Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Pielūkojiet, ka jūsu sirdi neapgrūtina pārēšanās un dzeršana, un šīs dzīves rūpes un ka šī diena nepienāk jums negaidīti. Jo tā nolaidīsies kā slazds pār visiem, kas dzīvo pa visu zemi. Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdzieties, lai jūs no visa tā, kas notiks, spētu izbēgt un nostāties Cilvēka Dēla priekšā. (Lk 21, 34–36)

“Vai tad dzīves jēga ir tikai dzīvot? Vai tad Dieva bērnu pēdas ir piekaltas pie šīs nožēlojamās zemes?” – vaicāja Pols Klodels savā darbā “Marijas pasludināšana”. Ja mūsu cerība ir saistīta tikai ar tagadējo laiku un zemes labumiem, tad personīgās dzīves neveiksmes, kas neizbēgami piemeklē katru, un pasaules notikumu traģiskā gaita radīs vilšanās un bezcerību, kas saindē sirdi.

Šodien Dieva vārds mūs mudina atgriezties, apdomāt, pēc kā mēs patiešām ilgojamies, pēc kā tiecamies, kādas viltus cerības mājo mūsu sirdī. Dievs nepiepilda mūsu iegribas, bet savus apsolījumus. Ļausim lielai cerībai, kas nāk no Dieva apsolījumiem, atdzīvināt mūsu sirdi.

Ja mūsu iekšējais cilvēks būs sakopots nomodā un lūgšanā, mēs atpazīsim Kunga klātbūtni ikdienas dzīves mazajos un lielajos notikumos. Tad būsim ik dienas gatavi brīnišķīgam un grandiozam notikumam – nostāties Cilvēka Dēla priekšā, un tad vienmēr būsim kopā ar Kungu (1 Tes 4, 17).