Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kad atnāks Iepriecinātājs, ko Es jums atsūtīšu no Tēva, – Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, – Viņš dos liecību par mani. Bet arī jūs tāpat liecināsiet, jo esat ar mani jau no sākuma. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet tagad jūs to vēl nespējat panest. Bet, kad atnāks Viņš – Patiesības Gars –, Viņš jūs ievedīs katrā patiesībā, jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un jums atklās nākamās lietas. Viņš mani pagodinās, jo no manējā paņems un jums pasludinās. Viss, kas Tēvam pieder, ir mans, tāpēc Es sacīju, ka paņems no manējā un jums pasludinās.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Jņ 15, 26–27; 16, 12–15

Cenšoties tikt galā ar stresu, mūsdienu cilvēks meklē mierinājumu daudzās lietās: kaut ko lietojot no alkohola līdz ēdienam, kaut ko darot no intīmām attiecībām līdz sportam. Taču kristietim ir zināms cits mierinājuma avots. Viduslaiku himna Svētajam Garam “Veni Sancte Spiritus”, smeļot iedvesmu no Jāņa evaņģēlija, sauc Viņu par Vislabāko mierinātāju (Consolátor óptime), par dārgo dvēseles viesi (dulcis hospes ánimæ), kas nes sengaidīto atvieglojumu un atpūtu. Iepriecinātājs nes dvēselei patieso mieru! Šis miers nenāk no ārpuses, no radītām lietām, bet tas nāk no iekšienes. Patiesības Gars apgaismo kristieti, ka viņš nav bārenis, ka Kristus ar savu upuri ir iznīcinājis galveno stresa avotu – grēku, un, atdzimstot kristībā, mēs kļuvām par Dieva bērniem. Svētais Gars mums atgādina, ka Dievs ir “Žēlsirdības Tēvs un katras iepriecināšanas Dievs”, atverot mūsu sirdis Viņa apskāvienam, kas atspirdzina iekšējo cilvēku. Šāda mierinājuma pieredze, svētā Pāvila vārdiem runājot, dara mūs par Dieva žēlsirdības lieciniekiem un par iepriecinājuma instrumentiem: “Žēlsirdības Tēvs un katras iepriecināšanas Dievs mūs iepriecina visās mūsu bēdās, lai arī mēs paši varētu iepriecināt tos, kas cieš visādas apspiešanas ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs iepriecina” (2 Kor 4–5).