Pēc Jēzus augšāmcelšanās nedēļas pirmajā dienā Marija Magdalēna agri no rīta, kamēr bija vēl tumšs, atnāca pie Kristus kapa un ieraudzīja, ka akmens no kapa ir atvelts. Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, kuru Jēzus mīlēja, un viņiem sacīja: “Kungs ir paņemts no kapa, un mēs nezinām, kur Viņš ir nolikts!” Tad Pēteris un tas otrais māceklis izgāja ārā un devās uz kapu. Viņi abi skrēja reizē, tomēr šis otrais māceklis aizskrēja ātrāk un pie kapa nonāca pirmais. Pieliecies viņš ieraudzīja noliktus audeklus, bet iekšā negāja. Pēc tam, viņam sekodams, atnāca arī Sīmanis Pēteris un iegāja kapā, un redzēja noliktos audeklus un sviedrautu, kas bija uz Viņa galvas, noliktu nevis kopā ar audekliem, bet atsevišķi satītu vienā vietā. Tad arī otrais māceklis, kas pie kapa bija nonācis pirmais, iegāja iekšā un redzēja, un ieticēja. Jo līdz tam viņi vēl nebija sapratuši Rakstus, ka Kristum vajadzēja piecelties no miroņiem. Jņ 20, 1-9

Kas bija atnācis pie Jēzus kapa pirmajā augšāmcelšanas rītā? Tas nebija Pilāts, tie nebija sinedrija locekļi, kuri negulēja no ceturtdienas uz piektdienu, notiesājot Jēzu uz nāvi, tie nebija svētceļnieki, kas ieradās no tālienes uz Pashas svētkiem un, izpildījuši senus rituālus, atpūtās, bet tie bija vistuvākie Jēzus mācekļi, cilvēki, kuri Viņu mīlēja. Mīlestība viņus saistīja ar Kungu, mīlestība lika bažīties, ka Kungs ir paņemts no kapa, mīlestība lika skriet, atklājot tukšo kapu, mīlestība mudināja būt vērīgiem pret to, kas bija saistīts ar Jēzu. Cik skaists ir viņu kopīgais ticības ceļš, dalīšanās šaubās, atbalsts bailēs, dalīšanās jaunajā cerībā.

Pirmajā Lieldienu rītā piedzima kaut kas pilnīgi jauns, kas vēl nav bijis šajā pasaulē. Tā bija jauna radīšanas diena, kas sekoja sabata atpūtas dienai – septītajai dienai pēc ebreju kalendāra. Nākošā, astotā diena jeb pirmā nedēļas diena, ir jauna augšāmcelšanās diena (krieviski воскресение), par kuru joprojām visu laiku mācekļiem ir spēkā apsolījums: “Redzi, Es visu daru jaunu” (Atkl 21, 5).

Pr. Aleksandrs Stepanovs