Tajā laikā, kad Jānis pie Jordānas mācīja, ļaudis viņam jautāja, sacīdami: “Kas tad mums jādara?” Viņš atbildot sacīja tiem: “Kam ir divi svārki, tas vienus lai iedod tam, kuram nav; un, kam ir ko ēst, tas lai dara tāpat!” Bet arī muitnieki nāca kristīties un viņam jautāja: “Mācītāj, ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Neņemiet vairāk, kā jums ir noteikts!” Arī kareivji viņu izvaicāja, sacīdami: “Un kas mums ir jādara?” Viņš tiem atbildēja: “Neaizskariet nevienu un nedariet pārestību, un esiet mierā ar savu algu!”

Bet, tā kā ļaudis uzskatīja un visi savā sirdī domāja par Jāni, vai tik viņš pats neesot Kristus, Jānis atbildēja visiem, sacīdams: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Bet nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Viņam rokā ir vēteklis klona tīrīšanai. Un kviešus Viņš savāks savā klētī, bet pelavas sadedzinās nedziestošā ugunī.” Vēl daudz ko citu mācīdams, viņš sludināja ļaudīm prieka vēsti.

Lk 3, 10–18

Kunga atnākšana ir tuvu. Rodas spontānais jautājums: “Kas tad mums jādara?”

Kunga atnākšanas tuvums mudina rīkoties. Jāņa Kristītāja aicinājums ir vienmēr aktuāls. Viņš steidzina sakārtot savu dzīvi pēc taisnīguma principa, atdodot to, kas katram pienākas, un pieaugt tuvākmīlestībā, daloties ar to, ar ko Dievs katru ir svētījis. Tomēr mūs glābs nevis taisnīga vai labestīga rīcība, bet Viņa žēlsirdība.

Ja savas sirds dziļumos nebūsim nonākuši līdz apziņai, ka bez Kunga žēlsirdības esam niecīgi, tukši un pazuduši, tad vienkārši centīsimies uzlikt “plāksteri” uz mūsu ievainotās cilvēka būtības, kuras atjaunotnei bija vajadzīga Dieva Dēla iemiesošanās.

Pāvests Francisks mūs iedrošina: “Mēs nedrīkstam ļauties nogurumam; un mums nav atļauts padoties skumjām, pat ja mums ir daudzi satraukuma iemesli, un dažnedažādas vardarbības formas ievaino mūsu cilvēci. Taču Kunga atnākšanai ir jāpiepilda mūsu sirdis ar prieku”.