Vai emociju Baznīca? Dažas atziņas par harismātisko atjaunotni

Piektdiena, 15 Decembris 2017 13:25

Baznīcu pārņem harismātiskā revolūcija. Mises ar aizlūgumiem par dziedināšanu un slavēšanas dievkalpojumi kļuvuši par normu, bet katoļu pastorālajā praksē triumfē Alfa kurss (sarunas par ticību pie kafijas un tējas krūzes). Harismātiski priesteri (līdz šim pārsvarā ārzemnieki, bet tagad arī vietējie) iekaro ne tikai parasto ticīgo, bet arī semināru rektoru, garīdznieku un daudzu bīskapu sirdis. Tas viss noticis dažu gadu laikā un diez vai drīz mainīsies. Laiks pielietot atslēgas vārdu: šīs ir pentakostāļu, Vasarsvētku kustības garīguma izpausmes.

Tās lieliski iederas pie izteikti emocionālas domāšanas un mūsdienu cilvēka izjūtas, bieži vien sniedzot viņam mūsdienās tik populāro vajadzību piepildījumu (labklājība, veselība, veiksme). Galu galā – un tas ir visai pozitīvi – tās ļauj sajust Dieva tuvumu un Viņa tiešo iesaistīšanos mūsu dzīvē. 

Šai parādībai piemīt globāls raksturs. Pentakostāļi visā savā virzienu un skolu bagātībā pašlaik ir dinamiskākā kopienā kristīgajā pasaulē. Pēc dažiem (vai padsmit) gadiem tie kļūs par vislielāko kristīgo kustību pasaulē. Brazīlijā viņi atņemuši Katoļu Baznīcai miljonu ticīgo. Līdzīgi tas noticis arī citās Latīņamerikas valstīs, kur katolicisms sarūk biedējošā tempā, atbrīvojot vietu pentakostaļu kopienām, kas ir mobilākas, emocionālākas un dinamiskākas. Tas pats attiecas uz Āfriku, kur neopentakostaļu kopienas bieži sajaucas ar vietējiem “melnās kristietības” pravietiskajiem virzieniem, iegūstot miljonus ticīgo. 

Tomēr šis nav vienīgais harismātiskā garīguma izplatīšanas modelis. Tikpat būtiska ir tā iekļaušanās tradicionālajās konfesijās, izveidojot to iekšienē spēcīgas harismātiskas grupas. Daļa no tām vēlāk pārveidojas par neatkarīgām konfesionālām kopienām (tā notika ar Harismātisko Episkopālo baznīcu, kas atdalījās no Episkopalās baznīcas). 

Daļa kopienu paliek veco baznīcu iekšienē un pakāpeniski integrē savas konfesijas tradīcijas ar jauno “Svētā Gara izliešanas” pieredzi. Rezultātā tās pārveidojas par harismātiskām kustībām un kopienām, piemēram, Harismātisko Atjaunotni, “Emmanuel” un citām katoļu kopienām, ko atzīst un atbalsta hierarhiskā Baznīca. 

Izliešanās Pitsburgā

Kur balstās harismātisko kopienu garīguma spēks? Tās atbild uz mūsdienu cilvēka fundamentālajām vajadzībām, kurš ilgojas pēc tuvības sajūtas pasaulē, kur sabrukušas daudzas dabiskas saites. 

20. gadsimta sākumā ASV kādā Bībeles skolā tika uzsāktas lūgšanas Svētā Gara izliešanas nodomā. Lūgšana deva augļus, kuru rezultātā izveidojās liela kustība. No reliģijas pētniecības viedokļa, tās pamatā bija spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, bet no reliģiska skatu punkta – spēcīga satikšanās ar “Sacrum”, kuras iespaidā notika glosolālija (“lūgšana mēlēs”) un dziedināšanas. To visu pastiprināja afroamerikāņu dievbijības izpausmes – dziesmas, dejas un slavēšana. Sākotnēji jaunā parādība skara amerikāņu evaņģēliskās kopienas (daļa no tām to atmeta), bet vēlāk arī tradicionālas protestantu kopienas un Katoļu Baznīcu. Te izšķiroša nozīme bija “izliešanai”, kas notika Pitsburgas universitātē 1967.gadā. 

Četri katoļu teoloģijas studenti piedalījās aizlūgšanā Episkopalajā baznīcā. Visi četri saņēma “kristību Svētajā Garā”. Vēlāk viens no vīriešiem sāka lūgt kopā ar katoļu kolēģiem, kuri arī piedzīvoja izliešanos. Tomēr Dieva tuvības un “iemīlēšanas” pieredze nelika šiem katoļiem atstāt Baznīcu. Tieši pretēji, viņi ilgojās atklāt Baznīcas dārgumus, papildinot tās ar harismātisko tuvības pieredzi. Vēlāk to pašu piedzīvoja francūži, kuri rezultātā izveidoja “Emmanuel” – visdinamiskāko franču katoļu kopienu. 

Svētais Gars saskaņā ar Dievmāti 

Attiecībā uz katoļu grupām īpaša uzmanība tika pievērsta tam, lai emocionāls, harismātisks pārdzīvojums būtu tikai iesākums un neaizvietotu dziļāku formāciju, Dievmātes kultu un Euharistiju. Tādējādi Svētā Gara kristības pieredze, kas sākotnēji neapšaubāmi bijusi saistīta ar protestantu kopienām, “katolizējusies” un bagātinājusi universālo Baznīcu. 

Tomēr pentakostāļu kopienas, kurām bieži pietrūka dziļāka garīga un teoloģiska fundamenta, ilgojās pēc aizvien spēcīgākām emocionālām izpausmēm. Kārtējos harismātiskā garīguma “viļņos” parādījās arī “atpūta Garā” (nekontrolēta un neparedzēta krišana uz zemes), kā arī histēriski smiekli vai kliedzieni – t.s. “Toronto blessing”. Lielākās pentakostāļu kustības no šiem elementiem centās norobežoties, tomēr to izpausmes ir sastopamas dažās katoļu kopienās. 

Pentakostāļu sprediķotāji aizvien biežāk sludināja labklājības Evaņģēliju. Ekumenisma iespaidā šīs idejas ietekmēja arī citus kristietības virzienus. Ja sākotnēji harismātiskais piedzīvojums tika uzskatīts par izejas punktu vai stiprinājumu ceļā, vēlāk tas jau aizvietoja jebkādu reliģisku formāciju vai askēzi. 

Harismātu polonizācija 

Polijā harismātiskā kustība attīstījusies kopš Oāzes kopienu laikiem, taču tai nepiemita revolucionārs raksturs. Situācija mainījās pirms dažiem gadiem, kad harismāti no citām pasaules valstīm sāka apciemot Poliju kā īpašu Dieva izvēlēto zemi. Par šo izvēli runājuši gan tēvs Antonello Caddedu, gan priesteris John Bashobora, gan laji, piemēram, Dons Tērbits (Donald Turbitt). 

Emocionāls garīgums, koncentrēšanās uz pieredzi, pienācīga attieksme pret vīriešiem, kā arī iekļaušanās poļu mesianismā sekmēja harismātiskās kustības popularitāti. Polijā, Itālijā, ASV un citur harismātiskā kustība labprāt uzsver arī gavēņa nozīmi, lūdzas rožukroni un adorē Vissvētāko Sakramentu. Līdz ar to spēcīgs garīgs pārdzīvojums tai ir pamats, kas neaizvieto reliģisko izaugsmi. 

Tas gan nenozīmē, ka jaunajai dievbijības formai nepiemīt nekādi draudi. Kritiķi norāda, ka harismātiskā kustība pārāk bieži ignorē racionalitāti, iekļauj gnosticisma elementus, koncentrējas tikai uz efektivitāti un galu galā pieļauj apzinātas vai neapzinātas manipulācijas formas. 

Labklājības Evaņģēlijs 

Apšaubāma, piemēram, ir vienpusīga dziedināšanas akcentēšana harismātiskajā praksē. Daudzi harismāti ir pārliecināti, ka ciešanas vienmēr ir ļaunums un nāk no ļaunā. Sanāk, ka Dievs vēlas, lai mēs vienmēr būtu veseli un stipri, lai mēs vienmēr labi justos. Un, ja tā tas nav? Tas nozīmē, ka mums “pietrūcis ticības”. Šādu viedokli tagad var bieži dzirdēt poļu dievnamos. 

Kāpēc tas rada problēmu? Pirmkārt, atbildība par slimību tiek uzlikta uz pašiem slimniekiem un viņu tuviniekiem, kuriem tiek pārmests ticības “vājums”. Taču pastāv gadījumi, kad tieši caur slimību cilvēki atgriežas pie Dieva. Un Viņa mērķis nav fiziska dziedināšana, bet gan atpestīšana. 

Otrkārt, kristietība saskata jēgu ciešanās, par ko atgādina daudzi, piemēram, sv.Jānis Pāvils II: “Caur gadsimtiem un paaudzēm atzīts, ka ciešanās apslēpts īpašs spēks, kas iekšēji tuvina cilvēku Kristum, kāda īpaša žēlastība. Ar šo žēlastību savu dziļo atgriešanos saista daudzi svētie, kā piemēram, Francisks no Asīzes, Ignācijs no Lojolas un daudzi citi… Iekšējais briedums un garīga izcilība ciešanās noteikti ir atgriešanas un sadarbības auglis ar krustā sistā Pestītāja žēlastību. Tā Viņš pats darbojas starp cilvēku ciešanām caur savu Patiesības Garu, caur Garu - Iepriecinātāju.”

Līdz ar to vienpusēja attieksme vienmēr ir nedroša. Turklāt bez Krusta nav ticības, nav kristietības, paliek vienīgi panākumu sludināšana šajā pasaulē. Esmu pārliecināts, ka ne jau par to iet runa aizlūgšanās par dziedināšanu. 

Ticība un racionalitāte

Šie brīdinājumi nenozīmē, ka tiek apšaubīta dziedināšanas aizlūgumu nozīme vai priesteru iesaistīšanās tajos. Drīzāk jāuzsver, ka, priecājoties par jauno parādību (kurai piemīt fundamentāla nozīme), vai atzīstot lielās pārmaiņas, kas jau notikušas mūsu draudzēs, jāpaliek nomodā attiecībā uz noteiktu uzskatu atbilstību katoļu doktrīnai. 

“Svētā Gara izliešanai” ir milzīga nozīme attiecībā uz dievbijību un ticību. Lielā harismātiskā atjaunotne, ko novērojam mūsu baznīcās, neapšaubāmi, maina mūsu ticības un dievbijības formas. Bet lai šī kustība varētu izturēt, tai nepieciešamas formālas institucionālas struktūras (uz ko speciālā dokumentā norāda ticības Mācības kongregācija) un formācija katoļu garā. Šis gars paredz, ka galvenais iesaistīšanas avots ir nevis emocionāla ticība, bet gan racionalitāte. 

Svētā Garā izliešanās var būt fundaments, kas bagātina mūsu dievbijību, bet tā nevar aizvietot prāta un gribas piepūles, kas nepieciešamas, lai pieaugtu ticībā. Mūsu mērķis ir Dieva kontemplācija mūžībā, kas, saskaņā ar sv.Jāņa Pāvila II teikto, paredz gan ticību, gan prātu. Daudzviet tā tas arī notiek, bet, kā gadās ar neticami dinamiskām un daudzveidīgām kustībām, ne jau visur un ne jau vienmēr. 



Avots: Kościół emocji, tygodnik.tvp.pl

Foto: wspolnotauwielbienia.pl

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Jēzus, pagriezies atpakaļ un redzēdams viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Jņ 1, 35-42

Jaunākie raksti