Tajā laikā Jēzus atnāca no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: “Man vajag saņemt kristību no Tevis. Bet Tu nāc pie manis?” Bet Jēzus atbildot viņam sacīja: “Ļauj tagad, jo tā mums pienākas izpildīt visu, kas ir taisnīgi.” Tad tas piekāpās Viņa priekšā. Pēc kristības Jēzus tūlīt izkāpa no ūdens. Un, lūk, virs Viņa atvērās debesis, un Viņš redzēja Dieva Garu nolaižamies kā balodi un nākam pār Viņu. Un, lūk, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk.”

Mt 3, 13-17

Mūsdienās cilvēks dzīvo bez lielām idejām, iegrimis šīs pasaules smacējošā imanencē. Viņam īsti nav pēc kā tiekties. Kaislīgi aizdedzies ar kaut ko jaunu, pēc brīža viņš jau garlaikojas. Mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām ārējām lietām, bet mēs vairs nesaprotam, ko darām virs šīs zemes un kas mēs esam. Atbildes uz šiem jautājumiem ir saistītas ar Jēzu, kurš devās ceļā pēc vairāk nekā trīsdesmit dzimtajā Nācaretē klusi nodzīvotiem gadiem. Viņš intuitīvi aptver, ka tas ir Svētais Gars, kas modina cilvēkos ilgas pēc iekšējās atjaunotnes, un dodas uzsākt savas publiskās dzīves misiju. Nostājies grēcinieku rindās, Viņš tiek iegremdēts tumšajos Jordānas ūdeņos, un uzcēlies, saņem debesu Tēva apliecinājumu: “Mans mīļais Dēls, tu man ļoti patīc”.

Cik nozīmīgs Viņam bija šis brīdis! Evaņģēlisti apraksta, ka šī tuvība ar Dievu un savstarpējā pazīšana Jēzum bija prieka avots: “Viņš gavilēja Svētajā Garā” (Lk 10, 21–22). Līdz ar to debesu Tēvs viņam apliecina: Tu man patīc savā cilvēcībā! Tu man patīc savā solidaritātē ar grēciniekiem! Tu man patīc, jo iegremdējies grēka ievainotās cilvēka dabas dziļumos un uznes to augšā!

Šī gada sākumā Dieva Vārds mūs mudina doties dziļumā, izdzīvojot kristībā saņemto žēlastību. Dzīvot “iegremdētiem” Dievā, ikdienas lūgšanā, no kuras nāk prieks piederēt debesu Tēvam, dzirdēt Viņa apliecinājumu: “Tu esi mans mīļais dēls, tu esi mana mīļotā meita! Tu man patīc savā cilvēcībā!” Un būt “iegremdētiem” dzīvē ar citiem, solidaritātē ar citiem, darot labu, daloties ar to, kas mums ir – ar laiku, dzīves enerģiju, zināšanām, naudas līdzekļiem, klātbūtni, lūgšanu par citiem.

Pr. Aleksandrs Stepanovs