Tajā laikā Kungs norīkoja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sev pa priekšu uz visām pilsētām un vietām, kur Viņš bija nodomājis iet. Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā. Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un ceļā nevienu nesveiciniet. Ikvienā mājā, kur jūs ieiesiet, sakiet vispirms: “Miers šim namam!” Un, ja tur būs miera bērns, jūsu miers pie viņa paliks, bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tajā pašā mājā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Nestaigājiet no mājas uz māju. Ikvienā pilsētā, kurā jūs ieiesiet un kur jūs uzņems, ēdiet to, ko jums liks priekšā, un dziediniet slimos, kas tur ir, un sakiet viņiem: “Dieva valstība ir tuvu pie jums!” Bet, ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs neuzņems, tad, iziedami tās ielās, sakiet: “Pat putekļus, kas pielipuši mums pie kājām no jūsu pilsētas, mēs nokratām uz jums. Tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu.” Es jums saku, ka Sodomai būs vieglāk tajā dienā nekā šai pilsētai.” Septiņdesmit divi atgriezās, ar prieku sacīdami: “Kungs, Tavā vārdā pat ļaunie gari mums paklausa.” Un Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu krītam kā zibeni no debesīm. Lūk, Es jums devu varu staigāt pār čūskām un skorpioniem, un pār katru ienaidnieka spēku; un nekas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Lk 10, 1–12. 17–20

Kungs norīkoja vēl citus”. Jēzus nodoms ir sasniegt cilvēkus, kas dzīvo tukšu dzīvi, un ģimenes, kuras plosa iekšējie konflikti un kas vēl nepazīst dzīvo Dievu. Sev raksturīgā veidā tuvoties cilvēkam Viņš sagatavo sev ceļu, izmantojot dzīves situācijas, un iesaista citus, atklājot savu nolūku ticīgajiem, kas pazīst šādus cilvēkus. Vēl pirms sarunas par Dievu savu mācekļu sirdī Viņš ieliek rūpes par cilvēkiem, kas cieš, un mudina viņus vispirms nest šo cilvēku stāstus lūgšanā Dieva priekšā.

Sakiet vispirms: “Miers šim namam!”” Tas, kas runā ar savu kolēģi, draugu vai radinieku par Dievu, dāvā to, kas viņam pašam nepieder: Dieva mieru un dziedināšanu. Pēc uzticētā stāsta par situācijām vai slimības diagnozi var piedāvāt slimā klātbūtnē aizlūgt par viņu, vienkārši aicinot Kungu uzlikt slimajam savu dziedinošo roku.

Bet, ja jūs neuzņems”. Nevajag brīnīties, ka mana liecība sastopas ar noraidījumu. Tāpat, kā tika noraidīts Mācītājs, notiks arī ar mācekļiem. Dieva vārda noraidījums iet roku rokā ar sludināšanu. Evaņģelizācija nav triumfa, bet garīgās cīņas ceļš.

Es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku. Māceklis saņem to pašu autoritāti, kas bija Jēzum. Tā ir autoritāte uzbrukt ļaunuma spēkiem un uzvarēt: “jo mūsu cīņas ieroči nav miesiski, bet Dieva doti – vareni, kas spēj sagraut cietokšņus” (2 Kor 10, 4), tāpēc sv. Pāvils iedrošināja ticīgos “Bet pats miera Dievs itin drīz samīs sātanu zem jūsu kājām” (Rom 16, 20).

Priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs!” Taču prieka entuziasmam jāpavada mācekļi ne tik daudz saistībā ar uzvaru pār kritušajiem gariem, cik par piederību Dievam, par to, ka viņa vārds ir ierakstīts Debesu pilsoņu sarakstā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs