Man ir 30 un man nav bērnu. Vai zini, kāpēc?

Trešdiena, 20 Jūlijs 2016 09:27

Kaut kur netālu no tevis dzīvo kāda sieviete. Viņai ir 30 gadi vai pat vairāk, bet viņa joprojām nav kļuvusi par mammu. Ģimenes draugi un paziņas nemitīgi prasa: kāpēc tev nav bērnu?! Kā arī piebilst: ir īstais laiks. Viņas reakcija katru dienu var būt nedaudz savādāka, tomēr visbiežāk tas ir uzspiests smaids un sastingums. Viņa atbild: „Nē, vēl nē”. Dažreiz viņas sejas izteiksme un žesti liecina par frustrāciju un apmulsumu.

„Bet tu taču netaisies gaidīt līdz nāvei?! Tu taču atceries par bioloģisko pulksteni? Ar katru gadu tev mazākas izredzes. Skaties, kamēr izšķirsies, tev radīsies problēmas! Ka tik nav par vēlu...” Tā sprediķo „dzīvesgudrs” cilvēks, izstarojot gandarījumu par savu spožumu un pareizām izvēlēm. Tad gudrais atkāpjas. Sieviete joprojām smaida un māj ar galvu, apstiprinot, ka visu saprot. Paliekot viena pati, viņa izplūst asarās.

Viņa raud, jo četras reizes palikusi stāvoklī, bet ikreizi ir zaudējusi šo bērnu.

Viņa raud, jo cenšas ieņemt bērnu jau kopš kāzu nakts, kas bijusi jau pirms pieciem gadiem.

Viņa raud, jo viņas vīram ir bērni no iepriekšējām attiecībām.

Viņa raud, jo viņas vislabākā draudzene pateikusi, ka nevēlētos būt surogātmāte. Pēc viņas domām, tas būtu „pārāk dīvaini”.

Viņa raud, jo zāles, ko viņa lieto, nav savienojamas ar grūtniecību.

Viņa raud, jo bērnu neesamība ir krīzes iemesls viņas laulībā.

Viņa raud, jo ārsts saka, ka viņa ir vesela, tomēr sirds dziļumos viņa nojauš, ka problēma ir tieši viņas veselība.

Viņa raud, jo viņas vīrs sev pārmet, bet viņa nespēj to klausīties.

Viņa raud, jo visām viņas māsām ir bērni.

Viņa raud, jo viena no viņas māsām negrib pat skatīties uz bērniem.

Viņa raud, jo viņas labākā draudzene palikusi stāvoklī. Viņa raud, jo ir saņēmusi ielūgumu uz baby shower.

Viņa raud, jo viņas māte joprojām jautā: „Meitiņ, ko tu gaidi?!”

Viņa raud, jo viņas vīra vecāki sapņo par mazbērniem.

Viņa raud, jo viņas kaimiņam ir dvīņi, pret kuriem viņš izturas nežēlīgi.

Viņa raud, jo skatās uz 16gadniecēm, kuras „iekrīt”.

Viņa raud, jo ir lieliska tante.

Viņa raud, jo jau ir izvēlējusies vārdus.

Viņa raud, jo viņai mājas stāv tukša istaba.

Viņa raud, jo viņas klēpī ir tukšums.

Viņa raud, jo viņai ir tik daudz ko dot.

Viņa raud, jo nevēlas audzināt bērnu viena pati.

Viņa raud, jo zina, ka viņas vīrietis būtu labs tētis.

Viņa raud, jo zina, ka būtu forša mamma. Tomēr tā nav.

Kaut kur netālu dzīvo kāda cita sieviete, kurai ir 34 gadi. Viņa audzina piecus bērnus. Cilvēki viņai saka: „Pieci? Vai dieniņ, cerams, ka ar to arī pietiks!” Un tad viņi smejas, uzskatot, ka tas ir ļoti asprātīgi. Arī sieviete smejas, taču saspiežot zobus. Paliekot viena pati viņa raud.

Viņa raud, jo ir stāvoklī ar sesto un nemitīgi izjūt spiedienu, kas liek viņai slēpt savu prieku. Jo kā gan var priecāties par „kārtējo problēmu”?

Viņa raud, jo vienmēr gribējusi lielu ģimeni un nesaprot, kāpēc cilvēkiem tas traucē.

Viņa raud, jo viņai nebija brāļu un māsu, un bērnībā viņa bija jutusies vientuļa.

Viņa raud, jo viņas omei bija 12 bērnu, bet viņa vienmēr sapņojusi būt līdzīga.

Viņa raud, jo nespēj iedomāties dzīvi bez saviem bērniem, taču ļaudis to traktē kā sodu.

Viņa raud, jo nevēlas, lai viņu žēlotu.

Viņa raud, jo cilvēki uzskata, ka tas nav tas, ko viņa ir vēlējusies.

Viņa raud, jo citi uzskata, ka viņa vienkārši ir bezatbildīga.

Viņa raud, jo jūtas nesaprasta.

Viņa raud, jo ir nogurusi aizstāvēties par savu izvēli.

Viņa raud, jo viņi kopā ar vīru spēj atbilstoši uzturēt ģimeni, tomēr tam nav nozīmes.

Viņa raud, jo viņai piegriezušies „smieklīgi” komentāri.

Viņa raud, jo nodarbojas ar savām lietam.

Viņa raud, jo vēlētos, lai citi nodarbotos ar savējām.

Viņa raud, jo reizēm aizdomājās, vai nebija jāapstājas pie trim bērniem.

Viņa raud, jo citi steidzas kritizēt, bet vilcinās atbalstīt.

Viņa raud, jo viņai piegriezusies apkārtējo kontrole.

Viņa raud, jo nevēlas dzīvot kā uz skatuves.

Viņa raud, jo tik daudzi pauž viedokli par viņas privāto dzīvi.

Viņa raud, jo vienīgais, ko viņa vēlas, ir dzīvot mierā.

Un vēl netālu dzīvo 40gadīga sieviete ar vienu bērnu. Cilvēki prasa: „Tikai viens? Vai tu nekad neesi gribējusi vairāk?” „Esmu apmierināta ar vienu,” viņa mierīgi atbild. Viņa ir iemācījusies runāt ar pārliecību, tādēļ neviens nenojauš, ka paliekot viena pati, viņa izplūst asarās.

Viņa raud, jo viņas vienīgā grūtniecība bija brīnums.

Viņa raud, jo dēliņš joprojām lūdz brālīti vai māsiņu.

Viņa raud, jo vienmēr gribējusi vismaz trīs.

Viņa raud, jo ārsts saka, ka nākamā grūtniecība būtu „ar lielu risku”.

Viņa raud, jo cīnās par sava bērna veselību.

Viņa raud, jo reizēm viens ir vairāk nekā divi.

Viņa raud, jo vīrs pat nepieļāva domu par nākamo.

Viņa raud, jo viņas vīrs nomira, bet viņa nespēj iedomāties, ka paliktu stāvoklī no kāda cita.

Viņa raud, jo ģimene uzskata, ka viņai ar vienu pietiek.

Viņa raud, jo nav iespējas aiziet no darba.

Viņa raud, jo jūtas egoiste.

Viņa raud, jo nevar tik vaļā no daudziem liekajiem kilogramiem, kas palikuši pēc pirmās grūtniecības.

Viņa raud, jo baidās no kārtējas pēcdzemdību depresijas.

Viņa raud, jo nespēj iedomāties, ka viņai atkal tas būs jāpiedzīvo. Viņa jūtas pārāk vāja. Viņai ir bail.

Viņa raud, jo ir problēmas ar veselību, kas grūtniecības gadījumā vēl pastiprinātos.

Viņa raud, jo joprojām cīnās ar bulīmiju.

Viņa raud, jo grib vēl bērnu, bet nevar.

Šādas sievietes ir visur. Viņas dzīvo mums apkārt un katru dienu cieš, nepārtraukti uzklausot jautājumus un nepārdomātus komentārus. Tās ir mūsu kaimiņienes, draudzenes, māsas un kolēģes. Viņām nav vajadzīgi padomi un viedokļi. Respektē to.

 

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Mam 30 lat i nie mam dzieci. Wiesz dlaczego?, deon.pl

Foto: Epiphonication, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 21 Jūlijs 2016 09:54