Kad Jūdass bija izgājis no Pēdējo vakariņu nama, Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts un arī Dievs ir pagodināts Viņā. Bet, ja Dievs ir Viņā pagodināts, tad Dievs pagodinās Viņu arī pats sevī, un Viņu pagodinās tūlīt. Bērniņi! Vairs īsu brīdi Es esmu pie jums. Jūs meklējat mani. Tomēr, kā Es to teicu jūdiem, tā tagad saku arī jums: kur Es eju, tur jūs nevarat iet. Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Lai, tāpat kā Es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu. Pēc tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība citam pret citu.” Jņ 13, 31–33a. 34–35

Šodien Evaņģēlijs mums runā par divu veidu mīlestībām. Viena ir mīlestība pret sevi, patmīlīga, ko parāda Jūdass, upurējot citu, upurējot Jēzu, lai gūtu labumu sev. Aizvainotu patmīlību pavada vairāki motīvi (vilšanās, alkatība, nepiepildītas cerības, ko lika uz Jēzu), kas savijās vienā nodevīgā domā.

Otra ir sevi ziedojoša, upurgatava mīlestība, kas sniedzas līdz pat krustam. Sv. Jānis uzsver, ka tādā mīlestībā tiek pagodināts Dievs. Jēzus vēlas, lai mēs mīlam viens otru tieši tāpat, kā Viņš mūs mīlēja, tātad bez bailēm upurēt sevi citu labā, proti, savus līdzekļus, savu laiku, savas zināšanas, savu veselību, pat savu dzīvību, jo “nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (Jņ 15, 13).

Sv. Faustīna skaidro, ka cilvēka spēja noturīgi darīt labu atklājas sevis ziedošanā citu labā: “Kur ir patiess tikums, tur nevar pietrūkt upuris. Visa dzīve ir viens liels upuris. Tikai nesot upuri, dvēseles iegūst spēju būt noderīgas citiem”. Šāda sevis ziedošana nemeklē uzslavas un atzinību, jo tas nav veids, kā piesaistīt citu uzmanību un tikt mīlētam, bet gan veids, kā mīlēt: “Upurējot sevi tuvākā labā, es pagodinu Dievu. Taču manam upurim jāizriet no mīlestības pret Viņu. Viss koncentrējas un iegūst vērtību tieši šajā mīlestībā pret Dievu”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs