Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un aizveda viņus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās viņu priekšā. Viņa vaigs iemirdzējās kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, lūk, tiem parādījās Mozus un Elijs, kuri sarunājās ar Viņu. Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Kungs, mums ir labi šeit būt! Ja vēlies, es uzcelšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum, un vienu Elijam.” Viņam vēl runājot, lūk, mirdzošs mākonis apēnoja viņus, un no mākoņa, lūk, atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk. Viņu klausiet!” To dzirdot, mācekļi nokrita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus, piegājis un viņus aizskāris, tiem sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Un viņi, pacēluši savas acis, vairs nevienu neredzēja, tikai Jēzu. Un, kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pavēlēja, sacīdams: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem.”

Mt 17, 1-9

Otrajā Gavēņa svētdienā Dieva Vārds mūs uzved Tabora kalnā. Mēs esam izvēlēto mācekļu skaitā, kas redz Kunga pārveidošanos, Viņa godības spožumu. Evaņģēlijs atsedz mūsu priekšā plīvuru, kas līdz šim apslēpa Kunga godību. Mūsu skatiens vēro noslēpumu, pārsteigts par to, ka Tas, kura pārveidošanos vērojam Tabora kalnā, kopš mūsu kristības brīža ir cieši vienots ar mums. Viņa pārveidošanās ir apsolījums, ka arī mēs ar visiem saviem ievainojumiem tiksim pārveidoti neradītās gaismas staros. Simeons Jaunais Teologs, ievērojamais Bizantijas mistiķis, iedrošina mācekļus paklausīt garīgajam tēvam, kurš ved viņus pretī šai pieredzei:

Tiešām pienāks svētā stunda, kad pār tevi nonāks visvētākā Gara spēks. Tas nenonāks redzamā uguns veidā, nedz arī ar lielu troksni un spēcīgu vēja pūsmu, – toreiz tas notika neticīgo dēļ – bet tavam prātam tas atklāsies skaidras gaismas veidā, ko pavadīs liels miers un līksmība. Tā ir sākotnējās un mūžīgās gaismas prelūdija, nebeidzamās svētlaimes spožums un atspulgs. Līdz ar savu nonākšanu tā izdzēš katru iekāres domu un padzen ikvienu dvēseles kaislību, dziedinot ikvienu miesas slimību. Tad šķīstītās miesas acis spēj saskatīt to, kas ir ierakstīts Kalna svētībās. Tad dvēsele, redzot kā spogulī pat savus vismazākos trūkumus, gremdējas pazemības bezdibenī. Apzinoties šīs godības lielumu, tā tiek piepildīta ar prieku un līksmību un, pārsteigta par tādu negaidītu brīnumu, izplūst asaru straumēs. Tādējādi cilvēks tiek pilnībā pārveidots un pazīst Dievu, kurš pirmais pazinis viņu. Tikai šī gaisma panāk, ka cilvēks nicina visas zemes un debesu, tagadnes un nākotnes, sāpīgās un priecīgās lietas; tā dara cilvēku par Dieva draugu, Visaugstākā bērnu, un, par cik tas ir iespējams cilvēkiem, par pašu Dievu.” (XX katehēze)

Šī godība nav vieglas eksaltācijas apsolījums. Tabora notikums atklāj, ka ceļš uz augšāmcelšanos ved caur Krustu. Lai mūsu sirdī atspīdētu neradītās gaismas spožums, tai jātop šķīstītai, mazgātai ar grēku nožēlas asarām, ar atteikšanās sāpēm, ar gandarīšanas piepūli un ar lūgšanas pastāvību. Nepievilsimies, nepastāv kaut kāda nesāpīga tablete, kas dziedinās mūsu iekšējo cilvēku, tāda garīgā tablete, ko var viegli iegādāties draudzes kioskā par atlaižu cenu, tāpēc Dieva Vārds mūs šodien aicina: “Izej!” Izej no sava kūtruma, no savām ilūzijām par sevi, no sava komforta, savas pieķeršanās, no sava grēka un “līdzdarbojies Evaņģēlijam”, izdzīvojot to pilnā mērā! Jeb paliksi sēdēt uz dīvāna un skatīties filmas par garīgo dzīvi?

Pr. Aleksandrs Stepanovs