Tajā laikā Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Bet rītausmā Viņš atkal atnāca uz svētnīcu. Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš apsēdies mācīja tos. Te Rakstu zinātāji un farizeji atveda laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti un, viņu nostādījuši vidū, sacīja Jēzum: “Mācītāj, šī sieviete ir tieši pieķerta laulības pārkāpšanā. Likumā Mozus mums ir pavēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Bet ko Tu saki?” Taču viņi to jautāja, Jēzu pārbaudīdami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes. Un, tā kā viņi nemitējās jautāt, Jēzus atliecās taisni un viņiem sacīja: “Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja uz zemes. To dzirdot, viņi cits pēc cita, sākot ar vecākajiem, sāka iet projām. Palika Jēzus viens pats un sieviete, kas stāvēja vidū. Tad, piecēlies taisni, Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kur viņi ir? Vai neviens tevi nepazudināja?” Viņa atbildēja: “Nē, Kungs, neviens.” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!” Jņ 8, 1–11

Pārdomājot šis svētdienas evaņģēliju, uzrunā Andželo Buzeti komentārs, kurš palīdz kļūt par dramatiska notikumu aculiecinieku: “Jēzus dodas uz templi, apsēžas un māca; tad noliecas un raksta smiltīs; pēc tam pieceļas un atbild apsūdzētājiem; atkal noliecas, vēlāk pieceļas un runā ar sievieti. Tās ir kustības, ko izdara uzmanīga persona, kas iesaistās notiekošajā. Tas apburtu ikvienu režisoru. Bet tā nav vienas filmas mizanscēna. Tā ir Dieva žēlsirdība darbībā. Ar vienu teikumu Jēzus rosina apsūdzētājus tiesāt pašiem sevi. Viņš glābj sievieti, nosodot grēku: “Ej un negrēko vairs!” Mierīgi un ar noteiktību Jēzus izraisa virpuli, kas aizrauj līdzi cilvēku likumu un paver vārtus žēlsirdībai, kas glābj.”

Redzot Dieva žēlsirdību darbībā, it kā pats esi sastapies ar Jēzus vaicājošo skatienu, pirksti paši izlaiž akmeni no sasvīdušas rokas, un arī tu gribi dzirdēt vārdus, kas ceļ tavu dvēseli: “Kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja? .. Arī Es tevi netiesāju.” Tā ir vēl viena iespēja ne tikai pašam piecelties, bet arī padarīt par savu Viņa žēlsirdīgo skatienu uz citiem.

Pr. Aleksandrs Stepanovs