Ticības noslēpums”, kā priesteris saka Svētās Mises laikā, kad maize pārtop Euharistijā.

Par šo ticības noslēpumu – kad sv. Arsas prāvestam sprediķī pietrūka vārdu, viņš rādīja ar pirkstu uz Tabernākulu, sakot: “Viņš ir tur!”. Šis Ticības noslēpums mums arvien no jauna ir jāatklāj. To izdarīt palīdz viena sena ticības prakse: apmeklēt Jēzu, kas ir apslēpts mūsu draudzes baznīcu tabernākulos. Izbrīvēt vienu stundu nedēļā adorācijai, pielūgsmes lūgšanai.

Euharistija, sakramenti, ir mūsu kristīgās dzīves pamatā, taču mums ir no jauna jāatklāj arī harismātiskā darbošanās, kā šodien to dzirdam no Evaņģēlija. Kungs Jēzus ir devis lielas pilnvaras saviem apustuļiem, arī šodienas ordinētajiem kalpotājiem, priesteriem. Lūgsim ar lielu ticību, lai viņi, Dieva tautas garīgie gani, atklāj un lieto ar spēku šo lielo mandātu: “Sludiniet: Debesu valstība ir tuvu! Dziediniet slimos, augšāmceliet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus; par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!”

Pr. Aleksandrs