Vai Dievs runā sapņos?

Piektdiena, 12 Jūlijs 2019 22:08

/Inese Lietaviete/

Anselms Grīns (Grün), vācu benediktīniešu mūks no Minsteršvarcahas abatijas, aptuveni 300 grāmatu autors, pazīstams ir lasītājiem arī Latvijā. Viesojies Rīgā 2010. gadā un latviešu valodā ir izdotas pārdesmit viņa grāmatas[1]. Nu šim klāstam ir pievienojusies vēl viena – "Sapņu garīgā interpretācija" (Terēzes Tamovičas tulkojumā, izdevniecība "Ezerrozes grāmatas", 2019).

"Sapņi ir svarīgs Dieva vārda dzinulis tam, kurš uzsāk garīgu ceļu," uzskata grāmatas autors Anselms Grīns, kurš šoreiz ir sadarbojies ar līdzautori – Taivānas izdevēju Hsin-Ju Wu kundzi, evaņģēlisku teoloģi, kura devusi ieguldījumu sapņu izpratnei Ķīnas tradīcijās, īpaši taoisma filozofijā. Pētījuma jautājums, kura vadīts Anselms Grīns raksta šo grāmatu, ir intriģējošs – vai tas būtu iespējams, ka Dievs pats uz mums runā sapnī? (8.lpp.) Diemžēl atbildes, ko sniedz grāmata, dod argumentus tikai vienpusējam slēdzienam – apstiprinošam, turklāt gandrīz neatstājot vietu šaubām par Dieva darbību sapņos.

 

Anselma Grīna mērķis visnotaļ ir labs – palīdzēt cilvēkiem viņu garīgajos meklējumos un iedrošināt viņus atvērtībai Dieva noslēpumainajai darbībai pasaulē un katrā cilvēkā. Kā viņš norāda: "Mēs ceram, ka šīs grāmatas lasīšana Jūs iedrošinās labāk saprast Jūsu sapņus. Skatīt un analizēt tos ar pateicību, jo tas ir Dievs Pats, kas tos Jums sūta." (150.lpp.) Varbūt? Bet ja nu Dieva atklāsme nav interpretējama tik vienkāršoti? 

 

Anselms Grīns intervijā, ko viņš savas viesošanās laikā Latvijā sniedza raidījumam "Vertikāle" (ar interesi to noskatījos Youtube), uzsver, ka viņa grāmatu mērķis ir tuvināt cilvēkus kristīgajai vēstij tā vietā, lai viņi meklētu garīgumu Austrumu reliģijās un ezotērikā. Diemžēl mani nepamet sajūta, ka neraugoties uz šiem autentiskajiem mēģinājumiem padziļināt kristīgo pieredzi, autors savādā veidā ievada kristiešus (un vēl jo vairāk cilvēkus, kuriem kristietība ir sveša) ļoti apšaubāmā, nesaprotami aptuvenā, "psiholoģizētā" garīgumā, kas vietām robežojas ar ezotērismu.

 

Interesanti, ar kādām iekšējām sajūtām Bībeles teologi un ekseģēti lasītu, piemēram, Grīna interpretāciju pieciem sapņiem no Mateja evaņģēlija? Autors uzsver, ka "skaitlis 5 viņam [Matejam, Evaņģēlija autoram] ir ļoti svarīgs. Jēzus ģenealoģijā viņš min 5 sievietes, nosaucot tās vārdos. Skaitlis pieci ir Venēras (Venus) skaitlis, tas nozīmē mīlestības skaitlis, kas aizstāj likumu. Tas ir arī skaitlis, kas raksturo sievietes ( = 2) un vīrieša savienību ( = 3). Un tieši šis skaitlis nosaka pāreju uz Dievišķo Vienoto, kas ietver sevī visas zemes lietas. Pielietojot šo piecu ciparu simboliku pieciem sapņiem par piedzimšanu evaņģēlista Mateja pārstāstā, mēs varam sacīt, ka sapņi savieno mūsos vīrišķo un sievišķo, ka tie nesaskaņojas ar likumu, bet ved cilvēkus kontaktā ar mīlestības avotu, tie mūs aizved līdz mūsu būtības pašiem dziļumiem. Vēlāk Karls Gustavs Jungs runās par „unus mundus”, par „vienoto pasauli” jeb „pasauli vienā”, tas ir pamats, uz kā balstās visa dažādība." (38.lpp.)

 

Problēma, manuprāt, ir tā, ka šī teoloģijas, kristīgās un vispārcilvēciskās pieredzes, kā arī austrumu filozofijas un Junga psiholoģisko koncepciju integrācija vienotā veselumā nav iespējama, ja skaidri neizprot katru no šīm disciplīnām un tiek jauktas jēdzienu sistēmas. Līdz ar to arī uz tiem balstītie secinājumi, kas izklausās "populārzinātniski" un lasītāja ausij "tīkami", labākajā gadījumā ir pavirši, bet sliktākajā – kļūdaini (loģikas kļūdu grāmatā netrūkst[2]!). Populāra psiholoģija, vienkārša valoda, cilvēkam tuvu tēmu analīze, pozitīvs skatījums, viegli saprotams teksts – tas veicina Anselma Grīna grāmatu popularitāti. Viss ģeniālais ir vienkāršs, tomēr ne viss vienkāršais –  ģeniāls...

 

Līdzīgas "neģeniālas" kļūdas skar arī Grīna centienus rast dialogu starp austrumu un rietumu kultūrām. Piekrītu, ka "mūsu mondializācijas laikmetā" (sic!), līdz ar pieaugušo interesi par aziātisko kultūru Eiropā, ir vērts meklēt kopīgo un atšķirīgo tajā, ko uztveram kā vispārcilvēcisku pieredzi. Grāmata noteikti ļauj iepazīt dažus taoisma filozofijas aspektus un saskatīt līdzības ar kristīgo ētiku – piemēram, taoisma tradīcijā uzsvērtie Trīs Dārgumi (līdzjūtība, pieticība un pazemība) patiešām sasaucas ar kristīgo tikumu praksi. Tomēr Anselms Grīns iet daudz tālāk un ar pārsteidzošu drosmi pielīdzina taoisma principu [Tao – tulk. "ceļš"], kas raksturo veidu, kā dzīvot saskaņā ar dabisko universa ritmu, Dievišķās Atklāsmes būtībai, lietojot to līdztekus jēdzieniem "Ceļš" un "Patiesība" kristīgā izpratnē. Viņš raksta: "Faktiski kā Ķīnas tradīcijas, tā Jāņa evaņģēlijs 1,1 arī attiecas uz šo terminu: „Iesākumā bija Vārds (Tao) un Vārds (Tao) bija pie Dieva, un Vārds (Tao) bija Dievs.” (10.lpp.) Un ejot vēl tālāk, izdara secinājumu – "Tao šeit nozīmē Dieva vārdu. Ja sapnis mums atklāj tao, mēs varam sacīt kristiešu valodā: „Dievs uz mums runā sapnī.”" (10.lpp.) Nepārzinu Austrumu filozofiju, tomēr taoisma "ceļa" jēdziens man vairāk liek domāt par to kā dzīvesveidu, dzīvesziņu, viedumu, kaut vai dabisko likumu, ko cilvēciskās būtnes, apveltītas ar prātu un brīvo gribu, spēj atpazīt sirdsapziņā, un saskaņā ar kuru dzīvot ir labi. Ja tā, tad saturiski daudz tuvāka par Atklāsmi šim "tao" jēdzienam ir kaut vai "latviskā dzīvesziņa", kas ietverta mūsu folklorā, tomēr vai gan mēs varētu šo tautas (iz)dzīvošanas gudrību pielīdzināt Logosam, kurš "bija pie Dieva" un "bija Dievs" (sal Jņ 1,1)?

 

Un vēl mazliet par sapņiem – kā nekā par tiem visvairāk stāsta šī grāmatiņa. Nevar nepamanīt, ka Grīnu fascinē Junga idejas. Protams, tieši psihoanalītiskajā pieejā sapņiem tiek piešķirts īpašs statuss – Freids tos dēvēja par "karalisko ceļu uz neapzināto", savukārt Jungam tie šķita kā sava veida "mākslas darbs", kas paver ieskatu ne tikai neapzinātajos impulsos, bet arī atklāj mūsu "vitalitātes avotus" (69.lpp.). Mūsdienu psiholoģija, balstoties empīriskajā un lielākoties neirozinātniskajā pieejā, sapņu nesto informāciju vērtē daudz pieticīgāk – kā atsevišķu smadzeņu apgabalu aktivāciju, kam visnotaļ ir gadījuma raksturs. Tas skaidro faktu, kāpēc sapņos tiek sasaistītas loģiski nesasaistāmas lietas. Bet ja šim smadzeņu "kodam" ir tikai gadījuma raksturs, tad mūsu centieni interpretēt sapņus līdzinās bērna vēlmei saskatīt mākoņu kontūrās noteiktus dzīvniekus!

 

Nenoliedzami, miega laikā notiek dažādu kognitīvo procesu (jo īpaši atmiņas) konsolidācija, kā arī emociju pārstrāde (šo sarežģīto procesu vienkāršoti varētu salīdzināt ar datora cietā diska tīrīšanu un defragmentāciju, kas optimizē tā darbību). Sapņos cilvēks piedzīvo, kādas ir viņa vadošās, šobrīd aktuālākās jūtas un emocijas, piemēram, prieks, bailes vai bažas par to, kas ir noticis vai notiks. Līdz ar to mūsdienu psihologi iesaka pievērsties tieši šo emociju analīzei, noliekot malā "sapņu tulkošanas grāmatas", kurās tiek skaidroti atsevišķi simboli. Šie apraksti ir pārāk vispārīgi, neviennozīmīgi, subjektīvi. Līdzīgi kā horoskopu aprakstos arī šeit varam sastapties ar t.s. Barnuma efektu, kas pēc savas būtības ir sociālās atribūcijas kļūda un izpaužas kā tendence attiecināt uz sevi personīgi īpašības un psiholoģiskās iezīmes, kas patiesībā raksturo ļoti lielu daļu cilvēku.

 

Nobeigumā vēl divas domas, ko manī rosināja Anselma Grīna grāmata. Vispirms, ļoti atzinīgi vērtēju šī benediktīņu mūka intuīciju uzrunāt un analizēt vispārcilvēciskas tēmas, kas ir svarīgas katram no mums, turklāt – neraugoties no kulturālās piederības (piemēram, jautājumi par laimi, darba jēgu, vientulību uc.). Šajā pieejā, manuprāt, izjūtama K. Rānera teoloģijas ietekme, ko Autors ir padziļināti studējis – "antropocentriskais pagrieziens", kas norāda uz to, ka Dievs komunicē sevi cilvēkam viņa cilvēciskajās (bieži – pat neapzinātajās) pieredzēs, ļaujot sevi iepazīt un vadot ceļā uz pilnu Atklāsmi.

 

Otra doma – Anselma Grīna pārdomas man lika uzdot sev no jauna jautājumu par to, kā tas notiek, kad Dievs ar mums runā. Lai arī līdz galam nepiekrītu viedoklim, ka "sapņi ir Dieva aizmirstā valoda" (20.lpp.), tomēr mani priecina atziņa, ka Dievs runā ar mums, ar katru personiski. Manuprāt, Dieva palīdzošās žēlastības balss jo īpaši dzirdama sapņos, ko "sapņojam" dienas laikā – precīzāk tos gan būtu dēvēt par iedvesmām, iztēles priekšstatu par mūsu misiju, aicinājumu. Šie sapņi, līdzīgi kā slavenais Martina Lutera Kinga "sapnis" ("I have a dream"), patiešām izmaina pasaules vēsturi uz labu.

 

 

Pārpublicēts: Katoļu baznīcas vēstnesis nr. 5 (581), 2019.gada 10.maijs

 

 

[1] KALA Rakstu izdevniecībā – "Laimes piepildīts gads. Labas domas katrai dienai", "Lūgšana kā sastapšanās", "Tava gaisma dāvā cerību"; izdevniecībā MADRIS – "Klusums dzīves ritmā jeb māksla būt vienam", "Dzīves māksla"; izdevniecībā JUMAVA – "Sirdsmiers", "Ziemassvētku prieka mazā grāmata", "Neaizmirsti vislabāko", "50 rituāli dzīvei", "50 eņģeļi dvēselei", "Katram cilvēkam ir eņģelis", "Eņģeļi dvēselei", "Debesu sūtņi ikdienā", "Atrodi savu dzīves taku", "Mazā grāmata par patieso laimi", "Līdzsvars tavā dzīvē. Kā rast saskaņu starp ģimeni un darbu", "Iekšējā spēka avoti", "Lielas patiesas Laimes grāmata", "Atbilžu grāmata" un vēl daudzas citas.

[2] Netrūkst arī komisku tulkojuma nianšu – krietnu laiku centos atcerēties, kas ir Džeroms (Jerome (347-419)), kam sapnī Dievs deva iedvesmu un spēku Bībeles tulkojumam latīņu valodā. Hieronims!

 

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 12 Jūlijs 2019 22:31