Tajā laikā, kad Jēzus vienatnē lūdzās un mācekļi bija ar Viņu, Viņš jautāja tiem, sacīdams: “Par ko ļaudis mani uzskata?” Viņi atbildēja un sacīja: “Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi saka: esot uzcēlies viens no senajiem praviešiem.” Un Viņš tiem sacīja: “Bet par ko jūs mani uzskatāt?” Pēteris atbildēja: “Par Dieva Svaidīto.”

Un Viņš, stingri aizliegdams, tiem pavēlēja nevienam par to nestāstīt un sacīja: “Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest un būt vecāko un augsto priesteru, un Rakstu zinātāju atmestam un nonāvētam, bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.” Pēc tam Viņš sacīja visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko Man! Jo, kas gribēs savu dvēseli izglābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dvēseli pazaudēs Manis dēļ, tas to izglābs.”

Lk 9, 18–24

Jēzus mācekļiem rāda piemēru, kā vientulību pārvērst klātbūtnē: tā ir lūgšana, kas ienes Dieva klātbūtni cilvēka vientulībā.

Pretēji cilvēkiem saprotamai tendencei pažēlot, it īpaši sevi, Jēzus mudina mācekļus aizliegt sevi. Viņa vārdiem ir nozīme un spēks, jo Viņš rāda piemēru, Viņš pirmais gāja sevis aizliegšanas ceļu, aiz mīlestības pret mums. Tā ir mīlestība, kas dod spēku aizliegt sevi ikdienā, mazās lietās, ziedojot laiku, naudu, spēkus citu labā. Jēzus mācekļiem sāka atklāti runāt par savu krustu un par viņu krustu tikai pēc tam, kad no Pētera atbildes saprata, ka mācekļiem ir ticības dāvana, ko viņiem deva debesu Tēvs.

Pēteris apliecināja: “Tu esi Dieva Svaidītais”, proti, Dieva apsolītais Glābējs. Tieši tāpēc Jēzus vārdi un piemērs izgaismo un piepilda ar jēgu to, kas līdz šim bija tukši vārdi un bezjēdzība.

Šo svētdien “Kunga eņģelis” lūgšanas laikā pāvests Francisks skaidroja, kā izprast Jēzus aicinājumu nest ikdienas krustu: “Runa ir nevis par krustu kā greznumlietu vai abstraktu ideju bet gan par dzīves krustu. Tas ir pienākumu krusts, tā ir uzupurēšanās citu labā mīlestības dēļ – vecāku, bērnu, ģimenes, draugu un pat ienaidnieku labā; tā ir gatavība palīdzēt nabagiem, iesaistīties cīņā par taisnīgumu un mieru. Pieņemot šos krustus, uzupurējoties, cilvēks vienmēr kaut ko zaudē. Taču mēs nedrīkstam aizmirst: “Kas savu dvēseli pazaudēs Manis dēļ, tas to izglābs”. Tas ir zaudējums, lai iegūtu. Un atcerēsimies visus mūsu brāļus un māsas, kas joprojām šodien ievieš dzīvē šos Jēzus vārdus, uzupurējot savu laiku, darbu, spēkus un pat savu dzīvību, lai tikai nenoliegtu ticību Kristum”. Viņu lūgšanu un dzīves piemērs ir pamudinājums mums aizliegt sevi aiz mīlestības pret Jēzu.

Pr. Aleksandrs