Tajā laikā Jēzus, pabeidzis runāt visus savus vārdus, iegāja Kafarnaumā. Bet kāda virsnieka kalps, kas tam bija dārgs, gulēja uz nāvi slims. Un tas, izdzirdējis par Jēzu, sūtīja pie Viņa jūdu vecākos, lūgdams Viņu nākt un izdziedināt šo kalpu. Un tie, atnākuši pie Jēzus, Viņu ļoti lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka Tu viņam to izdarītu, jo viņš mīl mūsu tautu un viņš arī ir uzcēlis mums sinagogu.” Un Jēzus aizgāja viņiem līdzi. Bet, kad Viņš bija jau netālu no mājām, virsnieks sūtīja draugus Viņam pateikt: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta. Tāpēc arī sevi es uzskatīju par necienīgu, lai ietu pie Tevis. Bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. Jo arī man, lai gan esmu varai pakļauts cilvēks, ir padoti karavīri. Un es saku šim: “Ej!” – un viņš iet; un citam: “Nāc!” – un viņš nāk; un savam kalpam: “Dari to!” – un viņš dara.” To dzirdot, Jēzus izbrīnījās par viņu un, vērsdamies pie ļaudīm, kas sekoja Viņam, sacīja: “Es jums saku: tik lielu ticību Es pat Izraēlī neesmu atradis.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu.Lk 7, 1–10

Romiešu virsnieks, kura ticību Jēzus apbrīno un kura pazemīgos vārdus “Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu un mana dvēsele kļūs vesela” mēs izrunājam katras Svētās Mises laikā pirms Komūnijas pieņemšanas, šo ticību ieguva, izdzirdējis par Jēzu no citiem. Viņš nebija no tiem, kas centās izpatikt cilvēkiem, praktizēt ticību nevienam nezinot, pa klusām. Savā ticībā viņš iesaistīja tos, kas dzīvoja viņam apkārt: “jūdu vecākos”, “draugus”. Viņš sūtīja tos pie Jēzus, kurš bija iegājis pilsētā, kurā viņš dzīvoja. Tas bija žēlastības brīdis, kuru viņš nepalaida garām. Katra mūsu dzīves diena ir neatkārtojama. Dievs ir tuvu. Lūgsim šīs nedēļas laikā evaņģēlija virsnieka pazemību un dzīvās ticības žēlastību, lai mēs varētu iesaistīt Kungu mūsu un līdzcilvēku dzīvē, nebaidīties dalīties ar citiem tajā, kam ticam, kas dod mums spēku un prieku dzīvot.