Tajā laikā Jēzus sacīja: “Manas avis klausa manu balsi. Es tās pazīstu, un tās man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvi, un tās nemūžam neaizies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās deva, ir lielāks par visiem, un neviens tās nespēj izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs esam viens. Jņ 10, 27–30

Jēzus dziļi pazīst savas avis. Bībeles valodā ‘pazīt’ nozīmē būt dziļās attiecībās ar mīlošo personu. Avis klausa Labā Gana balsij, jo zina, ka Viņš pazīst katru personīgi un mīl viņas līdz pat krusta nāvei, tieši tāpēc uzticas un seko. ‘Klausīties’ un ‘sekot’ ir nesaraujami saistītas darbības. Ieklausīšanās Dieva vārdā un tā apcerēšana savas sirds dziļumos mudina pa-klausīt, proti, brīvi izvēlēties sekot. Paklausība neanulē kristieša brīvību, bet to pilnībā īsteno, jo tā īsteno Dieva gribu savā vai kopienas dzīvē. Mums vajag atklāt paklausības būtību. Paklausība nepazemo, jo tā paklausība, kas tiek prasīta, ir paklausība “stāvot kājās”, nevis tupot uz ceļiem. Tas notiek dialogā, kad viens runā un otrs ieklausās. Kristietis nav nedz ‘brīvais strēlnieks’, nedz anarhists, kurš pilda savu gribu un seko savām vēlmēm, un kuram nav citas autoritātes kā vienīgi sava, bet viņš kļuva par kristieti, tāpēc ka sadzirdēja un atbildēja Labā Gana balsij, kurš viņu ved uz labām ganībām un māca darīt labu, izaugot līdz pilnīgai mīlestībai, gatavībā “atdot dzīvību par saviem draugiem” (Jņ 14, 13). Svētdienā, kad Baznīca lūdzas par paaicinājumiem uz garīgo kārtu, par garīgajiem ganiem draudzēs, esam aicināti sekot Labajam Ganam vienotībā ar mūsu draudžu ganiem un viņu vadībā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs