Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, lūdzās par saviem mācekļiem, sacīdams: “Svētais Tēvs, Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas viņu vārdu dēļ ticēs man; lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji. Un godību, ko Tu man devi, Es devu viņiem, lai viņi būtu viens, kā mēs esam viens. Es viņos un Tu manī, lai viņi būtu pilnīgi vienoti, tā ka pasaule atzītu, ka Tu esi mani sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā mīlēji mani. Tēvs, Es vēlos, lai tie, kurus Tu man devi, būtu kopā ar mani tur, kur esmu Es, lai viņi redzētu manu godību, ko Tu man devi, jo mani mīlēji jau pirms pasaules radīšanas. Taisnīgais Tēvs! Pasaule Tevi nepazina, bet Es Tevi pazinu, un viņi atzina, ka Tu mani esi sūtījis. Un Tavu vārdu Es viņiem darīju zināmu un darīšu zināmu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” Jņ 17, 20–26

Kungs Jēzus ļoti vēlas mums darīt zināmu Dieva mīlestību. Viņš to labi pazīst. Viņš vēlas mūs aizvest tur, kur Viņš zina, ka mēs būsim laimīgi. Viņš grib mūs ievest Svētās Trīsvienības kopībā. Kungs Jēzus vēlas, lai mēs sākam dzīvot to, par ko lasām Evaņģēlijā, lai sākam domāt un ilgoties pēc tā, ko Viņš apsola. Svēto pieredze mums palīdz saprast, ka tie nav tikai vārdi, bet realitāte. Svētais Siluans raksta no pieredzes: “Kunga mīlestību nevar citādāk pazīt, kā tikai Svētajā Garā... Kungs mūs tik ļoti mīl, ka to nav iespējams izskaidrot, tāpēc ka šo mīlestību var pazīt tikai ar Svētā Gara palīdzību, un dvēsele neizskaidrojami jūt šo mīlestību. Kungs ir žēlsirdīgs, lēnprātīgs un laipns pēc savas dabas, un nav iespējams izteikt Viņa labestību, bet dvēsele bez vārdiem jūt šo mīlestību un vienmēr ilgojas būt šādā klusā stāvoklī.”

Pr. Aleksandrs Stepanovs