Solis tumsā

Ceturtdiena, 23 Februāris 2017 09:49

/Marks Jermaks/

 Un Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Ābrāms izgāja, kā Kungs to viņam bija sacījis." (Rad 12, 1.4)

Bērna nostāja garīgā dzīvē ir ticība tam, ka Dievs ir mūsu Tēvs, no Kura saņemam visu. Tāpat tā ir ticība tam, ka bez Viņa mēs daudz ko nespējam. Vēloties iegūt garīgā bērna nostāju, izvēles situācijās ģimenes dzīvē, darbā, kalpošanā, it visā, tev būtu jāvadās pirmām kārtām pēc Dievišķās loģikas, un tikai tad – pēc cilvēciskās.

Dieva bērns galvenokārt balstās uz ticības, nevis cilvēciskiem aprēķiniem un prognozēm. Viņam piemīt zināms ticības krājums, kas pat nelabvēlīgā situācijā ļauj sagaidīt no Dieva pārsteigumu, brīnumu. Šādu nostāju var nosaukt par ticības neprātu

Spert soli nezināmajā

Sadzirdot Tēva aicinājumu, Dieva bērns spēj iziet pretī tumsai, spert soli nezināmajā, pat tad, ja radīsies iespaids, ka tas ir solis bezdibenī. Cilvēks kurš paļaujas uz aprēķiniem, šādu solis nespers: „Es taču nezinu, kas ir aiz šīm durvīm! Te man viss skaidrs, bet tālāk ir tikai tumsa. Kā es varu zināt, kas mani sagaida tālumā? Un ja tur ir bezdibenis? Un kā būs, ja es tajā iekritīšu?” Tas, kurš nav bērns, apstāsies. Pastāv robeža, ko viņš nekad nepārkāps. Šī lēmuma sekas var būt liktenīgas. Pēteris, vadoties pēc cilvēciska aprēķina un bažām, centās atrunāt Mācītāju no krusta ceļa. Jēzus viņam pārmet: "Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs."

Dieva plāns, ko Marijai atklāja erceņģelis Gabriels, izklausījās kā aicinājums spert soli tumsā. Tīri cilvēciski Dieva plāns nebija saprotams. Vēl jo vairāk, tas izraisīja nopietnas problēmas. Kā varētu sevi attaisnot meitene, kura bija palikusi stāvoklī, vīru nepazīstot? Pēc jūdu likuma sods par netiklību bija nomētāšana ar akmeņiem. Tomēr pateicoties tam, ka Marija bija garīgs bērns, notika Iemiesošanās, Dievs kļuva par cilvēku, sākās mūsu atpestīšanas stāsts. Viņa kā bērns pieņēma Dieva gribu, pilnībā paļaujoties uz Kungu: „Lai man notiek pēc Tava vārda. Es uzticos Tev.

Zaharija šķēršļi

Zaharijs, sv. Jāņa Kristītāja tēvs, lūdzās par brīnumu, jo viņam ar Elizabeti nebija bērnu. Tomēr tanī brīdī, kad viņa priekšā nostājās Dieva eņģelis ar labo vēsti („Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu.”), izrādījās, ka viņam trūkst paļāvības. Viņš bija sakoncentrējies uz šķēršļiem, kas, no cilvēciska skatupunkta, bija nepārvarami: „Es esmu vecs, un mana sieva arī gados.” Var teikt, ka viņa cilvēciskā domāšana, domāšana bez ticības, kaut kādā ziņā sasaistīja Dievam rokas.

Tātad, cilvēks var lūgties par brīnumu, tomēr, saņemot Dieva atbildi, nenoticēt tam, ka Dievs tiešām spēj to paveikt. Erceņģelis Gabriels neatnesa Zaharijam bērnu uz rokām, bet gan nodeva vēsti: tev būs dēls. Šis ir vārds no Dieva, un tam ir jātic. Kaut gan mēs pagaidām neredzam šī vārda augļus, esam aicināti tam ticēt. Tomēr Dievs nevēlas darīt brīnumus, ja cilvēkam nav ticības. Tādēļ Jēzus, darot brīnumus, bieži sacījis: tevi izglāba tava ticība. Un kaut gan dziedināšanas spēks nāk no Dieva, nevis no cilvēka, šie vārdi uzsver, cik ļoti Dievam rūp mūsu ticība

Garīgais „vecums”

Zaharijs saka, ka viņš ir pārāk vecs. Tomēr viņa gadījumā šķērsli žēlastībai rada nevis viņa vecums, bet gan tas, ka bezpalīdzības stāvoklī viņš netic Dievam. Zaharijs neievēro garīgā bērna nostāju. Līdz ar to viņu varētu nosaukt par „garīgu sirmgalvi”.

Neapšaubāmi, šeit netiek nosodīts vecums kā tāds. Pāvests Francisks bieži uzsver, ka vecie ļaudis ir sabiedrības atmiņa, un ka viņi spēj kalpot jaunākām paaudzēm, nododot tām nenovērtējamo dzīvesgudrības dārgumu. Tomēr šeit tiek nosodīts inertums, kas izpaužas dažādos posmos, un kas var saasināties ar vecumu.

Inertam cilvēkam parasti ir savi principi (labi vai slikti), kurus viņš stingri ievēro. Tos mainīt nav viegli. Šāds cilvēks slēpj savus uzkrājumus zeķē vai zem matrača, viņš rēķina un kalkulē, viņš uzkrāj, lai nodrošinātos. Viņš neuzticas citiem, paļaujoties vienīgi uz sevi. Šis „garīgais vecums” draud katram, arī jauniem cilvēkiem.

Ja Dievs vēlas mūsu dzīvē kaut ko mainīt, Viņš ievieš tajā jaunas dvesmas, tomēr mēs turamies pie saviem stereotipiem un neļaujam Dievam darboties. Tieši to arī sauc par „garīgu vecumu”. Dievs grib mainīt tavu dzīvi un sakārtot to no jauna, tomēr tavi aizspriedumi bloķē Viņa darbību. Tāpat to bloķē pārmērīga paļaušanās uz sevi, uzskatot, ka cilvēkam nemitīgi jānodrošinās. Tādējādi rodas auksts aprēķins un tu nespēj atdot visu Dievam.

Tā ir liela lieta – piekrist neprātam, uzdrīkstēties, likt visu uz vienas kārts.

 

Avots: Nācaretes Ģimeņu kustības formācijas materiāli, rrn.info.pl

Foto: Nicolas Raymondflickr.com