Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd.” Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: “Kurš no jums, kam ir simts avju, bet viena no tām pazudusi, neatstās deviņdesmit deviņas tuksnesī un neies pēc tās, kas ir pazudusi, kamēr to atradīs? Atradis viņš to ar prieku ceļ sev uz pleciem un, pārnācis mājās, sasauc savus draugus un kaimiņus, sacīdams viņiem: “Priecājieties līdz ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi.” Es jums saku – tāpat arī Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņ­desmit deviņiem taisnīgajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai atkal: kura gan sieviete, kam ir desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neaizdedz sveci, neizslauka māju un rūpīgi nemeklē, kamēr atrod? Un, to atradusi, viņa sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: “Priecājieties līdz ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi.” Tāpēc Es jums saku: Dieva eņģeļiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” Un tad Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas.” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdināt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva. Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!” Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, kad viņš vēl bija tālu, to ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! Atvediet nobarotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: “Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tādēļ ka viņu ir veselu atguvis.” Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: “Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kas tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu.” Bet tēvs tam atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.””

Lk 15, 1–32

Šīs svētdienas evaņģēlijs ir kā Dieva žēlsirdības triptihs: trīs savstarpēji savienoti stāsti par Dieva prieku atrast pazudušo un dāvāt viņam sirdi dziedinošo piedošanu. Katra līdzība atklāj kaut ko dziļu no žēlsirdības rakstura.

Žēlsirdība meklē pazudušo ne tāpēc, ka tas ir talantīgs vai noderīgs, “vērtīga un trekna avs”, bet gan tāpēc, ka tāda ir mīlestības loģika: mazie un pazudušie ir vērtīgi Dieva acīs.

Žēlsirdība ir neatlaidīga, tā meklēt drahmu (sīko monētu), iztērējot vairāk spēka un līdzekļu, nekā tā pati par sevi ir vērta. Šāds gara noskaņojums ir pilnīgi pretējs aprēķinam un izteicienam “Игра не стоит свечь”.

Žēlsirdība ir pacietīga, kad citi līdzekļi vairs nelīdz, tā ar sāpēm un ilgām gaida atgriešanos.

Taču visos trijos stāstos ir kaut kas tāds, kas pārsteidz vēl vairāk. Visos gadījumos ir aicinājums priecāties līdzi. Par atrasto pazudušo, par to kas “bija miris un ir atkal dzīvs” priecājas draugi un kaimiņi, kalpi un mājinieki, kā arī eņģeļi debesīs. Jēzus aicina mūs priecāties ne tikai par saviem sasniegumiem un individuālām uzvarām garīgajā dzīvē, bet par Dieva žēlastības darbību citu dzīvē. Pateicības un slavas lūgšana ir pretinde skaudībai par garīgām dāvanām, ar ko Dievs apdāvina citus.

Vēl vairāk, Jēzus aicina palīdzēt Viņam atrast pazudušo. Svētajai Faustīnei Jēzus atklāja savas ilgas: “Man slāpst, man slāpst pēc dvēseļu pestīšanas. Palīdzi man glābt dvēseles! Savieno savas ciešanas ar Manējām un upurē tās Debesu Tēvam par grēciniekiem.” Izjūtot mūsu laikmeta ārkārtējo situāciju un katra kristieša neaizstājamo lomu evaņģelizācijā, pāvests Francisks reiz teica, ka visiem ir jāiesaistās spēlē, nevienam nav jāpaliek uz rezervistu soliņa. Evaņģelizēt, viņaprāt, nozīmē “tuvoties citiem ar žēlsirdības attieksmi: kļūt citiem visā viss, jo tā ir dzīves liecība, kas citus atver vārdiem par Jēzu. Evaņģelizēt nozīmē: izdzīvot savu ticību, runāt lēnprātīgi, runāt ar mīlestību bez vēlmes kādu pārliecināt, dod to, ko Dievs par brīvu dāvā man”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs