Hyper Reality ir futūristiska īsfilma. Dizainers un filmas veidotājs Keiči Matsuda (Keiichi Matsuda) to raksturo, kā “provokatīvu un kaleidoskopisku jaunu nākotnes redzējumu, kurā fiziskā un virtuālā realitāte saplūst kopā un kurā pilsētu caurstrāvo mēdiji”.

Pasaules jauniešu dienu visvairāk gaidītā tikšanās notika netālu no Krakovas “Campus Misericordiae” laukumā, kur pulcējās vairāk nekā miljons jauniešu. Pēc pāvesta Franciska aicinājuma šis milzīgs cilvēku daudzums vienu minūti lūdzās klusumā. Tā bija lūgšana par mieru pasaulē, kas aizsniedza Dieva sirdi. Pēc Sīrijas jaunieša liecības par traģisko kara situāciju Alepo pilsētā pāvests ievadīja jauniešus šajā spēcīgajā lūgšanā ar šādiem vārdiem:

Kas ir jādara klostermāsām, gaidot Vispasaules Jauniešu dienas? Viņām jādejo! Žēlsirdības Dieva Mātes kongregācijas māsas, tās pašas kongregācijas, kurai piederēja svētā Faustīna Kovaļska, no Mislibožas (Mysliborz) klostera izplatīja video, kurā aicina jauniešus doties uz Jauniešu dienām. Žēl to māsu, kurām dejas laikā bija jātur posteris un kuras tādēļ nevarēja pievienoties priecīgajai dejai.

Sociālais eksperiments, ko veica UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds), notika Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Maza, simpātiska sešgadīga meitene vārdā Anano, pārģērbta dārgās un pēc tam nabadzīgās drebēs, bija atstāta viena Tbilisi ielās. Cilvēku attieksme mainījās atkarībā no viņas ārējā izskata.

Ģērbta glītās drēbēs, meitene izraisīja garāmgājēju interesi un iesaistīšanos viņas situācijā. Cilvēki viņai pievērsa uzmanību un uzdeva dažādus jautājumus: “Cik tev gadu?”, “Kā tevi sauc?”, “Vai tu dzīvo kaut kur netālu?”, “Vai tu esi pazaudējusies?” – Anano simpātiski smaidīja pretī. Bet, kad meitene tika pārģērbta nabadzīgās un netīrās drēbēs, garāmgājēju reakcija bija pilnīgi pretēja – vienaldzīga.