Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, sacīja: “Tēvs, stunda ir pienākusi! Pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi un lai visiem, kurus Tu Viņam devi, dāvātu mūžīgo dzīvi, tā kā Tu Viņam esi devis varu pār ikvienu miesu. Bet mūžīgā dzīve ir tā, ka viņi atzītu Tevi – vienīgo, patieso Dievu – un To, kuru Tu sūtīji, – Jēzu Kristu. Es Tevi pagodināju virs zemes, izpildīju darbu, ko Tu man biji uzdevis darīt. Un tagad pagodini mani Tu, Tēvs, sevis paša priekšā ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule tapa. Es atklāju Tavu vārdu ļaudīm, kurus Tu man devi no pasaules. Viņi bija Tavi, un Tu viņus atdevi man, un viņi ievēroja Tavus vārdus. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu man devi, ir no Tevis, jo vārdus, kurus Tu man uzticēji, Es nodevu viņiem. Un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem. Es lūdzu nevis par pasauli, bet gan par tiem, kurus Tu man devi, jo viņi ir Tavi. Un viss manējais ir Tavs, un Tavējais – mans. Un viņos Es esmu pagodināts. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es aizeju pie Tevis.”

Jņ 17, 1-11a

Mēs dzīvojam pasaulē, bet neesam no pasaules. Kristietis ir kā zivs, kas dzīvo sāļainos jūras ūdeņos, neielaižot sāli savā organismā. Kristietis dzīvo Dieva radītājā pasaulē, taču nepieder tai pasaulei, kas pretojas Dievam, kas dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu. Tas notiek tāpēc, ka kopš kristības piederam Dievam. Mūsos ir radniecība ar Viņu, jo tas, kas ir Viņa, ir arī mūsu, tāpēc Raksti saka: “Pār jums mīt godības un Dieva Gars” (1 Pēt 4, 14). Tieši tāpēc mums ir spēks nedarīt tā, kā dara visi, bet dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus.

Svētā Gara izliešanos mēs saņēmām Kristības un Iestiprināšanas sakramentos. Bet ir iespējama jauna Svētā Gara izliešanās. Cilvēks, kurā mājo Svētais Gars, var saņemt jaunu Gara dvesmu, var saņemt Svēto Garu atjaunotā veidā, kas atstāj viņa dvēselē jaunu iespaidu. Mēs no pieredzes zinām, ka, pateicoties grēku nožēlai un gandarīšanai, ir iespējams pāriet no grēka stāvokļa uz žēlastības stāvokli. Savukārt tiem, kas jau dzīvo žēlastības stāvoklī, ir iespējams pāriet no iepriekšējā žēlastības stāvokļa uz jaunu žēlastības stāvokli. Sv. Akvīnas Toms saka, ka personā, kura tiek atjaunota Svētajā Garā, notiek kaut kas, kas viņu virza “jaunā žēlastības darbībā vai jaunā žēlastības stāvoklī”. Tas ir iespējams tāpēc, ka Kungs ļoti vēlas mums dot savu Garu, vēlas mūs atjaunot sava Gara dzīvē.

Kā tad es varu saņemt no jauna Svētā Gara izliešanos? Tēvs Fransis Sulivans saka, ka tas notiek tad, kad mana iekšējā cilvēka nostāja ļauj Viņam ienākt, ļauj Dievam man dod visu dāvanu Dāvanu, kas ir Svētais Gars. Kad Dievs vēlas sevi dod, Viņš dod Svēto Garu.

Pirmkārt, šī nostāja nozīmē, ka es stipri ticu, ka Kungam ir šī Dāvana, ko Viņš vēlas man piešķirt: “Cik daudz vairāk jūsu debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz” (Lk 11, 13).

Otrkārt, ļoti daudzi apliecina, ka efektīva ir tāda sirds nostāja, kad cilvēks vēlas jaunā veidā atdot savu dzīvi Jēzum, lai Viņš jaunā veidā kļūst par viņu dzīves Glābēju un Vadītāju. Šie cilvēki apliecināja publiski vai savas sirds dziļumos: “Es pilnībā uzticu savu dzīvi Jēzum. Vēlos, lai Tu, Kungs, pilnībā valdi pār manu dzīvi. Atdodu Tev visas savas dvēseles kambaru atslēgas”.

Un beidzot, daudzi ir pieredzējuši, ka, lai saņemtu jaunu Svētā Gara izliešanos, ir nepieciešams lūgt, lai citi kristieši aizlūdz. Tas, protams, nav noteikums, bez kura atjaunotne Garā nebūs iespējama. Baznīcas vēstures gaitā tūkstošiem kristiešu saņēma atjaunošanos individuālās lūgšanas laikā, gandarot par grēkiem, kā, piemēram, svētais Francisks no Asīzes, vai rekolekciju laikā, bet mūsu laiku jaunums ir tas, ka šāda Svētā Gara atjaunotne notiek pēc tam, kad nelielas laju lūgšanas grupas aizlūdz, lūdzot Svētā Gara izliešanos.

Šādā vai citādā veidā lūgsim Kungam jaunu Svētā izliešanos mūsu sirdīs, lai manā kristīgajā dzīvē sākas jauns žēlastību laiks, izaugsmes un attīstības laiks. Atcerēsimies Jēzus vārdus Zahejam: “Šodien man jāpaliek tavā namā”. “Šodien” – šajos Vasarsvētkos.

Pr. Aleksandrs Stepanovs