Viganò par paklausību. Vai ir jāpaklausa pāvestam ķecerim?

Trešdiena, 21 Oktobris 2020 23:22

Spāņu populārās tradicionālo katoļu asociācijas Adoración y Liberación prezidents nesen uzrakstīja atklātu vēstuli arhibīskapam Karlo Maria Viganò. Bīskaps Viganò atbildēja  Vicentem Montesinos.”

Dārgo Doktor Montesinos,

 

 Ar lielu rūpību, piekrizdams Jūsu pārdomām , izlasīju man adresēto vēstuli, kas publicēta  Stilum Curiae (here). Lūdzu Jūsu piedošanu par novēloto atbildi.

Daži no izskanējušajiem jautājumiem jau paši par sevi ir atbildes, bet  ir labi atkārtot, ka “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Apustuļu darbi 5:29). Taču  tieši tāpēc, ka jāpakļaujasDievam, nedrīkst cilvēkos meklēt cerību uz pestīšanu, kas ir tikai Kunga varā: “Labāk patverties pie Kunga nekā paļauties uz cilvēkiem” (Psalms 118:8). Es atpazīstu jūsu labo ticību un dedzīgo vēlmi būt uzticīgu ganu vadītiem, taču dzirdot, ka mani sauc par “vikāru vikāru”, man rodas zināms apmulsums. Atkārtojot to, ko Baznīca vienmēr ir mācījusi, nosodot pašreizējo virzienu, tomēr nav pietiekams motīvs un iemesls, lai man piedēvētu autoritāti, kuras man nav un nevar būt.

 

Tas nenozīmē, ka paklausības vingrinājumiem jābūt nekritiskiem. Vispirms saprāts ļauj mums saprast, vai likumīgas varas izdots rīkojums ir saskaņā ar tā mērķi, un tas jo īpaši attiecas uz jautājumiem, kas attiecas uz Ticību. Citos gadījumos - piemēram, paklausība, ko mūki jāizrāda savam abatam - pat rāceņu stādīšana otrādi var būt svētdarīšanas veids; bet šeit mēs runājam par kristīgo pilnību, par askēzi.

 

Katra darbība  noliek mūs izvēles priekšā ar tai izrietošām sekām. Tas ļauj gūt nopelnus Dieva priekšā, izmantojot brīvo gribu, turoties pie labā vai ļaunā, padodoties Žēlastībai vai arī ļaujoties kārdinājumam. Pakļaušanās nav izņēmums: izvēloties paklausīt vai nepaklausīt, mūs pārbauda, noliekot krustcelēs. Kristietis, kurš izvēloties kvēpināt elkam vai kļūt par mocekli, nepakļaujas imperatora autoritātei, bet gan pakļaujas Dieva augstākajai autoritātei. Priesteris, kuram tiesnesis liek pārkāpt grēksūdzes noslēpumu, pakļaujas Dieva pavēlei, nepakļaudamies tiesneša nelikumīgajai prasībai. Ticīgie, kas atsakās saņemt Komūniju rokā, nepakļaujas savai baznīcas vadībai tāpēc, ka šī pavēle ir zaimojoša.

 

Bet šī nepaklausība - kas nebūt nav nepaklausība, jo tā toties apstiprina paklausību augstākai kārtībai, kuru ļaunprātīgi pārkāpis tas, kuram dotas pilnvaras - nedod mums tiesības izveidot paralēlu kārtību, utopiju, kurā ganāmpulks izvirza pats savu ganu un būvē savu aploku: tas nozīmētu Dieva autoritātes uzurpāciju. Rūpīgāk ielūkojoties, redzam, ka to centās darīt visi herētiskie anarhisti, kuri patieso baznīcu sauca par  Babilonijas prostitūtu tikai lai gūtu alibi, kas ļautu viņiem veidot grotesku Baznīcas atdarinājumu ar  amputētiem Sakramentiem, Svētajiem Rakstiem, Mācību, morāli un liturģiju. Tāpat  arī hierarhiju.

 

Jaunākie šajā garajā romiešu jūga pašpasludināto atbrīvotāju sērijā ir modernisti un viņu sekotāji. Viņi ir izdomājuši vēl izsmalcinātāku stratēģiju, mēģinot aizplīvurot Kristus Līgavu, uzliekot viņai viltus būtību, kas pretendē uz viņas vārdu, bet nodod tās Ticību. Tā nav cita baznīca, bet sava veida monstrs, kas gandrīz visā Hierarhijā dalās ar patieso Baznīcu un tādējādi spēj maldināt garīdzniekus un ticīgos. Tādējādi paklausība svētajiem garīdzniekiem mūsdienās bieži vienā un tajā pašā personā nonāk konfliktā ar pakļāvīgu nepaklausību algotņiem. Fakts, ka šie algotņi tiek nomināli atzīti par katoļiem, neliedz viņiem izraidīt patiesos katoļus no svētā aploka, apsūdzot viņus šķeltniecībā. Šī bipolārā situācija nozīmē, ka tiem, kas paliek uzticīgi depositum fidei, ir jādod gods svētajai autoritātei, kurai tomēr nedrīkst paklausīt, kad tā tiek izmantota mērķiem, kas ir pretrunā tiem mērķiem, kuriem to ir izveidojis mūsu Kungs. 

 

Kā daudzkārt esmu rakstījis, revolūcija tradicionālajā nozīmē nav un nekad nevar būt atbilde uz Koncila revolūciju. Gluži pretēji, patiesā un hierarhiski predisponētā paklausībā  var tikt neuzvaramais ierocis pret sacelšanos pat tad, ja sacēlušies ir paši vadītāji. Patiesāpazemībā var stāties pretī ķeceru vai netiklības lepnībai no vienas puses un gļēvuļu vai galminieku pakalpībai no otras. Tikai mīlestības pilnā uzticībā Kristus Patiesībai var uzvarēt ķeceru fanātisko dogmatismu. Dzīve tikuma un Žēlastības gaismā var  izskaust neticības un grēka sakni, kas nosodāma zināmos prelātos, to  ļaunumu, no kura nevaram apgalvot, ka paši esam brīvi,  kaut vai tikai savas no Ādama mantotās dabiskās tieksmes uz ļaunumu dēļ. “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt”. (1. Kor 10:12). 

 

 Taisnība: Baznīca piedzīvo milzīgu krīzi, kas sākās pirms koncila un šodien ir sasniegusi punktu, kas šķiet cilvēciski neatgriezenisks. Taisnība: esam dzirdējuši un redzējuši pat no augstākā troņa lietas, kas ticīgajos izraisa sašutumu un ir acīmredzamā pretrunā ar Romas Pāvestu maģisēriju. Taisnība: lielākā daļa ticīgo un garīdznieku tiek ievesti  doktrināros un morāles maldos, bet ikvienu, kurš paliek stingrs ticībā, apsūdz par Baznīcas un pāvesta ienaidnieku. Ja tas tā nebūtu, nebūtu krīzes. Bet, ja Apredzība uzskata par piemērotu mūs šodien pārbaudīt - sodīt par gadu desmitiem ilgajām morāles un doktrīnu novirzēm - dodot mums piedzērušu Noasu par tēvu (1. Moz 9: 20-27), mūsu pienākums tomēr ir apsegt viņa kailumu bērnu dievbijībā. Atguvis skaidrību, viņš svētīs tos, kuri pār viņa kaunu ir klājuši Patiesības un Labdarības apmetni.

 

 Kam ir žēlastība netikt maldinātam ne ticībā, ne morālē, tam nevajadzētu lepoties ar iedomātu tīrību, bet gan apzināties  lielo atbildību Dieva, Baznīcas un brāļu priekšā. Tas attiecas uz vienkāršajiem ticīgajiem , bet vēl jo vairāk uz Ganiem. Pirmkārt, paklausība Kristus mācībai nav nopelns, bet pienākums katram no mums. Otrkārt, pakļaušanās tam,  Dievišķais Skolotājs mums ir iemācījis ar Svētās Mātes baznīcas palīdzību, mūs nenoliek privilēģiju stāvoklī,  “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.”(Lk 12:48). Dieva bijība liek saprast, cik svarīgi ir tas, ka tam, kam mēs ticam un ko apliecinām ar muti, tic arī sirds un to, ko mēs ticam ar sirdi, saprot arī ar prātu.

 

Dārgo Vincent, ja, kā jūs sakāt, “mēs esam tur, kur mēs vienmēr esam bijuši, un mēs neesam mainījušies: mēs esam ar Svētajiem Rakstiem, saprātīgo mācību, Svēto tradīciju un divu tūkstošu gadu Magisteriju”, tomēr mums ir pienākums lūgt Debesis pievērsties tiem, kurus pasaule, miesa vai velns ir savaldzinājuši. Mēs nezinām viņu dzīves peripetijas vai neaptveramos viņu dvēseles dziļumus. Atcerēsimies, ka daudzi no mums pirms dažiem gadiem vēl nezināja par maldiem pret svēto Dieva tautu. Mūsu toreizējais aklums un izpratnes trūkums par apostāzi īpaši neatšķiras no situācijas, kurā mūsdienās nonāk daudzas, īpaši vienkāršo ļaužu, dvēseles, īpaši vienkāršo. Grēksūdzes sakraments - pie kura vēršas gan  priesteris, gan lajs, bērns un vecs cilvēks, bagātie un nabadzīgie - atgādina par mūsu samaitāto dabu un nepieciešamību pilnībā paļauties uz Dievu, visu žēlastību devēju. “Bez Manis jūs nevarat darīt neko,” sacīja mūsu Kungs ( 15: 8). 

 

Tāpat mūsu piederība Mistiskajai Miesai ir pierādījums bezgalīgajai Dieva žēlsirdībai, kurš ar dievišķu greznību viesībās sagaidīja “labos un sliktos” (Mt 22, 10), piedāvājot viņiem arī kāzu apģērbu, tas ir, attaisnošanu caur Kristību. Pirms šīs karaliskās dāvanas mūsu pazemība ir pieņemt dārgās žēlastības dāvanas, kas izdzēš mūsu ciešanas un padara mūs cienīgus sēdēt pie Ķēniņa galda. Cerēt piedalīties  banketā savās skrandās nebūtu pazemība, bet gan iedomība; iedomāties, ka šis apģērbs mums pienākas, nozīmētu būt ārējās tumsas cienīgiem. Mēs esam  Ķēniņa kalpi, sūtīti uz krustojumu, lai aicinātu uz banketu “nabadzīgos, kroplos, aklos un klibos” (Lk 14:21).

 

Skaidrs, ka piedevām tam, ka saprotam , kas notiek, un analizējam cēloņus, nepieciešams noteikt konkrētu rīcību. Uz jautājumu, ko uzdod priesteri un laji “Ko darīt?” atbildu ar analoģiju.

Kad priesteris ir pie altāra, viņš tiek pagriezts pret Dievu un aizlūdz par svēto tautu. Ir dienas, kurās tikai daži no ticīgajiem vienojas ar Svēto upuri, citas – kad Baznīca ir pārpildīta, dienas, kad tajā atbalsojas ielas kņada un satiksmes troksnis, citas, kad svēto klusumu un rekolekcijas pavada tikai zvirbuļu dziesma vai zvana skaņas; dienas, kad viņā ir miers un prieks,  citas, kad viņa dvēseli nomāc skumjas un nespēcība. Bet viņš tur stāv, vienmēr ar skatu pret Krustu, vienmēr uzticīgs pavēlei atjaunot Kristus upuri, lai lūgtu Dievišķo Majestāti par žēlastībām un svētībām Baznīcai, pielūgtu Vissvētāko Trīsvienību, gandarījot par cilvēces grēkiem. Šādai jābūt attieksmei pašreizējās krīzes apstākļos: palikt tur, kur  jābūt, kā tam priesterim, kas tērpies liturģiskajā tērpā. Nokāpt nedrīkst,  tāpat kā Kristus nenokāpa no Krusta, ne arī drīkst  pestīšanu meklēt citur, kā tikai altārī,  nevainojamā upurī,  Kristus Krustā. Jādara tas, kas ir darīts divus tūkstošus gadu “semper, ubique, et ab omnibus”: upurēt sevi ticībā un žēlsirdībā,  pazemībā un pastāvībā,  Dieva bijībā un dedzībā pēc dvēselēm. Pāvesti un Baznīcas prinči aizies, visi zemes spēki un šīs pasaules skatuve arī izzudīs, bet Mise un priesterība paliks līdz Tiesas dienai. 

 

Pjotrs Kvasņevskis raksta : “Tāpēc es atkārtoju: Mūsu svētdarošais darbs, Dieva mūžīgajā Apredzībā ieplānots ir palikt uzticīgiem tradīcijai un lūgšanai, lai vai kas; bez steigas, turoties pie sava saprāta un nesvārstoties gaidīt Kungu. Viņš joprojām un vienmēr ir starp mums, nevis kaut kur utopiskos ganību laukos.”

 

Lai Debesis dod, ka, ja šodien, pagriežoties pēc Dominus vobiscum, priesteris redzēs tikai dažus uzticīgos, rīt viņš varētu redzēt sapulcējušos pie altāra visus tos, kuriem Dieva žēlastība būs nolēmusi pieskarties. Nekas cits no mums kā Dieva kalpotājiem un kā vienkāršiem ticīgajiem netiek prasīts: palikt nelokāmiem  un stingriem savā ticībā (1. Pt.5: 9), lūdzoties uz Kungu un Viņa Svēto Māti, lūdzot, lai viņi saīsina šos pārbaudījuma laikus kuri šķiet stipri ieilguši. Pienāks diena, kad mūsu nelokāmība, kas sakņojas “Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina” (Fil 4:13), svētīs tie, kas mūs šodien apsmej un nicina. Pienāks diena, kad pateiksies Dievam par uzticīgo acīmredzamo nepaklausību.

 

 Es atbildu uz jūsu pēdējo jautājumu, citējot svēto Pāvilu: “Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runājam, viens saka: es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus.  Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu? “ (1. Kor 1: 12—13). Mēs neraugāmies uz tiem, kas sludina Dieva Vārdu, bet gan paļaujamies mūsu Kunga gribai, lai varētu   būt brāļu paraugs un stiprinājums. „Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5:16).

Jums, dārgo Vincent un visiem Adoración y Liberación biedriem, mana vissirsnīgākā svētība.

 

+ Carlo Maria Viganò, Archbishop

 

Avots: MArco Tosatti, Mons. Vigano Responds to the letter of Vincente Montesinos, marcotosatti.com

 

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 22 Oktobris 2020 10:41

Jaunākie raksti