Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu. Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei. Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Lk 7, 11–17

Ieraudzījis atraitni, Jēzus bija dziļi aizkustināts. Viņš redzēja satriektu sirdi. Viņš aptvēra, kādas ciešanas vēl piemeklēs šo atraitni bez mīlošā dēla, bez apgādnieka. Redzīga sirds, kuru aizkustina cilvēka nelaime, Jēzum bija raksturīga zemes dzīves laikā. Viņš nepalika stāvēt malā, bet iesaistījās, pieskārās mirušā nestuvēm, teica radošos vārdus, kas atgrieza dzīvību. Uz krusta Viņš kļuva vēl tuvāks mums, cilvēkiem ar nocietinātu sirdi. Viņa pārdurtā Sirds atgriež mums/man sirdi. Mācīties no Jēzus nozīmē ilgoties līdzināties un atdarināt, tāpēc Jēzus Sirds litānijas nobeigumā saucam: “Jēzu, lēnprātīgais un pazemīgu Sirdi, veido mūsu sirdi pēc savas Sirds!” Dari to redzīgu, lai mani aizkustina citu nelaime un bēdas, lai spēju atrast un teikt radošos vārdus, kas nes mierinājumu!

Ilgas līdzināties Jēzus Sirdij pavadīja “visu cilvēku brāli”, kā sauca svēto Šarlu de Fuko jeb klostera vārdā Šarlu no Jēzus. Uz sava baltā, raupjā eremīta apģērba viņš nēsāja sarkanu zīmi – krustu, kas izaug no sirds. Vienā apcerē par Jēzus Sirdi viņš rakstīja:

Ak, Jēzus Sirds, kā Tu mūs mīli! Tev nebija diezgan saturēt visus cilvēkus, visus tos, kas bija tik nepateicīgi Tavas dzīves laikā. Tu vēl gribēji viņiem atvērt savu sirdi, gribēji, lai tā tiek ievainota viņu dēļ pēc Tavas nāves.

Tu gribēji mūžīgi nest šo ievainojumu kā savas mīlestības zīmi, kā zīmi, ka Tava Sirds vienmēr ir atvērta visiem dzīvajiem, un tā vienmēr ir gatava viņus uzņemt, viņiem piedot, viņus mīlēt.

Caur šo atvērto brūci Tu nemitīgi aicini visus cilvēkus ticēt Tavai mīlestībai, paļauties uz to, nākt pie Tevis tik aptraipītiem, kādi viņi ir. Visiem, visiem, pat visnecienīgākajiem Tava Sirds ir atvērta.

Tā ir pārdurta par visiem, visiem! Tu mīli visus, kas dzīvo, Tu viņus visus sauc pie Sevis. Tu viņiem visiem piedāvā glābšanu līdz pat viņu pēdējai stundai, pēdējam mirklim. Lūk, ko Tu mums mūžīgi saki, ko Tu sauc ar savas Sirds atplēsto muti, ak, maigais Jēzu!

Pr. Aleksandrs Stepanovs