Kādi ir grēku nožēlas un gandarīšanas līdzekļi?

Piektdiena, 12 Aprīlis 2019 10:20

Lielā gavēņa noslēgumā piedāvājam pr. Edija Sileviča pārdomas par gandarīšanu un grēku nožēlu, ko viņš teica Saldus katoļu draudzes rekolekcijās 31.martā. Savas atziņas pr. Edijs smeļ no Baznīcas Tradīcijas, sevišķi no svētā Arsas prāvesta garīgā mantojuma. Svētais Jāņis Marija Vianejs savas dzīves pēdējos desmit gadus pavadīja biktskrēslā līdz 19 stundām diennaktī. Viņš akūti izjuta grēka smaguma realitāti un zināja   piedāvāt grēciniekam grēka pretindi – gandarīšanu. Alsungas prāvesta vārdi ir sātīga barība tiem, kas meklē garīgumu mūsdienās. Viņa sprediķi var noklausīties Radio Marija Latvija ierakstā facebook kontā (šeit).  

 

 

/pr. Edijs Silevičs/ 

Evaņģēlijā Jēzus mūs brīdina: ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs [..] aiziesiet bojā. Nožēlot grēkus nozīmē novērsties no tā, kas neatbilst Dieva gribai, un pie tā vairs neatgriezties. Lai, nožēlojuši savus grēkus, mēs pie tiem vairs neatgrieztos, ļoti būtiska nozīme ir gandarīšanai.

 

Baznīca mūs māca, ka tam, kurš ir grēkojis un saņēmis grēku piedošanu, ir nepieciešams gandarīt. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Grēksūdzes sakramentu sauc arī par Gandares vai Gandarīšanas sakramentu. Ko nozīmē “gandarīt”? Grēksūdzes jeb Gandarīšanas sakramentā Dievs mums piedod mūsu grēkus, taču katram grēkam ir sekas, katrs grēks rada nekārtību, par kuru mums ir jāuzņemas atbildība. Arī tad, ja mēs esam no Dieva saņēmuši grēku piedošanu, mums tik un tā pienākas taisnīgs sods, kurš ir jāizpērk, vai nu šajā dzīvē gandarot vai nākamajā dzīvē ciešot šķīstītavā.

 

Tā ir atšķirība starp Kristības sakramentu un Gandarīšanas sakramentu; Kristības sakramentā Dievs mums piedod grēku vainas un atbrīvo no soda, neko par to neprasot, taču Gandarīšanas sakramentā grēki mums tiek piedoti ar nosacījumu, ka mēs tos nožēlojam, apņemamies laboties un veicam gandarīšanas darbus. Prasība gandarīt nav jāuzlūko kā Dieva atriebība grēciniekam, bet kā garīgs stiprinājums. Gandarīšanas mērķis ir panākt to, lai mēs neatgrieztos pie reiz nožēlotiem grēkiem, lai mēs atcerētos, kas mums grēku dēļ bija jāizcieš, un tos vairs neatkārtotu.

 

[Lai labāk saprastu gandarīšanas nozīmi, mums var palīdzēt neliela ilustrācija. Kāds zēns dauzoties ir izsitis kaimiņam logu. Kaimiņš zēnam viņa nedarbu piedod, bet [...]. Dievs vēlas mums piedot mūsu vainas, bet ar to viss nav galā, Viņš vēlas, redzēt arī mūs izaugsmi, Viņš vēlas, lai mēs kļūtu svēti, tādēļ mums ir nepieciešams atlīdzināt nodarīto kaitējumu un mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai pie izdarītā grēka mēs vairs neatgrieztos.]

 

Ikviens grēcinieks, kurš patiesi nožēlo savus grēkus, var būt DROŠS, ka grēki viņam tiks piedoti un attiecības ar Dievu atjaunotas, taču mums ir jābūt gataviem darīt visu, kas mūsu spēkos, lai novērstu grēka radīto ļaunumu un labotos. Ja mēs esam izsūdzējuši savus grēkus un saņēmuši piedošanu, mums ir nepieciešams kompensēt nodarīto kaitējumu un pāraudzināt sevi, šķīstījot savu dvēseli un miesu. Kā tas notiek? Saistībā ar gandarīšanu mums ir jāiegaumē 5 lietas:  pirmkārt, mums ir jāizpilda gandarījums, ko mums ir uzlicis biktstēvs, otrkārt, mums ir nepieciešams lūgties, treškārt, gavēt, ceturtkārt, darīt žēlsirdības darbus un, piektkārt, ir labi iemācīties izmantot atlaidu žēlastības.

 

Tālāk visu pēc kārtas... Pēc grēku izsūdzēšanas un piedošanas saņemšanas mūsu pirmais pienākums ir izpildīt gandarījumu, kuru ir uzlicis biktstēvs. Reizēm mums var šķist, ka grēksūdzē uzliktais gandarījums ir kaut kas nebūtisks un apnicīgs, taču patiesībā priestera noteikto gandarījumu mums vajadzētu pieņemt ar prieku un pateicību. Ja mēs sāktu meditēt par elles mokām, kas ir īstā alga par grēku, mēs drīz saprastu, ka pat vissmagākie gandarījumi ir sīkums. Dvēseles, kas ir nonākušas ellē un ir atkarīgas no ļauno garu “žēlsirdības”, būtu laimīgas atgriezties šajā pasaulē un uzņemties vissmagākos gandarīšanas darbus, lai tikai atbrīvotos no sava mūžīgā soda. Atcerēsimies stāstu par nabaga Lācaru un vārdā nenosaukto bagātnieku Lūkas evaņģēlijā.

 

Priestera noteikto gandarījumu mums vajadzētu izpildīt pēc iespējas ātrāk, jo, kamēr nav izpildīts gandarījums, grēksūdze nav līdz galam pabeigta, turklāt, uzliktais gandarījums var vienkārši aizmirsties, un tas nav labi. Ja mums šķiet, ka uzlikto gandarījumu nespēsim izpildīt, tad vajag priesterim lēnprātīgi paskaidrot, kādēļ tas nav iespējams; ja tam būs pamats, viņš noteiks citu gandarījumu.

 

Ir gandarījumi, kurus priesteris nekad neatcels un nemainīs. Ja priesteris redz, ka cilvēks, kurš nāk pie grēksūdzes, nekļūst labāks, tad aiz mīlestības pret šo cilvēku viņš var ķerties pie zināmas pāraudzināšanas. Piemēram, cilvēkam, kuram ir problēmas ar alkoholu, priesteris kā gandarīšanas nosacījumu var aizliegt tuvoties vietām, kurās var iegādāties alkoholu: ja vajag pārtiku – paprasi, lai kāds nopērk. Alkoholisms nav slimība, alkoholisms ir grēks, un no grēka, sevi disciplinējot un lūdzot Dieva žēlastību, var atbrīvoties. Tas attiecas uz visām pārējām mūsu t. s. atkarībām. Ir gandarījumi, kurus priesteris neatcels. Cilvēkiem, kas grēko pret šķīstību, priesteris var aizliegt uzturēties tādu personu sabiedrībā, kas var kļūt par iemeslu grēkam, vai aizliegt izmantot internetu ilgāk par pusstundu dienā utt. Kādam, kurš ir kļuvis garīgi pasīvs un vienaldzīgs, priesteris var noteikt zināmu kārtību sakramentālajā dzīvē, piemēram, katra mēneša pirmajā piektdienā tev ir obligāti jāpieņem Gandarīšanas sakraments un Svētā Komūnija. Tāpat, priesteris nekad neatcels gandarījumu, kas saistās ar pienākumu atlīdzināt zaudējumu par nozagtām lietām u. tml.

 

Ir vērts paturēt prātā arī to, ka priesteris grēku piedošanu var nedot. Atcerieties Jēzus vārdus apustuļiem: Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem [tie] paliks. Ja priesteris redz, ka cilvēks savus grēkus īsti nenožēlo un Gandarīšanas sakramentu pieņem necienīgi, tad grēku piedošana var tikt atlikta – nevis atteikta, bet atlikta – līdz brīdim, kad cilvēks izdara noteiktas izmaiņas savā dzīvē un attieksmē. Piemēram, ja tu dzīvo bez laulības, tad sakrāmē mantas un padzīvo atsevišķi, un, ja tu to aiz mīlestības pret Dievu to spēj izdarīt, tad nāc un es tev ar prieku došu grēku piedošanu. Priesteris dažkārt var kļūt stingrs un nepiekāpīgs, jo viņš ir atbildīgs par dvēselēm, kuras Dieva žēlastība pie viņa sūta, turklāt, viņš grib izglābt arī savu dvēseli.

 

Vēlreiz. Ir lietas, kuras priesteris nevar atcelt un nevar mainīt. Ja ir situācija, kurā gandarījumu vajag mainīt, tad ir labi par to runāt ar priesteri, kurš to bija uzlicis, jo cits priesteris var nezināt iemeslu, kādēļ ir ticis noteikts tieši šāds gandarījums.

 

Ja mēs esam saņēmuši piedošanu par nāvīgu grēku, bet neesam izpildījuši noteikto gandarījumu, tad no jauna izdarām smagu grēku. Bet, ko man darīt, ja esmu to aizmirsis? Ja tu esi aizmirsis, kas tev bija noteikts gandarījumā, tad iespējams, ka tas bija kaut kas tik niecīgs, ka to bija grūti neaizmirst. Normālā gadījumā Grēksūdzes sakramentā uzliktajam gandarījumam ir jābūt proporcionālam attiecībā pret izdarīto grēku. Ja gandarījums neatbilst grēku smagumam, tad vaina par gandarīšanu, kas nav notikusi, gulstas uz priestera sirdsapziņas. Ir svētīgi priesteri, kas nosaka mazus gandarījumus, un klusībā gandara grēcinieka vietā, bet tādi priesteri ir liels retums. Normāli gandarījumam ir jāatbilst mūsu vainas smagumam, tādēļ priecāsimies un būsim pateicīgi, ja biktstēvs mums uzliek par pienākumu izpildīt nopietnu gandarījumu. Piemēram, ja tu bez nopietna iemesla neesi bijis svētdienā vai lielu svētku dienā uz Svēto Misi, tad priesteris tev var noteikt apmeklēt Svēto Misi darbadienā – un tas nav nekas liels. Gandarījums ir jāizpilda pilnībā, priestera noteiktajā periodā un turklāt dievbijīgi. No tā, kas ir ticis uzlikts, neko nedrīkst patvaļīgi atcelt. Tieši otrādi, ja mums ir sajūta, ka gandarījums ir pārāk niecīgs, tad aiz mīlestības pret Kristu, mēs varam uzņemties papildus gandarījumus, un tas ir ļoti vēlams.

 

Ja mēs esam izpildījuši priestera noteikto gandarījumu, tad varam ķerties pie citiem gandarīšanas darbiem. Turpinājumā parunāsim par lūgšanu, gavēšanu un žēlsirdības darbiem; šīm 3 gandarīšanas formām īpaša uzmanība tiek veltīta Lielā gavēņa laikā, taču lūgšana, gavēnis un žēlsirdības darbi ir normālas kristīgās dzīves izpausmes jebkurā laikā.

 

Vispirms par lūgšanu. Mēs varam gandarīt Dieva taisnīgumam par saviem un citu cilvēku grēkiem, veltot laiku lūgšanai, uzupurējot Dievam lūgšanā savus darbus un ciešanas. Piemēram, iesākot dienu, mēs varam lūgt: “Kungs, apžēlojies par mani grēcinieku, šajā dienā es vēlos bez kurnēšanas pieņemt visas grūtības un gandarīt par saviem (un manu līdzcilvēku) grēkiem”. Laiks, ko mēs veltām lūgšanai, ir Dievam patīkams upuris, un lūdzoties mēs atbrīvojam savas dvēseles no daudzām nevajadzīgām piesaistēm un grēkiem.

 

Nākamais gandarīšanas vieds ir gavēšana. Gavēšana ir miesas un dvēseles iegribu mērdēšana; piemēram, aiz mīlestības pret Dievu mēs varam paciest izsalkumu, aukstumu, varam palikt ilgāku laiku uz ceļiem lūgšanā, varam pāris dienas padzīvot bez mūzikas, televizora, datora, varam atteikties no ciemošanās, no draugu sabiedrības, varam pacietīgi paciest aizskarošus vārdus, nepelnītus pāridarījumus utt. Šie laika sprīži, kas mums nenes tūlītēju iepriecinājumu, ir labs gandarīšanas līdzeklis un veids, kā mēs kļūstam brīvāki un atvērtāki uz Dieva gribu savā dzīvē.

 

Tāpat mēs varam gandarīt, darot žēlsirdības darbus un dodot žēlsirdības dāvanas. Ir žēlsirdības darbi un dāvanas, kas kalpo tuvākā miesai; piemēram, mēs varam sagādāt pārtiku izsalkušajiem, drēbes tiem, kam nav, ko vilkt mugurā, varam apmeklēt slimniekus, iegādāties viņiem zāles utt. Tāpat ir žēlsirdības darbi un dāvanas, kas kalpo tuvākā dvēselei. Mēs varam dāvāt savu laiku un mierinājuma vārdus cilvēkiem, kas ir nonākuši grūtībās vai piedzīvo sāpīgus zaudējumus. Mēs varam pamācīt un iedrošināt tos, kas nezina pašas vienkāršākās lietas attiecībā uz ticību un dvēseles pestīšanu. Ir daudz labu cilvēku, kas godīgi dara savu darbu, bet dzīvo bez Dieva un, iespējams, nomirs bez Dieva, jo nav neviena, kas viņus uzrunātu, aicinātu un pamācītu, jo mums ir neērti kādam kaut ko teikt. Taču sludināt patiesību par Kristu un viņa Baznīcu ir īsts žēlsirdības darbs, vislabākā žēlsirdības dāvana, ko mēs kādam varam dot. Ko tas līdz, ja mēs pabarojam visus pasaules nabagus, bet viņi nomirst bez Dieva žēlastības? Jautājums vecākiem un bērnu audzinātājiem – vai jūsu bērni zina, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu Debesis? Cik daudz šodien ir bērnu, kas dzīvo un dzīvos garīgā tumsā, viņi nodarīs sev un citiem daudz nevajadzīgu sāpju un, iespējams, aizies no šīs pasaules bez Dieva žēlastības. Kādēļ? Tādēļ, ka nav neviena, kas viņiem parāda ceļu pie Dieva. Mēs zinām, ka nav cita ceļa pie Dieva kā vienīgi Kristus un Viņa Baznīca, bet mēs klusējam kā zivis ūdenī. Mācot ticības ceļu lieliem un maziem, mēs palīdzam gan sev, gan viņiem.

 

Bez šīm trim nosauktajām lietām – lūgšanas, gavēšanas un žēlsirdības darbiem – pastāv arī citi gandarīšanas veidi. Piemēram, mēs varam gandarīt, pacietīgi pieņemot visas savas dzīves grūtības: slimību, nespēku, nabadzību, darba smagumu, sadzīviskas nepatikšanas, aukstumu, karstumu, nelaimes gadījumus, kas notiek mūsu dzīvēs, utt. Tajā visā apslēptā veidā ir klātesoša Dieva žēlastība, kurš mums dod iespēju gandarīt un ciest šajā dzīvē, lai pasargātu mūs no ciešanām nākamajā.

 

Pēdējais gandarīšanas līdzeklis, kuru gribu pieminēt, ir atlaidas. Atlaidas mēs saņemam caur nopelnu pārpilnību, kas mums nāk no Jēzus Kristus, no Vissvētākās Jaunavas Marijas un no svētajiem; tā ir neizsmeļama bagātību krātuve, no kuras Dievs mums ļauj smelt žēlastības. [Stiklu ieliks tavs tēvs, bet tev vajadzēs tikai apliet dažas puķes]. Mēs neesam spējīgi pilnībā izlīdzināt savus nodarījumus pret Dieva taisnīgumu, tādēļ Viņš atver mums atlaidu žēlastību krātuves, no kurām mēs varam ņemt tik daudz, cik mums vajadzīgs, lai gandarītu Viņa taisnībai. Ir daļējas atlaidas, kas atbrīvo dvēseli no laicīgā soda daļēji, ir pilnas atlaidas, kas atbrīvo dvēseli no laicīgā soda pilnībā. Iegūstot pilnas atlaidas, mēs esam brīvi no laicīgā soda kā tikko kristīts bērns vai kā moceklis, kurš ir atdevis savu dzīvi par Dievu. Atlaidu žēlastības mēs varam saņemt sev vai arī upurēt tās kādas citas dvēseles labā.

 

Noslēgumā gribu atgādināt to, ka gandarīšana pēc Grēksūdzes attiecas ne tikai uz mūsu attiecībām ar Dievu, bet arī uz mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ja mēs esam nodarījuši kaitējumu kāda cita cilvēka miesai vai dvēselei, mums ir nepieciešams gandarīt arī cilvēciskā līmenī. Ja mēs esam sāpinājuši otru cilvēku ar savu attieksmi, ar vārdiem vai rīcību, tad mums ir pienākums viņam atvainoties un ar viņu izlīgt. Ja mēs esam kaitējuši otra cilvēka labajam vārdam, runājot par viņa sliktajām īpašībām, tad mums ir pienākums izcelt viņa labās īpašības. Ja mēs kādu esam apmelojuši, tad mums ir jāatrod cilvēki, kuru klātbūtnē mēs esam to darījuši, un jāizstāsta patiesība.

 

Ja mēs esam kaitējuši otra cilvēka dvēselei, tad to izlabot ir ļoti grūti, taču mums ir jādara viss, kas mūsu spēkos, lai to panāktu, jo citādi mēs varam pazaudēt Dieva labvēlību.

 

Mums ir rūpīgi jāizmeklē sava sirdsapziņa, vai mūsu dēļ kāds cilvēks nav ticis ieļaunots. Piemēram, vecāki ar savu attieksmi un dzīves veidu var ļoti kaitēt saviem bērniem. Ja bērni dzird, ka kāds no vecākiem lamājas, vai, ja viņi redz, ka vecākiem ir vienaldzīga Baznīca, ja viņi redz, ka vecāki strādā svētdienās, tad tas nes lielu kaitējumu bērnu dvēselēm. Mums ir jādomā līdzi, vai neesam dziedājuši bezdievīgas dziesmas un stāstījuši rupjus jokus, vai neesam ieteikuši ļaunas grāmatas vai filmas, vai neesam devuši sliktu padomu, piemēram, iedrošinot citus uz atriebību, utt. Mums ir jāizlīgst ar saviem ienaidniekiem, mums ir jārunā ir viņiem tā, it kā viņi būtu mums darījuši vienīgi labu visas dzīves garumā.

 

Gandarīt nav viegli, bet no gandarīšanas mēs nekur nevaram aizbēgt. Mēs varam gandarīt šajā dzīvē, brīvi un nepiespiesti, vai nākamajā dzīvē caur lielām sāpēm. Darīsim gandarīšanas darbus, kamēr tas ir iespējams. Ja mēs izjūtam nepatiku pret gandarīšanas ideju, tad raudzīsimies uz Kristu un mācīsimies no Viņa mocekļiem un svētajiem.

 

Mums vajadzētu dzīvot tā, lai, noslēdzoties šai dzīvei, mēs būtu pilnībā gandarījuši par saviem grēkiem, palīdzējuši izglābt dvēseles citiem, un ar mieru un pārliecību varētu nostāties Dieva tiesas priekšā.

 

Foto: katedrale.lv

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 12 Aprīlis 2019 11:01

Jaunākie raksti