Kādā nozīmē "sabotēta"?

Mēs bijām panākuši vienošanos par priesterību. Katoļu baznīca lūdza anglikāņus neordinēt sievietes, taču visi centieni bija veltīgi. Tad es piedalījos vētrainā ARCIC komisijas sanāksmē, kuras rezultātā tika ordinēts homoseksuālās attiecības praktizējošs bīskaps, un kārtējo reizi aktualizējās jautājums par autoritāti.

Un kā jūs reaģējāt?

Laika gaitā es pamanīju visas anglikāņu kopienas vājās vietas un arvien vairāk un vairāk sāku saprast, ka tas, ko meklēju, atrodas Katoļu baznīcā.

Kāds tieši ir anglikāņu viedoklis?

Šķiet, nav iespējams atbildēt uz šo jautājumu. Manuprāt, tas bija pāvests Benedikts XVI, kurš norādīja, ka nepietiek ar agrīnās Baznīcas ticības apliecības formulu atzīšanu: ir arī pilnībā jāievēro patristiskās Baznīcas ticība un sakramentālā dzīve. Tādēļ es uzskatu, ka nevar apgalvot, ka ir pēctecība ar patristisko Baznīcu, un pieņemt liberālu attieksmi pret kādu jauninājumu, kas tiek īstenots, neievērojot principus.

Kāda savukārt ir Katoļu baznīcas attieksme?

Katoļu Baznīca dievišķās apredzības dēļ ir saglabājusi visu ticības depozītu: ne tikai svēto ticības mantojumu, kura norma ir Svētie Raksti, bet arī svēto kalpošanu. Roku uzlikšana nav tikai kaut kas mehānisks: tā ir visas apustuliskās Tradīcijas nodošana kā izpausme un interpretācija tam, kas reiz un uz visiem laikiem ir atklāts.

Kāda ir anglikānisma attieksme pret pāvesta institūciju mūsdienās?

Anglikānismā un citās protestantu kopienās kopumā ir daudz pārpratumu par pāvesta kalpojumu. Piemēram, par to, vai pāvesta teiktais vienmēr jāuztver de fide. Reiz man tika paskaidrots: "Pāvests nevar mainīt Baznīcas ticību". Un es tam piekrītu. Es uzskatu, ka Pētera amata uzdevums ir definēt, skaidrot ticību, nevis to mainīt.

Neilgi pirms iesvētīšanas katoļu priestera kārtā jūs teicāt: "Es atstāju baznīcu, kas ir apsēsta ar kultūras korektumu, klimata pārmaiņām, multikulturālismu, rasi un dzimumu līdztiesībām". Kopš jūsu ordinācijas ir pagājis nedaudz vairāk par gadu. Vai pa šo laiku ir kaut kas mainījies?

Situācija anglikāņu baznīcās un protestantu baznīcās kopumā kļūst sliktāka, nevis labāka! Ir steidzami nepieciešams, lai lielo lēmumu priekšā atrastos pienācīga autoritāte, kura teiktu: "Šis ir pareizais ceļš, nevis tas". Protestantismā un anglikānismā nav veidu, kā to izdarīt.

Jūs esat dzimis valstī, kur ir plaši izplatītas kristiešu vajāšanas. Kristieši tiek vajāti arī Eiropā. Kāpēc par to tik maz tiek runāts?

Tā ir taisnība. Eiropā vajāšanas vēl nav sasniegušas tādus apmērus, lai izpaustos kā ieslodzījums vai mocekļa nāve. Taču cilvēki neuzskata par kristiešu vajāšanām darba vai kvalifikācijas zaudēšanu, liegumu ieņemt valsts amatus vai brīvību paust savu ticību. Protams, tas vēl nav tāpat kā Irānā vai Pakistānā, bet tas ir sākums. Nesen es uzrakstīju priekšvārdu Lielbritānijā dzīvojošai katoļu medmāsas grāmatai, kurā viņa liecina, ka tur praktizējošiem katoļiem ir ierobežotas iespējas medicīnas jomā.

No otras puses, jūs pats esat nonācis policijas aizsardzībā par pretošanos islāmismam un šariata izplatīšanos Anglijā.

Man izteica draudus ne tikai musulmaņi šajā valstī, bet arī Rietumu radikāļi.

Jūs ļoti labi pārzināt islāmu, jo esat pakistānietis un jūsu tēvs, musulmanis, pārgāja kristietībā. Kāpēc, jūsuprāt, islāms kļūst arvien izplatītāks Eiropā?

Ja jūs radāt morālu un garīgu vakuumu, kaut kas to aizpildīs! Eiropas valstīs samazinās iedzīvotāju skaits, un darba dēļ nākas veicināt imigrāciju. Tajā pašā laikā Rietumi ir atteikušies no savām kristīgajām saknēm. Jaunpienācējiem nekas netiek piedāvāts morālā, garīgā un kultūras ziņā. Mums ir tik daudz, ko dot, bet mēs piedāvājam tikai vājo multikulturālisma toleranci.

Vai jūs domājat, ka kristietība Eiropā ir minoritāte, ko apspiež institūcijas?

Kristiešus pieņem tikai, ja viņi ir gatavi kompromisiem ar Zeitgeist [laikmeta garu, red.] Pretējā gadījumā viņi tiek izslēgti un diskriminēti.

Jūs esat konvertīts. Šodien daudz tiek runāts par ekumenismu un sinodalitāti. Ko jūs iesakāt no savas pieredzes?

Sinodalitāte nav tikai konsultācijas. Tie, ar kuriem konsultējas, ir jākatehizē, varbūt pat jāevanģelizē. Pretējā gadījumā viss, ko mēs iegūstam, ir cilvēku apkārtējās kultūras atspoguļojums. Gan vietējā baznīcā, gan universālajā baznīcā ir jāsaglabā konsultāciju ekleziālā dimensija, taču konsultācijas ar Dieva tautu atšķiras no aktīvistu spiediena. Sensus fidelium nav tas, ko attiecīgajā brīdī domā laji un priesteri, bet ticības atbilstība starp bīskapiem un līdz pat pēdējam ticīgajam visā pasaulē gadsimtu gaitā.

Paskaidrojiet lūdzu to sīkāk.

Sensus fidei ir jābalstās arī uz to, ko vienmēr ir mācījusi apustuliskā Tradīcija, un tai ir jāizsaka Baznīcas domāšana cauri gadsimtiem, visā pasaulē līdz pat mūsdienām. Cilvēkiem netiks dots viss, ko viņi vēlas. Ir svarīgi to paskaidrot.

Kādas ir kristietības nākotnes izredzes?

Ja Baznīca nav Baznīca, kas lūdzas, tā nebūs autentiski sinodāla Baznīca. Sinodalitāte nav tikai aktīvisms. Runa ir par dalīšanos Kristus miesā un asinīs Euharistijā, kas mums ir dota no paša sākuma un kas atjauno Baznīcu. Būs jāpieņem sarežģīti lēmumi un jāievēro dievišķā disciplīna. Visam būs jānotiek saskaņā ar Evaņģēliju un apustulisko Tradīciju. Ne visiem ir vienāda loma Baznīcā: ar ikvienu var apspriesties, bet bīskapiem kopā ar Romas bīskapu ir pienākums piemērotā laikā izteikt Baznīcas domu.

Avots un foto: Lorenza Formicola, Ex anglicano: «La sinodalità non vada contro la fede», lanuovabq.it