Tajā laikā Jēzus nolēma doties uz Jeruzalemi un izsūtīja pirms sevis vēstnešus. Un viņi iedami iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam vietu. Bet tie Viņu neuzņēma, tādēļ ka Viņš bija ceļā uz Jeruzalemi. To redzot, Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: “Kungs, vai gribi, ka mēs sakām, lai uguns nonāk no debesīm un viņus iznīcina?” Bet Viņš pagriezies viņus norāja. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu. Un, tiem soļojot pa ceļu, kāds Viņam sacīja: “Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi.” Jēzus viņam atbildēja: “Lapsām ir alas, debesu putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur galvu nolikt.” Bet citam Viņš teica: “Seko man!” Bet tas atbildēja: “Kungs, atļauj man vispirms aiziet un apbedīt savu tēvu!” Un Jēzus viņam sacīja: “Ļauj mirušajiem apbedīt savus mirušos, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un vēl cits teica: “Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas ir mājās.” Jēzus viņam sacīja: “Neviens, kas, savu roku pielicis arklam, skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.”

Lk 9, 51–62

Evaņģēlija devītajā nodaļā Lūkass atklāj būtisku pagriezienu Jēzus darbībā. Mācekļi jau apliecināja, ka Viņš ir Tēva sūtīts Glābējs. Tagad Viņa misija tuvojas kulminācijai. Viņš pārliecināti dodas pa ceļu, kas viņu aizvedīs līdz pat Kalvārijai. Viņš ir radikāls un tādu pašu radikālu izvēli sekot prasa no mācekļiem. Nevilcinies! Neatliec!

Mācekļi izjūt šī lēmuma nozīmi un tiem, kas viņu neatzīst, ir gatavi nosūtīt uguni no debesīm. Tas ir raksturīgs tiem, kas kaislīgi metas diskusijās, aizstāvot ticības patiesības: “Pagāni tādi, jūs nesaprotat, ko zinām mēs!” Taču Jēzus viņus norāj. Nekāda fanātisma. Nekādu krusta karu. Viņš ir cita gara persona. Viņš ir Dieva žēlsirdība darbībā! Viņu saprot tie, kas pieder Viņa Garam. Dvēseles, kā apliecina daudzie svētie, nevar atgriezt ar pierādījumiem vien, par dvēselēm ir arī jācieš. To var darīt tikai tas, kas mīl.

Pr. Aleksandrs