Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim. Kas mani nemīl, tas nepildīs manus vārdus. Bet vārdi, kurus jūs dzirdat, nav mani, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To Es jums pateicu, uzturēdamies pie jums. Bet Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs atsūtīs manā vārdā, jums iemācīs visu un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju. Es jums atstāju mieru, Es jums dodu savu mieru; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Lai jūsu sirdis neuztraucas un lai nebīstas! Jūs dzirdējāt, ko Es jums sacīju: “Es aizeju un atkal nākšu pie jums.” Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs par mani ir lielāks. Un tagad Es jums to pateicu, pirms tas ir noticis, lai tad, kad tas notiks, jūs ticētu.” Jņ 14, 23–29

Miers ir Dieva dāvana

Sirdsmiers ir vislielākās cilvēka ilgas. Jo lielāka ir dzīves pieredze, jo vairāk cilvēks pārliecinās, ka nekas šajā pasaulē nespēj līdz galam viņu piepildīt: nedz vislabākais ēdiens, nedz manta, sabiedriskais stāvoklis vai visiejūtīgākie draugi, ne arī dzīves biedrs vai bērnu uzmanība un panākumi. Jēzus mums nedod mieru tā, kā to dod pasaule, apmierinot vienīgi cilvēka zemes vajadzības. Katrs no mums var padarīt par savu sv. Augustīna atziņu: “Tu esi mūs radījis sev, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatdusēsies Tevī!” Miers, kas spēj piepildīt cilvēka sirdi, ir Dieva dāvana. Jēzus to saista ar Svētās Trīsvienības iemājošanu.

Miers ir cīņas auglis

“Miers ir kaut kas tāds, kas ļoti cieši ir saistīts ar karu. Tas ir uzvaras sekas. Miers no manas puses pieprasa nepārtrauktu cīņu. Bez cīņas es nekad nespēšu iegūt mieru”. Sv. Hosē Marija Eskriva šeit runā par cīņu ar sevi, ar savām kaislībām, saviem vājumiem, ar grēku, ar savu nodevīgo sirdi, kas viegli padodas kārdinātāja glaimiem un novirzās no Dieva, miera avota, pievēršoties radītām lietām. Tā būs zaudēta diena, kas paies bez vismaz vienas uzvaras pār sevi. Zinot to, sv. Augustīns sev vaicā: “Vai tā ir maza nelaime, ja es Tevi nemīlu?”

Pr. Aleksandrs Stepanovs