Rietumos 19. gadsimts iezīmējās ar dinamisku materiālas civilizācijas un industrializācijas attīstību. Tas ir dzelzs un tvaika, tehnisku atklājumu un lielpilsētu laikmets. Tomēr, šķietamas labklājības un izaugsmes aizsegā, laikā starp 1815. un 1914.gadu Rietumos notika sekularizācija, kas skara Vāciju, Franciju, Itāliju, Spāniju un Portugāli. Te gan jāuzsver, ka runa nav par spontānu procesu. 

Sekularizācija, tāpat kā telegrāfs vai dzelzs tilti, nav radusies pati no sevis. Tās autori ir cilvēki, konkrētas politiskas aprindas un parlamentāras koalīcijas. 19.gadsimtā antikatoliskās propagandas rīcībā nonāca līdzekļi, par kādiem Reformācijas vai apgaismības darboņi varēja tikai sapņot: lieltirāžas preses izdevumi (t.sk.satīriska prese, kas balstījās uz karikatūrām), strauji augošs grāmatu tirgus, kā arī lasītprasmes pieaugums Rietumu sabiedrībā. 19.gadsimtā pirmo reizi parādījās t.s. „masu lasītājs”, kurš bieži vien arī kļuva par antikatoliskās propagandas objektu. 

Parādība ne no šīs pasaules 

19.gadsimtā propaganda balstījās uz labi pārbaudītiem motīviem. Piemēram, liberālā presē aizvien tika publicēti „progresīvo” ceļotāju ziņojumi no katoļu zemēm. Šo publikāciju autori devās savos braucienos, būdami pilni ar antikatoliskiem stereotipiem. Loģiski, ka redzētais tikai apstiprināja ceļotāju kultivētās fobijas. „Neapšaubāmi, masas labprāt pievēršas šim pagāniskajam katolicismam, nevis protestantismam, kas pieprasa no katra laboties, strādāt ar sevi,” no katoliskās Bavārijas ziņoja slavenais vēsturnieks Johans Gustavs Droisens (Droysen).

Francijas liberāļu un radikāļu vidū, kuri cīnījās par Trešās republikas sekularizāciju, līdzīgu lomu spēlēja Bretaņa, kuras iedzīvotāji pamatā palika uzticīgi tēvu reliģijai. Piemēram, slavenais rakstnieks un dedzīgs sekularizācijas atbalstītājs Emīls Zolā (redzams uz bildes), rakstīja: „Katolicisms valda pār šiem aprobežotajiem [Bretoņas iedzīvotāju] prātiem, izmantojot trauksmes spēku.”

Vēl viena laikmeta īpatnība: prūšu un vācu liberāļi mēģināja veikt katolicisma „orientalizāciju”, attēlojot to kā kaut ko svešu. Sabiedrībai tika "borēti" divi vēstījumi. Pirmkārt, katolicisms, tāpat kā Austrumi, balstoties uz juteklību nevis prātu. Filozofs Georgs Hēgelis centās pārliecināt Berlīnes auditoriju, ka katolicisms esot līdzīgs hinduismam. Vēlāk izrādījās, ka katoļi no citiem pilsoņiem atšķiras arī rases ziņā. Piemēram, sociologs un politologs Makss Vēbers pēc 1895.gada brauciena uz Polijas rietumiem, secināja, ka vācu protestanti civilizētības ziņā apsteidz poļu katoļus. Vēbers to pamatoja ne vien ar reliģisku specifiku, bet arī ar „fiziskām un psihiskām rases īpatnībām”. 1896.gadā liberālais laikraksts „Badische Landeszeitung” visā nopietnībā rakstīja, ka vācieši-protestanti ir gudrāki par vāciešiem-katoļiem, par ko liecinot atšķirīga galvaskausa uzbūve. 

Katolicisms kā sērga

19. gadsimta sekularizācijas kampaņās konsekventi tika uzsvērta katoļu „atpalicība”, izmantojot Reformācijas retoriku par mūkiem kā slinkiem liekēžiem, kuri traucē valstu izaugsmi. 1855.gadā Pjemontas premjers Kamillo Benso(Camillo Benso di Cavour) parlamenta debašu laikā, atsaucoties uz Šveices un Reinas apgabalu piemēru, apgalvoja, ka var matemātiski pierādīt negatīvu mūku īpatsvara korelāciju ar valsts ekonomisko attīstību. 

1854.gadā holēras epidēmijas laikā Dženovas liberālā prese ziņoja, ka problēmas cēlonis ir novecojusi pilsētas apbūve. Tā, savukārt, esot Katoļu Baznīcas vaina, jo klosteri aizņemot pilsētā pārāk daudz vietas. Tātad, slimības novēršanas nolūkos būtu vēlams likvidēt katoļu klosterus. 

Ar liberāļu aprindām saistīts zinātnieks Rūdolfs Virhovs (Virchow), aprakstot holēras epidēmiju Silēzijā, norādīja uz sliktiem sanitāriem apstākļiem šajā reģionā. Provinces iedzīvotāji esot „slinki, netīri, verdziski un bezcerīgi noraidoši pret garīgiem un miesīgiem pūliņiem.” Pēc zinātnieka domām, tas ir izskaidrojams ar katoļu garīdzniecības ietekmi. 

Reliģija un ekonomika

Būtisks uzsvars antikatoliskajā propagandā tika likts uz „zinātniskiem” pierādījumiem. M. Vēbers savā darbā „Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” rakstīja, ka tur, kur dominē katolicisms, valda nabadzība un stagnācija. Nākamas vēsturnieku paaudzes atzinušas M. Vēbera teoriju par nekonsekventu, norādot uz banku sistēmas aizsākumiem Viduslaikos (Lombardijas bankieri, templieši) un tirdzniecības centru attīstību (piemēram, Hanzas savienība). 

1875.gadā Beļģija tika izdota liberālā ekonomiska Emīla Lavelē (Laveley) grāmata „Katoļu tautu nākotne”, kas ātri vien kļuva par Eiropas bestselleri. Ekonomists veltījis savu traktātu protestantu pārākuma pamatošanai salīdzinājumā ar katoļiem. Protestantu „izglītotībai, aktivitātei, atjautībai, saitēm ar ārējo pasauli un bagātībai” viņš pretnostādīja katoļu „inerci, rutīnu, nezināšanu un trūkumu”. 

„Katoļu dīvaiņi” 

Reformācijas laikmetā antikatoliskā propaganda pamatojās galvenokārt uz bailēm no „asinskārās” inkvizīcijas, pāvesta-antikrista un jezuītu sazvērestības. 19.gadsimta propagandā dominēja nicinājums pret katoļiem. 

Par katoļu atpalicības iemiesojumu propagandas materiālos kļuva sieviete gados. Pēc „Nationalzeitung” rakstītā, katoļu svētceļnieku vidū dominē „vecas kundzes, kuras izdekorējušas savu kaklu ar četriem krustiņiem un Marijas medaljoniem, kļūst līdzīgas pajūga zirgam.” Nav jābrīnās, ka franču liberāļi, kuri nepārtraukti sludinājuši brīvību "visiem", 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā konsekventi uzstājās pret balsstiesību piešķiršanu sievietēm. Savu pretestību politiskai vienlīdzībai liberāļi pamatoja ne tikai ar tradicionālu uzskatu, ka „sievietes vieta ir mājās”, bet arī ar bažām par sieviešu reliģiozitāti. Sievietes „it visā paklausa priesteriem”, tādēļ viņu līdzdalība vēlēšanās varētu traucēt sekularizācijas politikas īstenošanu. 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. “ Propagandą w Kościół cz. 5”, milujciesie.org.pl

Arhīva foto 

Tulkoja Marks Jermaks