Vatikāna II Koncils un Baznīcas Golgāta

Trešdiena, 11 Novembris 2020 12:17

Piedāvājam pr. Serafino Lancetas (Serafino Lanzetta) raksta tulkojumu, kurā viņš ļoti vispārējā veidā centies iezīmēt dziļākās teoloģiskās un pastorālās problēmas, kuras saistītas ar pēdējā Baznīcas ekumēniskā koncila norisi un recepciju. Autors par starta punktu izmanto pāvesta Benedikta XVI uzrunu Romas kūrijai 2005. g. 22. decembrī, kur pāvests pretnostatīja reformu kontinuitātē (pēctecībā) un pārrāvumu kā divas pretējas koncila tekstu hermeneitikas . Autors arī parāda šādas pieejas ierobežojumus un apspriež dažus alternatīvus priekšlikumus, kas izteikti pēdējos gados. Pr. S. Lanceta dzimis 1977. g. Pēc vidusskolas iestājies Bezvainīgās Dievmātes franciskāņu ordenī. Studējis filozofiju Benevento seminārā, ieguvis licenci un doktora grādu teoloģijā universitātē Santa Croce Romā. Ordinēts par priesteri 2002. g. Strādā par pasniedzēju Lugano Teoloģijas fakultātē (Šveicē) un rediģē žurnālu Fides Catholica. Vairāku teoloģisku grāmatu autors. – Tulk. piez.

•••••••

Nesen atkal ir iedegusies diskusija par Vatikāna II koncila korektu interpretāciju. Ir tiesa, ka ikviens koncils nes sev līdzi interpretācijas problēmas un bieži vien atklāj jaunas, nevis atrisina iepriekšējās. Noslēpums vienmēr nes sev līdzi spriedzi starp pateikto un nepasakāmo. Lai kaut vai atceramies, ka pret Ārija maldiem vērstā Nīkajas koncila (325. g.) mācība par Dēla konsubstancialitāti ar Tēvu tika pilnīgi nostiprināta tikai 60 gadus vēlāk Konstantinopoles koncilā (385. g.), kad tika definēta arī Sv. Gara dievišķība. Atgriežoties mūsu laikos, 60 gadus pēc Vatikāna II koncila ticības mācība mums kļuvusi nevis skaidrāka, bet kļuvusi miglaināka. Abū Dabī 2019. gada 4. februāra deklarācijā pilnā pārliecībā apgalvots, ka Dievs vēloties reliģiju daudzveidību tāpat kā vēlas rasu, dzimumu un valodu atšķirības. Pāvesta Franciska vārdiem, kā viņš izteicās atpakaļceļā pēc šā dokumenta parakstīšanas: "No katoliskā skatupunkta šis dokuments ne par milimetru nav pārkāpis Vatikāna II koncilam". Tiesa, te vairāk ir simboliska saite ar Koncila garu, kurš atbalsojas Deklarācijā par cilvēku brālību. Tomēr (koncila) saistība ar Baznīcas šodienu tā ir – un ne vienīgā. Tā ir zīme, ka starp Nīkajas koncilu un Vatikāna II koncilu ir vērā ņemama atšķirība.

Kontinuitātes un reformas hermeneitika mums deva cerību lasīt Vatikāna II koncila jaunās mācības pēctecībā ar iepriekšējo maģistēriju, vadoties pēc pricipa, ka koncils, kurš noturēts pēc visām kanoniskajām prasībām, bauda Svētā Gara atbalstu. Un ja ortodoksiju nevar saskatīt, tā jāmeklē. Tomēr jau šeit rodas nebūt ne otršķirīga problēma. Uzticēties hermeneitikai, lai atrisinātu kontinuitātes problēmu jau pati par sevi ir problēma. In claris non fit interpretatio (lietām, kas ir skaidras, nevajag interpretāciju), kā vēstī zināmais teiciens, saskaņā ar kuru vispār nebūtu vajadzīga hermeneitika, ja kontinuitāte nebūtu jāpierāda ar interpretācijas palīdzību. Tātad – kontinuitāte nav acīmredzama, bet tā jādemonstrē vai drīzāk jāinterpretē. Tiklīdz jāņem palīgā hermeneitika, mēs iekļūstam arvien progresējošā kontinuitātes interpretācijas procesā, kam nav redzams gals. Kamēr vien būs interpreti, tikmēr notiks interpretēšanas process un iespēja, ka kāda no interpretācijām būs izcelta vai noliegta, jo būs bijusi adekvāta vai aizspriedumaina nākamā interpreta ieskatā.

Hermeneitika ir process, tas ir modernā laika (modernity) process, kas iziet no cilvēka eksistences un to skata attiecīgā brīža – šeit un tagad esamības gaismā. To atspoguļo problēma, ka koncils cenšas vest dialogu ar moderno laiku, kas savukārt ir eksistenciāls process, ko nav viegli iekļaut hermeneitiskajos apļos. Ja paļaujamies tikai uz hermeneitiku, lai atrisinātu kontinuitātes problēmu, tad riskējam radīt ap sevi sistēmu, kura jau iesākumā postulē kontinuitāti (vai gluži pretēji – pārrāvumu), bet nekad līdz tai nenonāk. Un arī neizskatās, ka mēs būtu līdz tai nonākuši arī tagad – gandrīz 60 gadus pēc koncila. Mums vajadzīga ne hermeneitika, kas mums garantētu kontinuitāti, bet gan pamatprincips, kurš parāda, vai izmantotā hermeneitika ir patiesa vai nē; un tas ir – Baznīcas ticība. Nav brīnums, ka tik ilgi pēc koncila vēl arvien diskutējam par hermeneitiku attiecībā uz šā koncila kontinuitāti gan ar iepriekšējiem (konciliem), gan ar Baznīcas ticību, kamēr pati šī ticība mūs jau gadiem kā atstājusi un pašlaik to neredz atgriežamies.

Jau no paša sākuma kontinuitātes hermeneitikā bija redzama daža plaisa. Kopš kāda laika liekas, ka Jozefs Racingers pats arī no tās nedaudz distancējies. Tā savos pārspriedumos par seksuālo noziegumu cēloņiem Baznīcā (itāliski publicēts Corriere della sera, 2019. g. 11. aprīlī) viņš vairākkārt vaino Vatikāna II koncilu. Ne vairs oficiālā kapacitātē un tāpēc ar lielāku teologa brīvību Benedikts XVI norāda uz noteikta veida biblicismu, kas dveš no (konstitūcijas) Dei Verbum,kā uz galveno cēloni morāles krīzei Baznīcā. Cīņā, kas noritēja koncila ietvaros, tika mēģināts atbrīvoties no morāles dabiskā pamata, lai morāli balstītu tikai un vienīgi uz Bībeli. Konstitūcijas par dievišķo atklāsmi uzstādījums, kas – lai arī pēc Pāvila VI norādījuma – atspoguļoja nevēlēšanos norādīt uz traditio constitutiva* lomu, parādījās arī dekrēta Optatam totius (n. 16) tekstā, kurš patiesi sliecās uz aizdomīgumu pret tā saukto "pirmskoncila" morāli, nicīgi raksturotu kā manuālistisku (jo dabiskajā likumā balsītu). Šādas pārkārtošanās negatīvie efekti nelika uz sevi ilgi gaidīt, un tie vēl arvien stāv mūsu izbrīnīto acu priekšā. Jau minētajās Racingera pārdomās lasām arī apsūdzību tā dēvētajai "konciliaritātei", kura, lietota kā tests tam, kas pieņemams un ieteicams, pat vedināja dažu bīskapu atmest katolisko tradīciju. Dažādos pēckoncila dokumentos, kas mēģināja koriģēt šo kursu, piedāvājot pareizu mācības interpretāciju, ne reizi nav nopietni ņemta vērā šī fundamentāli teoloģiskā problēma, ko izraisījusi "konciliaritāte" un kas ir iesākums visām pārējām problēmām, un kas kļūst par tādu brīvu garu, kurš vienmēr sagroza un tiecas arvien tālāk attiecībā uz tekstu un īpaši attiecībā uz pašu Baznīcu. Par to tika runāts 1985. gada bīskapu sinodes laikā, bet tā arī nekad nenonāca līdz konkrētai to noraidošai nostājai.

Vatikāna II koncila hermeneitikas problēma nekad nebeigsies, ja nepievērsīsimies galvenajam un centrālajam punktam, no kura atkarīga doktrīnu un to maģisteriālā svara skaidra izpratne. Vatikāna II koncils pats stādās priekšā kā tīri pastorāls savā nolūkā. Visi iepriekšējie koncili bija pastorāli tādā mērā, kādā ir apliecinājuši ticības patiesības un apkarojuši maldus. Vatikāna II koncils pastorālā mērķa labad izvēlējās jaunu metodi – tādu, kura pati ir "pastorāla" un kura kļuva par īstu darbības programmu. Deklarējot to vairākkārt, bet ne reizi nedefinējot, kas domāts ar vārdu "pastorāls", šis koncils sevi prezentēja kā atšķirīgu no citiem konciliem. Un tieši šis pastorālais koncils vairāk nekā jebkurš cits nāca klajā ar jaunām mācībām, taču izvēloties nedz izdot dogmatiskas definīcijas, nedz definitīvi atgādināt jebkādas esošās dogmas (varbūt vienīgi par bīskapu kārtas sakramentālo raksturu, bet arī par to nav vienprātības). Pastoralitāte paredzēja neko nenosodīt un nedefinēt, bet tikai lietot jaunu mācīšanas metodi, kas domāta konkrētajam laikam. Jaunu metodi, kura izraisīja jaunas mācības un otrādi. Tā ir problēma, ko redzam šodien visā savā kaitīgumā, kad doktrīna tiek pastorālu motīvu dēļ nostumta malā, kas neizbēgami noved pie tā, ka tā vietā tiek mācīta kāda cita doktrīna.

Pastorālā metode (un tā tiešām ir metode) koncilā spēlēja pirmā plāna lomu. Tā noteica koncila darba kārtību. Noteica, kas būtu diskutējams, lika pārtaisīt galvenās shēmas, kuras neesot pietiekami pastorālas, neņemt vērā vispārpieņemtas doktrīnas (piem. limbo, vai arī Sv. Rakstu materiālā nepietiekamība, ko arvien mācījis ordinārāis maģistērijs un katehismi), jo tās arvien esot strīdīgas, bet tā vietā pieņemt un mācīt pavisam jaunas doktrīnas, kam vispār nav teoloģiski izdiskutētas (piem. bīskapu koleģialitāte un no jauna ieviešama pastāvīgu precētu diakonu kārta). Vēl vairāk, pastoralitāte tika pacelta konstitūcijas līmenī ar dokumentu Gaudium et spes (parasti konstitūcijas tika izdotas ticības jautājumos), kas bija tik nekvalitatīvs, ka pat K. Rāneram mati cēlās stāvus un viņš ieteica kardinālam Depfneram jau pašā sākumā norādīt uz teksta negatavību. Un tomēr Rāners pats bija transcendentālās pastorālitātes sludinātājs.

Tādējādi koncils pats sevi jau saturēja savas interpretācijas problēmu, un tas – ne tikai recepcijas fāzē, bet jau diskusijās koncila zālē. Pašiem koncila tēviem likās grūts uzdevums teoloģiski kvalificēt koncila doktrīnas, un viņi par to daudzkārt uzdeva jautājumus koncila sekretariātam. Pastoralitāte bija arī faktors shēmas par Baznīcu pārrakstīšanā. Daudziem no tēviem Baznīcas noslēpums (tās neredzamais aspekts) likās plašāks nekā tās vēsturiskias un hierarhiskais manifestējums (redzamais aspekts) līdz pat Kristus Mistiskās miesas un Romas Katoliskās Baznīcas identitātes noliegšanai. Tātad divu Baznīcu pretnostatījums? No vienas puses Kristus Baznīca, no otras – Katoliskā baznīca? Pretnostatījuma risks nāca nevis no formulējuma izmaiņas ieviešot "subsistit in", bet pamatā atsakoties no mācības par Baznīcas locekļiem (locekļu vietā  – tauta), lai neaizvainotu protestantus kā nepilnīgus locekļus. Tagad liekas, ka visi vairāk vai mazāk pieder pie Baznīcas. Ja uzdotu jautājumu: "Vai (koncila) tēvi uzskata, ka Kristus Mistiskā miesa ir Katoliskā Baznīca?", ko daudzi atbildētu? Daudzi koncila tēvi būtu atbildējuši "Nē", tādēļ arī esam tur, kur esam.

Tātad "koncila gars" piedzima pašā koncilā. Tas caurstrāvo Vatikāna II koncilu un tā tekstiem, bieži atspoguļo skaidri neidentificējamu pastorālo garu, kurš ceļ vai sagrauj konciliaritātes vārdā, faktiski  bieži vien tās attiecīgā momenta teoloģiskās tendences vārdā, kura ņēma virsroku, jo to pauda skaļāka balss ne tikai medijos, bet arī koncila zālē un Doktrīnas komisijā. Hermeneitika, kura to nesaprot nonāk prolēmas priekšā, kura vēl arvien  ir neatrisināta: Vatikāna II koncils kā ticības absolūts, kā kristieša identitāte, kā atslēga visam "pēckoncila" Baznīcā. Baznīca ir sašķelta, jo ir atkarīga no koncila, nevis otrādi. Tas var radīt citu problēmu.

Pirmkārt, koncils kā ticības absolūts un tad – pāvests kā Baznīcas absolūts – abi ir vienas medaļas divas puses, proti, problēma, kad absolutizē tad vienu, tad otru, bet aizmirstot, ka pirmajā vietā ir Baznīca, tad – pāvests ar savu maģistēriju un tad – koncils ar savu koncila maģistēriju.  Šīsdienas problēma ar skatu uz pāvestu kā absolūtu rodas kā atbalss no koncila kā absolūta, tāpēc ka koncila gars, proti notikums, kurš tiek stādīts pāri tā tekstiem un īpaši kontekstam, tiek izmantots kā mēraukla it visam.  Vai jābrīnās, ka tie, kuri cenšas aizstāvēt Franciska maģistēriju visu laiku piesauc Vatikāna II koncilu? Lai gan starp Francisku un Vatikāna II koncilu saikne ir drīzāk simboliska un reti kad – tekstuāla. Koncila un pēckoncila pāvesti ir kanonizēti, kamēr Baznīca ir izvārgusi un mēma kā padzīta tuksnesī. Vai tas mums neko neizsaka?

Kas attiecas uz pēdējiem viedokļu izteikumiem, man paradoksālā kārtā neliekas, ka Viņa Ekselences mons. Vigano un kardināla Brandmillera pozīcijas būtu tik tālu viena no otras. Vigano iesaka koncilu nodot aizmirstībai. Viņš nedomā, ka tā divdomīgo doktrīnu korekcija būtu risinājums, jo viņaprāt Vatikāna II koncila problēma ir pašā iedīglī, proti modernistu apvērsumā, kas darbojās no paša sākuma un kompromitēja ja ne koncila legalitāti, tad katoliskumu gan. Brandmillers savukārt izvēlas izmantot koncila dokumentu vēsturiskas lasīšanas metodi, īpaši attiecībā uz doktrīnām, kuras visgrūtāk lasīt Tradīcijas gaismā. Tas viņam ļauj apgalvot, ka tādiem dokumentiem kā Nostra aetate, kam līdzās varētu likt arī Unitatis redintegratio un Dignitatis humanae, ir vairs tikai vēsturiska nozīme, arī tāpēc ka to pareizu teoloģisko novērtējumu devis turpmākais maģistērijs, īpaši Dominus Jesus. Ja Vigano labprātāk koncilu aizmirstu un Brandmillers iesaka to historicizēt un tā to pārvarēt tam neuzbrūkot, izvairoties no maģisteriālas korekcijas  ad hoc un no kontinuitātes hermeneitikas atmešanas, liekas, ka atšķirība ir modalitātē. Tomēr var iebilst, ka reiz sastādot jaunu koncilu rokasgrāmatu, kurā būtu atspoguļota šī nesenā vēsturiski teoloģiskā diskusija, būs grūti,  izmantojot tikai vēsturiskojošu hermeneitiku, lai cik tā nepieciešama, ierindot Vatikāna II koncilu starp citiem konciliem kā tādu, par kuru ir tikai vēsturiska interese. Un nekas neliegs kādam "Abū Dabī dokumentam 2.0" no jauna tieši atsaukties uz Nostra aetate, atkal ignorējot Dominus Jesus, vai kādam Amoris laetitia piekabināties pie Gaudium et spes, neņemot vērā Humanae vitae. Lai atceramies, ka Boloņas skola jau ir mēģinājusi kaut ko līdzīgu izdarīt ar Tridentes koncilu, uzskatot to vairs tikai par vispārējo, bet ne ekumēnisko koncilu, tātad – ar zemāku rangu no teoloģijas skatpunkta. Vatikāna II koncils, protams, nav Tridentes koncils, taču tikai no teoloģiskā, nevis vēsturiskā viedokļa.

Jāapzinās arī, ka vēsturiskā hermeneitika, kas atstāj tekstu savā kontekstā un tā redaktoru ideju varā, ir labi piemērojama Vatikāna II koncilam kā pastorālam koncilam, kurš pilnībā iegremdēts savā laikā. Tāda hermeneitka tomēr nederētu, piem., Tridentas koncilam. Ja mēģināsim vēsturiskot mācību un kanonus ar Svētās Mises upuri, būsim izdarījuši to pašu, ko Luters attiecībā uz doktrinālo tradīciju un nostāsimies neoprotestantu pusē, kuri Sv. Misē saredz tikai mielastu.

 Starp šīm divām pozīcijām atrodas mons. Šneidera redzējums, kas liekas reālistiskāks: koriģēt divdomīgos izteikumus un mācības, kas atrodamas koncila tekstos un bijušas par iemeslu neskaitāmām kļūdām, kuras uzkrājušās šajos gados , bet neignorējot daudzas labas un pravietiskas mācības, kā laju stāvokļa svētums un ticīgo vispārējā priesterība. Par mēģinājumu no riņķa izveidot kvadrātu mons. Šneiders sauc to centienus, kuri visur redz kontinuitāti "pareizās" hermeneitikas vārdā.

Vispirms būtu nepieciešams patiess pazemības akts, kā iesaka mons. Vigano, atzīstot, ka esam – labā ticībā vai nē – ļāvuši sevi pievilt ar iedomu, ka varam atrisināt visas problēmas atsaucoties uz autoritāti. Jo autoritāte vai nu balstās uz patiesības, vai arī krīt. Tas nenozīmē atmest vai izdzēst Vatikāna II koncilu, kurš arvien paliks kā viens no Svētās Baznīcas konciliem, bet gan visus izkropļojumus, vai tie būtu radušies kaut ko pārspīlējot, vai arī noklusējot. Tas pat nenozīmē panākt tradicionālistu uzvaru, bet atzīt patiesību. Kad Vatikāna II koncils tiks atbrīvots no visas politikas, kas to apvijusi, tad jau būsim uz pareizā ceļa.  

 

[Tulkoja Andris Amoliņš]

--------------------

* Ticības depozīts, ko satur visa dievišķās atklāsme – gan Sv. Raksti, gan apustuliskā tradīcija (tulk. piez.)

 

 

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 02 Decembris 2020 09:50

Jaunākie raksti