Tajā laikā Lācara māsas sūtīja Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, lūk, tas, kuru Tu mīli, ir saslimis.” Bet Jēzus, to dzirdot, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet gan Dieva godam, lai Dieva Dēls tās dēļ tiktu pagodināts.” Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu, un Lācaru. Tomēr, dzirdēdams, ka Lācars slimo, Viņš palika tajā vietā, kur uzturējās, vēl divas dienas. Tikai pēc tam Viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju.” Tā Jēzus aizgāja un atrada Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Kad Marta izdzirdēja, ka nāk Jēzus, viņa izsteidzās Tam pretī; bet Marija palika mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris! Bet arī tagad es zinu, ka Dievs Tev dos visu, ko vien Tu lūgsi.” Jēzus viņai teica: “Tavs brālis celsies augšā.” Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad būs augšāmcelšanās Pastarajā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris. Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tam tici?” Viņa Tam atbildēja: “Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas esi atnācis pasaulē.” Jēzus tika garā saviļņots un ļāvās aizkustinājumam. Un Viņš jautāja: “Kur jūs viņu nolikāt?” Tie atbildēja: “Kungs, nāc un paskaties!” Jēzus sāka raudāt. Bet jūdi sacīja: “Lūk, kā Viņš to mīlēja!” Bet daži no viņiem teica: “Vai tad Viņš, kurš atvēra acis aklajam, nevarēja izdarīt tā, lai šis nenomirtu?” Bet Jēzus, atkal sevī saviļņots, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai virsū bija uzlikts akmens. Jēzus sacīja: “Noņemiet akmeni!” Marta, nomirušā māsa, Viņam teica: “Kungs, viņš jau smako, jo pagājušas jau četras dienas, kopš viņš ir kapā!” Jēzus viņai sacīja: “Vai tad Es tev neteicu, ka tu redzēsi Dieva godību, ja ticēsi?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu mani uzklausīji. Es jau zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi, bet Es to sacīju apkārt stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka Tu mani sūtīji.” Un, to pateicis, Viņš skaļā balsī iesaucās: “Lācar, nāc ārā!” Mirušais, audeklos sasietām rokām un kājām, izgāja ārā. Viņa seja bija apsegta ar sviedrautu. Jēzus viņiem sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko Jēzus izdarīja, ieticēja Viņam.

Jņ 11, 3–7. 17. 20–27. 33b–45

Jo tuvāk nāk Lieldienas, jo intensīvāks kļūst svētdienas evaņģēliju tonis: izslāpusi samāriete, aklais no dzimšanas, mirušais Lācars, kuru dzīvē ienāk Kristus. Bez Viņa esam garīgi izslāpuši, akli un miruši. Viņa vārds atdzīvina, dod spēku piecelties no grēka, saraut ļaunas pieķeršanās: “Mosties, kas guli un celies augšām no miroņiem, un Kristus tevi apgaismos” (Ef  5, 14). Laiks steidzina, nāc ārā! Vai tu nedzirdi, Viņš tevi sauc vārdā!?

Tā tas notika ar Džovanni Papini (1881–1956), itāliešu žurnālistu, literatūras kritiķi, esejistu un savas paaudzes lielu atgriešanās liecinieku. Viņa tēvs bija Garibaldi piekritējs, ateists un karojošais antiklerikālis, bet māte par spīti tēva bezdievībai slepus aiznesa bērnu nokristīt. Džovanni laikmetu caurstrāvoja pozitīvisma gars: vērtīgs ir tikai tas, ko var redzēt, dzirdēt, pieskarties, pārējais ir maznozīmīgs. Vēl būdams tālu no ticības, Papini tomēr saprata, ka ar matēriju vien nepietiek, viņa sirdī mājoja neapmierinātība. Reiz viņa draugi dzirdēja, kā viņš Parīzē, izgājis Sēnas krastmalā, kliedza: “Šie iedomīgie dogmātiķi (filozofi pozitīvisti) vēlas noreducēt cilvēku līdz vēderam”.

Nemierīgs, iekšēju šaubu plosīts, bez ticības, sirds tukšuma nospiests, viņš meklēja gaismu, viņu nomāca sabiedrība, kas noliedza garu. Nāca klajā viņa grāmatas, raksti žurnālos: spīdoši, asi, bet bezgalīgu skumju pilni. Viņš spazmatiski apliecināja: “Es vēlos mainīties… es mirstu no garlaicības, man viss ir apriebies, no galvas līdz kājām mani pārņem slikta dūša par to, kāds esmu”. Viņš daudz rakstīja, bet bija neapmierināts. Trīsdesmit gadu vecumā Papini bija slavens. 1912. gadā viņš publicēja grāmatu “Galīgs cilvēks”, kurā izmisīgi apliecina, ka ir galīgs cilvēks, jo viņam nav sanācis kļūt par bezgalīgu: “Es vēlos iegūt vienu vienīgu, mazu ticību, vienu patiesības atomu... mazliet drošības… Bez tā es vairs nevaru izturēt. Es vēlos iegūt nesatricināmu ticību”. Viņa dvēselē modās ilgas pēc mūžīgā, bet pēc gada viņš jutās sagrauts: “Esmu nonācis līdz pēdējai robežai, man jāatzīst mana bezspēcība, es izmetu ārā savus dievišķos plānus un zvērestus kļūt par varoni, lai stāstītu par manas dvēseles sabrukumu”.

Viņš bija nonācis līdz dilemmai: vai nu nonāvēt sevi vai doties karot! Pirmais risinājums viņam bija svešs, Džovanni mīlēja dzīvi, bet otrais nebija lemts, jo vājas redzes dēļ viņš divas reizes neizturēja veselības pārbaudi un tika noraidīts dienestam armijā. 1914. gadā Eiropa grima asinīs un kara tumsā, bet Papini dvēselē dzima gaisma. Savam garīgajam skolotājam, priesterim, kas tobrīd bija militārais kapelāns, viņš rakstīja: “Es pietuvojos Jēzum ar jaunu garu un ticu, ka sajūtu Viņu tik tuvu, kā reti kurš… Es atklāju, ka Jēzus vienmēr ir viens, tāpat kā bija viens no paša sākuma, taču ārpus Viņa nav pestīšanas”.

Viņš atklāja evaņģēliju, kuru pārdomājot, izmainījās viņa dzīve: “Mūsdienu vērtības, vērtības, kas nonāvē, kas ir aptraipījušas mūsu rokas ar asinīm un saindējušas mūsu sirdis, mums ir jānomaina ar mūžīgām vērtībām, kas ir konkrēti pretstati pašlaik dominējošām vērtībām. Ja mēs nevēlamies mirt pēdējo bezcerību mocībās, mums ar steigu jāatgriežas pie vadības, kas šodien mums palīdzēs atrast šīs “otrās atdzimšanas” principus. Tas ir neliels sējums, kas ir uzrakstīts pirms 19 gadsimtiem. Visi to pazīst, daudzi to lasa, bet maz ir to, kas tam seko. Tas ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs”.

Bijušie draugi viņu brīdināja, lai Papini nezaudē savu reputāciju, atgriežoties pie Jēzus un Baznīcas. Taču citi iedrošināja: “Tava spalva 20 gadu garumā rakstīja to, ko diktēja sātans... Tagad tev jāraksta, lai noliegtu visu to, ko līdz šim esi sarakstījis, lai kļūsti neprātīgs starp šīs pasaules gudrajiem, neprātīgs Kristus dēļ. Dodies pret straumi”.

Papini izvēlējās otro ceļu: “Sākumā kristietība man šķita kā zāles pret daudzām pasaules slimībām, bet, turpinot nodarboties ar savām satrauktajām pārdomām vienatnē, es pārliecinājos, ka Kristus, tādas morāles skolotājs, kas ir pretstatīta modernā cilvēka instinktivitātei, nevarēja būt tikai cilvēks, bet ir Dievs. Un šajā brīdī, kā es ticu, iejaucās noslēpumainā un vienmēr uzticīgā žēlastība. Manī bija tik spēcīga mīlestība pret Jēzu, dievišķo mīlestības Skolotāju, ka es nolēmu darīt kaut ko, lai Viņa vēstījums sasniedz tos, kas to nepazīst. Būdams viens pats laukos, patiesas vēlmes mudināts, lai grāmata noder kādam manam brālim, es iesāku rakstīt “Kristus dzīvi”. Pabeidzis to, es sajutu spēcīgu vajadzību piederēt pilnīgai Sabiedrībai, ko Viņš dibināja: Katoliskai Baznīcai.

Tā zaimotājs pārtapa par dedzīgu Kristus apustuli. Vēlāk Papini kļuva par franciskāņu terciāru. Viņš kļuva par zīmi saviem laikabiedriem, tāpat kā Lācars, kas tika augšāmcelts no kapa. Viņa grāmata un atgriešanās izsauca ironiju un izsmieklu no daudzu intelektuāļu puses, taču reizē entuziasmu un apbrīnu, ka Papini kārtējo reizi spēja iet pret straumi. No atgriešanās dienas līdz pat nāvei, 35 ilgus gadus, vienas vienīgas nodoma vadīts, Papini turpināja studēt, rakstīt un liecināt, lai izstarotu Kristu saviem laikabiedriem. Viņu nodarbināja viena doma: “Visšausmīgākais trūkums, kādu varam iedomāties, šodien ir svēto trūkums”.

Slavenā florencieša grāmata, ko pāvests Benedikts XVI pieminēja savas grāmatas “Jēzus no Nācaretes” ievadā, beidzas ar aizkustinošu lūgšanu, kuru daudzi ir padarījuši par savu:

Tu mums esi vajadzīgs, Tu – un neviens cits. Vienīgi Tu, kas mūs mīli, izjūti līdzcietību pret katru no mums, kas ciešam, līdzcietību, ko katrs no mums izjūt pret sevi pašu… Bet mēs, kas esam pēdējie, Tevi gaidām. Mēs Tevi gaidām katru dienu par spīti mūsu necienīgumam un bezcerībai. Un visa tā mīlestība, kuru spēsim izspiest no mūsu izpostītajām sirdīm, piederēs Tev, Krustāsistais, kas tiki mocīts aiz mīlestības pret mums un tagad moki mūs ar visu savas neremdināmas mīlestības spēku”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Izmantots avots: Paolo Risso, Giovanni Papini, santiebeati.it