Tajā laikā viens no divpadsmit, kas tika saukts par Jūdasu Iskariotu, aizgāja pie augstajiem priesteriem un teica: “Ko jūs gribat man dot? Un es jums nodošu Jēzu.” Un tie atvēlēja viņam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika Jūdass meklēja izdevību, lai Viņu nodotu… (Lasi visu, spied šeit).

Mt 26, 14-27, 66

Šī Pūpolu svētdiena tika slacīta ar svaigām koptu kristiešu asinīm, kas tika izlietas atentātā Ēģiptē ar islāma teroristu rokām, kuri vēlas pilnībā padzīt kristiešus no Tuvajiem austrumiem. Šāda vardarbības stratēģija jau ir spēcīgi iedragājusi Haldeju kristiešu kopienu Irākā un dažādas kristiešu grupas Sīrijā. Šis Krusta ceļš koptiem, pēdējai lielākai Tuvo austrumu kristiešu kopienai, jau turpinās daudzus gadus praktiski bez atelpas. Šajā svētdienā viņu asinis gandrīz vai sajaucās ar Kristus upura asinīm, par ko svētdienas evaņģēlijs mums ik gadus vēsta Kristus ciešanu svētdienā. Tas mūsu acu priekšā iemiesoja to pretestību Dieva mīlestībai, ar kādu sātans ar savu apzināto kalpu rokām spazmatiski uzbrūk Kristus sekotājiem, lai iebiedētu un ieslēgtu naidīgā atriebības velmē. Nesīsim mūsu brāļus un māsas lūgšanā īpaši šīs nedēļas laikā!

Nevajag būt satrauktiem ļaunuma priekšā, bet mums jābūt uzmanīgiem un darbīgiem, lai spējam nožēlojamu situāciju darīt par žēlsirdības vietu un bezcerīgas beigas, kas nes nāvi, par sākumu, kas nes dzīvību. Ļaunums ir un tam “iepriekš jānotiek” (Lk 21, 9). Un tādēļ Cilvēka Dēlam “vajag” ciest un būt nonāvētam (Mk 8, 31). Bet Krusts nav neveiksme. Tas ir Viņa mīlestības galīgais un pēdējais vārds. Tās mīlestības, kas paņem uz sevis visu mūsu negatīvismu. Krusts ir pēdējais Dieva spriedums par visu un par visiem. Mēs esam aicināti to iepazīt un dzīvot tagadni tā gaismā.

Es varu saprast Evaņģēlija vēsti tikai tad, ja mana sirds aizlūst, kad dzirdu, ka Jēzu piesita pie krusta manu grēku dēļ. Ja es redzu, ka pie krusta Viņš sevi pilnībā atdeva par mani, es ieeju pestīšanas dāvanā, ko Viņš man piedāvā tādā mērā, kādā apzinos savu atbildības daļu par Viņa krustu, kad, lasot ciešanu aprakstu, soli pa solim sevi identificēju ar Jūdasu, kas nodod, ar augstajiem priesteriem un rakstu zinātājiem, kas notiesā, ar Pēteri, kas noliedz, ar mācekļiem, kuri aizbēg un dezertē, ar tautu, kas Viņu atmet, ar Pilātu, kurš mazgā rokas “nevainībā”, ar Barabu, kura vietā Kristus mirst, ar ļaundari, kas pakārts krustā līdzās Jēzum. Un beidzot, varu sevi identificēt arī ar romiešu simtnieku, tiešo atbildīgo par krustā sišanu, kurš, redzot, kā Jēzus nomira, saprata, kas Viņš ir, un tādējādi apliecināja lielo Dieva noslēpumu.

Ciešanu nedēļas laikā savā lūgšanā bieži un ilgstoši lūkosimies krustā, šajā grāmatā, kurā ir ierakstīta Jēzus uzvara, kas atklāj patiesību par Viņu un mums: Viņa bezgalīgā mīlestība pret mums, un tas, ka mēs esam Viņa bezgalīgi mīlēti.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Izmantotas Silvano Fausti SJ Krusta ceļa pārdomas.