Amerikāņu dziedātāja Kristīna Grimmī (Christina Grimmie), kas kļuva slavena pēc konkursa The Voice Americ, savā miesā bija ietetovējusi “Viss ir tukšība”, lai nekad neaizmirstu par to, kas viņai bija ļoti dārgs, baidoties, ka šajā liekulības un panākumu pasaulē viņas dzīves mīlestība, par kuru viņa dziedāja, var aiziet otrajā plānā. Nāve viņu sasniedza pārāk agri – 22 gadu vecumā. Slepkava, viens no viņas faniem Kevins Džeimss Loibls iešāva dziedātajai pēc koncerta šī gada 10. jūnijā. Viņa datorā policija atrada naidīgas frāzes pret kristiešiem.

Mela Gibsona slavenā filma galvenās lomas atveidotājam sniedza iespēju piedzīvot ļoti īpašus – un arī smieklīgus – brīžus savā dzīvē.

/Estebans Pittaro/

Kad Džims Kavīzels (Jim Caviezel) vēl bija jauns, viņam nācās palikt mājās un mācīties spāņu valodu, kad visa viņa ģimene devās uz Vankūveru, Britu Kolumbijā, lai pāvesta pastorālās vizītes laikā satiktu Jāni Pāvilu II. Toreiz šī iespēja – satikt pāvestu – viņam pagāja secen. Bet 20 gadus vēlāk, kad viņš jau bija labi pazīstams kino industrijā, un viņam tika piedāvāta iespēja atveidot Jēzu no Nācaretes Mela Gibsona filmā „Kristus Ciešanas”, viņam tika dota otra šāda iespēja.

Ik pa laikam dzirdam iespaidīgus stāstus par sabiedrībā populāru cilvēku atgriešanos pie ticības, un katrs no tiem skar sirdi īpašā veidā. Šis ir stāsts par alternatīvo subkultūru – ne vienmēr vairuma sabiedrības saprastu vai atbalstītu, bet kuras pārstāvji drosmīgi atļaujas meklēt savu neparasto identitāti, un, kā zināms, tie, kas meklē – atrod. Uzdrošināšos apgalvot, ka arī Kristus bija alternatīvs – sava laika reliģisko līderu neatzīts un nesaprasts līdz pat naidam. Pārgalvīgs – pārkāpjot sabiedrībā noteiktās normas un stereotipus. Mēģināsim palūkoties uz šo Dieva alternatīvo pusi, ticot, ka Viņš darbojas daudz radošāk un neparastāk, kā cilvēks var iedomāties.

/Daiga Kaša/

Amerikāņu rakstnieks, modernisma dižgars Viljams Folkners (William Faulkner, 1897-1962) 1949.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš noturēja pateicības runu Nobela banketā 1950.gada 10.decembrī Stokholmā. Lasot runas kopiju, es pārsteigta secinu, ka vairāk, kā pirms pusgadsimta paustais rakstnieka vēstījums, kurš izskanēja ārkārtīgi sāpīgā vēsturiskajā kontekstā, ir vēl jo aktuālāks mūsdienās. Folkners šeit konkrēti uzrunā rakstniekus un dzejniekus, taču, manuprāt, viņa teiktais attiecināms uz māksliniekiem kopumā, jo mākslas jēdziskuma meklējumi, kurus viņš piemin, pavada ikviena laikmeta radošo profesiju pārstāvjus. Šķiet, šie meklējumi nekad nav bijuši tik akūti sakāpināti, kā mūsdienās. Modernajā kontekstā šeit varētu būt runa arī par masu mēdijiem, par kino. Esmu māksliniece, un šī runa mani iedvesmo. Es ticu – tā iedvesmos arī jūs. Piedāvāju jums Viljama Folknera pateicības runas tulkojumu latviešu valodā.