Triks ar "euharistisko badu"

Piektdiena, 19 Jūlijs 2019 10:07

“Mums atkal un atkal ir jārunā par Svētās Komūnijas pieņemšanu laulātajiem tajās ģimenēs, kur katolis ir precējies ar kristieti, kurš nav katolis,” smaidot saka kardināls Valters Brandmillers. Kardinālam ir gandrīz 90 gadu; viņam ir savs skatījums uz šī jautājuma realitāti, vēsturi un aktualitāti šodien.

“Vispirms mums ir jāuzdod jautājums: kāda nozīme ir tam faktam, ka cilvēks nepieder Katoliskajai Baznīcai? Kas vispār ir “Baznīca”? Vai tas ir kaut kāds uzņēmums pasaules uzlabošanai? Vai arī viena no daudzajām NVO, kas nodarbojas ar sociālo palīdzību? Vai šo jautājumu var iztirzāt, par kritērijiem pieņemot tādas kategorijas kā derīgums, mērķtiecība, izredzes uz panākumiem?

“Taču Baznīca ir realitāte,” kardināls turpina, “kaut gan agrāk, protams, tādās kategorijās par Baznīcu neviens nerunāja. Baznīca ir Dieva veidota, tas ir “redzamais un aptaustāmais” veids, kādā Augšāmcēlies Kristus turpina savu pasaules pestīšanas darbu. Tas ir vienmēr jāpatur vērā, kad mēs runājam par Baznīcu un visu, kas ar to saistīts. Taču tagad atgriezīsimies pie konkrētā jautājuma. Un te ir nepieciešams precīzs izskaidrojums. Apzīmējums “komūnija” tiek lietots bieži, bet vai daudzi to pareizi saprot? Vēl lieto tādus apzīmējumus kā “dievgalds”, “kristiešu sadraudzība” u. c. Zināmā nozīmē tas viss ir pareizi. Tomēr - Euharistija jeb Svētā Komūnija katoļu un pareizticīgajā baznīcā būtiski atšķiras no visa iepriekšminētā.

Katoļi un pareizticīgie zina, ka Euharistijas svinēšanā jeb Svētajā Misē maize un vīns patiesi pārtop Kristus Miesā un Asinīs. Savu ciešanu priekšvakarā Kristus ņēma maizi un vīnu un teica saviem mācekļiem: Ņemiet un ēdiet! Šī ir Mana Miesa, kas par jums tiks atdota. Šīs ir Manas Jaunās un Mūžīgās Derības Asinis, kas par jums un par daudziem tiks izlietas. To dariet Manai piemiņai! Tieši to mēs arī domājam, kad runājam par Svēto Komūniju. Mēs runājam par visreālāko realitāti, par lietas būtību, par Dzīvo Kristu, ko mēs joprojām varam pieņemt zem maizes un vīna zīmēm.” “Tātad, Svētā Komūnija,” pasvītro kardināls, “ir atpirktā cilvēka savienošanās ar Dzīvo Kristu. Tas ir notikums, kas iesniedzas pašās ticīgā cilvēka būtības dzīlēs. Par to runā apustulis Pāvils, kad viņš saka: “Ja kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams Kunga Miesu, ēd un dzer sev tiesu.”. To mums visiem vajadzētu atcerēties, kad runājam par atļauju pieņemt Svēto Komūniju.

Nesen pieņemtais Vācijas bīskapu konferences dokuments runā par atsevišķiem gadījumiem, kad tas varētu būt iespējams [nekatoļiem pieņemt Svēto Komūniju]. Jāsaka, ka tas ir stratēģisks, bet viltīgs solis ceļā uz starpkonfesionālu savienību ar tiem, kas nav katoļi. Jā, protestanti tiecas uz šo mērķi. Daži katoļu bīskapi arī.” Kardināls turpina un viņa nopietnajā skatienā vairs nav smaida atblāzmas: “Ziniet, šī pieeja tiek saukta par “salami taktiku”. Un vēl - ūdeni pilinot, var akmeni izdobt. Tas ir negodīgs apmāns kaut kādu savu mērķu sasniegšanai.

Tas ir inscenējums, kas runā par “euharistisko badu” un nekatoļu partnera “ciešanām” šajās konfesionāli jauktajās laulībās. Pie tam inscenējums lētas melodrāmas līmenī, lai neteiktu, ka skečs. Nodoms tur ļoti skaidri spīd cauri. Kristietis, kurš tiecas pieņemt Svēto Komūniju, bet kurš arī zina, ka nav Svētās Komūnijas bez Baznīcas un nav Baznīcas bez Svētās Komūnijas, vienkārši iekļaujas šajā Baznīcā. Viss pārējais šajā sakarībā ir ļoti apšaubāms un par negodīgu atzīstams. Baznīca nav nekāds pašapkalpošanās veikals, kurā jūs izvēlaties to, kas jums der, bet pārējo atstājat plauktā. Baznīcā darbojas princips: “Visu vai neko!””.

Visu vai neko… Daudz šodien tiek runāts par to, ka tieši šis princips Baznīcā ir jāatceļ.

Turpina kardināls Brandmillers: “Cīņā par to tiek izmantotas pat Kanoniskās tiesības. Bieži tiek citēts 844. nodaļas 3. paragrāfs, kurā teikts, kādos gadījumos katoļu priesterim ir atļauts sniegt Svēto Komūniju pareizticīgajiem. Un tad nāk arī 4. paragrāfs, kurā ir teikts, ka dzīvības briesmu gadījumā vai citās katastrofālās situācijās (!) bīskapiem ir atļauts sniegt Sakramentus ar Katoļu baznīcu nesaistītiem kristiešiem, kas paši to lūdz. Te taču mēs runājam par globālām katastrofām, vai ne? Varbūt, ka tādas situācijas varēja veidoties gestapo vai koncentrācijas nometnē. Citos gadījumos, protams, arī. Bet ne jau tajos gadījumos, ko mēs šodien apzīmējam ar “euharistisko badu”. Šajās katastrofālajās situācijās ir paredzēta iespēja atlaist cilvēkam nāves grēku, ja viņam ir godīgs nodoms pieņemt Sakramentu. Taču kāpēc gan nekatolis, kurš neatrodas dzīvības briesmās, bet izjūt vēlmi pieņemt Sakramentus, nevarētu vienkārši kļūt par katoli?”

Visā šajā situācijā kardināls Brandmillers saskata reālu bīstamību: “Tas ir viltīgs paņēmiens, triks - ekstremālām situācijām domātus noteikumus mēģināt attiecināt uz ikdienas dzīvi. Godīgs ekumenisms tādus paņēmienus noraida. (..) Tā ir patiesība, kas mūs dara brīvus. Un noslēgumā gribu teikt sekojošo: Baznīca ar Sakramentiem nevar rīkoties, kā ienāk prātā. Apustulis Pāvils ir teicis: lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem; no pārvaldniekiem jau prasa, lai katrs būtu uzticams.”

Foto: Image by Robert Cheaib, Pixabay