Tajā laikā pie Jēzus piegāja daži no saducejiem, kuri noliedz augšāmcelšanos, un Viņam jautāja, sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir uzrakstījis: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai to par sievu ņem viņa brālis un rada savam brālim pēcnācējus. Un tā bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un nomira bez bērniem; arī otrais un trešais viņu apprecēja, un tāpat visi septiņi un, neatstājuši bērnus, nomira. Beidzot nomira arī sieviete. Tad nu augšāmceļoties kuram no viņiem šī sieviete būs sieva? Jo taču visiem septiņiem viņa bija sieva.” Un Jēzus viņiem atbildēja: “Šīs pasaules bērni precas un iziet pie vīra. Bet tie, kas tiks atzīti par augšāmcelšanās un nākamās pasaules cienīgiem, nedz precēsies, nedz sievas ņems. Jo nomirt viņi vairs nevar, tādēļ ka ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās dalībnieki. Bet, ka mirušie augšāmceļas, uz to norādīja arī Mozus vietā par ērkšķu krūmu, tā kā Kungu viņš nosauc par “Ābrahama Dievu un Īzāka Dievu, un Jēkaba Dievu”. Un Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo.”

Lk 20, 27–38

Pienāks brīdis, kad šīs pasaules iekārta pāries, tad ieraudzīsim vaigu vaigā Kungu, kuram ticam, Viņu neredzēdami, un kuru mīlam. Tad izgaisīs mūsu pārāk cilvēciskie priekšstati par Dievu, kuru izveidojam pēc mūsu tēla un līdzības, tad sapratīsim, ka dzīve tajā pusē nav šīs pasaules dzīves turpinājums, bet ieiešana dzīves pilnībā, dalība augšāmcelšanās godībā. Tad stāsimies Dieva žēlsirdīgās tiesas priekšā. Tā nebūs tribunāla tiesa ar vārdiem, ar apsūdzības sarakstiem, aizstāvēšanos, savas nevainības pierādīšanu. Nē, tā būs tiesa dvēseles līmenī, kad vienā mirklī Dieva gaismā sapratīsim, vai mūsu dvēsele ir maza un sīciņa, kas ir tālu no atbilstības Kristus pilnībai, un dzīves laikā izniekojām laiku tukšībām, vai arī esam izpildījuši uzdevumu un izaugam līdz Kristus pacietībai un briedumam. Dievs mūs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Dieva tēlu cilvēkā nevar iznīcināt neviens grēks, bet atgūt grēka dēļ zaudētu līdzību ir mūsu dzīves uzdevums. Šīs līdzības atgūšana ir pieaugšana tikumos, kad, vingrinādamies katru dienu, ar Svētā Gara palīdzību iemācāmies viegli darīt labu. “Tas, kas veselība ir dzīvai miesai, dvēselei ir tikumi”, rakstīja Baznīcas tēvi. Līdzība Kristum ir cilvēka dzīves piepildījuma norma. Tam mēs tikām radīti, tāpat kā ozolzīle radīta kļūt par ozolu. Normāla un dabiska cilvēka dzīve ir dzīve Kristū, bet līdzības iegūšana Viņam ir cilvēka dzīves uzdevums, kurš sasniedz savu piepildījumu augšāmcelšanās dienā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs