Fernandu Santušs: ticība kā divpadsmitais spēlētājs

Piektdiena, 15 Jūlijs 2016 08:58

Fernandu Santuša prieks par Portugāles nacionālās futbola izlases uzvaru bija mierīgs un atturīgs, aizejot otrajā plānā, jo plašsaziņu līdzekļu uzmanība bija pievērsta mūsdienu futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu, kas negaidīti parādījās viņam blakus ārpus spēļu laukuma kā otrais treneris. Fināla mača astotajā minūtē gūtā labā ceļa trauma San Deni stadionā laupīja Portugāles izlases kapteinim iespēju uzmundrināt vienpadsmit komandas spēlētājus futbola laukumā, kas cīnījās pret spēcīgo un ambiciozo Francijas izlasi.

Portugāles uzvara Eiropas čempionātā mums parādīja kādu savādu pāri pie nacionālās futbola izlases stūres, ļaujot novērtēt vienu kā spožu aktieri, bet otru kā ierindas zaldātu. Un, ja CR7 (Krištianu Ronaldu 7. numurs izlases komandā) vainagoja savu sapni, paceļot debesīs savu pirmo nacionālo uzvaras trofeju, viņa pastāvīgajam sāncensim Leo Messi no Argentīnas izlases tas vēl nav izdevies. Taču ar pilnām tiesībām var teikt, ka vainagojās arī portugāļu izlases galvenā trenera Fernandu Santuša sapnis.

Vienīgi, atšķirībā no Ronaldu, trenera ceļu uz uzvaru nepavadīja kaprīzes un galējības, kas raksturo ikvienu sevi cienošu pirmo numuru. Fernandu Santušs, kas izvēlējās un trenēja sarkanzaļo portugāļu izlasi un ieguva savu pirmo Eiropas čempionāta zeltu, nav personāžs no žurnālu vākiem – viņš neparādās sabiedrībā modeļu ielenkts, kas pozē kameras priekšā, bet ir vienas sievas vīrs, precēts ar Gilelmīnu, par ko viņam nav vajadzības stāstīt savam fanu klubam Twiter kontā. Šajā laulībā viņam piedzimušas divas meitas, viena no kurām ir palīdzējusi viņam atgriezties pie Dieva.

Tas ir tāpēc, ka Fernandu Santušs ir katolis, un vēl kāds katolis! Ir vērts par to pastāstīt, it īpaši saistībā ar futbola pasauli, kas piepildīta ar tukšām un gaisīgām lietām, kas diemžēl nomāc sportistu dzīves un ticības liecību, bet kas ir klātesoša arī tajā vidē kā jebkurā citā. Portugāles uzvara Eiropas čempionātā izceļ vienu no šādām ticības liecībām. Un iespējams, ka tas ir viens no labākiem un tiešiem veidiem, kas mūs pakāpeniski sagatavo Fatimas parādīšanās simtgadei, jo futbola komanda, kas četru gadu garumā nesīs čempiona titulu, pieder tieši portugāļu nācijai, par kuru Dievmāte solīja, ka tur ticība “paliks vienmēr neskarta”.

Par ticību Fernandu Santušam vajadzēja pacīnīties, iespējams, daudz vairāk nekā finālā San Deni laukumā, jo pēc šī čempionāta, kas portugāļiem pagāja starp sakāvēm, neizšķirtu un dažām uzvarām, ko sekmēja vieni CR7 gūti vārti ar pēdas sitienu, galu galā Portugāle turēja savās rokās uzvaras kausu, nemaz neapzinoties, kāpēc tas tā ir sanācis. Un iespējams arī, ka šī ir Jaunavas Marijas labvēlības zīme, taču labāk nesteigsimies ar secinājumiem.

Pirmdienā pēc svētdienas uzvaras Eiropas čempionu galvenais treneris Fernandu Santušs pēc ieraduma lūdzās, izmantojot Svētās Mises dienas lasījumus. Šo ieradumu viņš ievēro kopš 1994. gada, kad viņa reliģiskā dzīve krasi mainījās pēc daudziem ticības vienaldzības gadiem. Iedziļinoties 11. jūlija dienas lasījumos, Fernandu ar apbrīnu atskārta, ka Eiropas aizbildņa sv. Benedikta svētku dienā tikko iegūtais kauss ar tukšu vidu norādīja, ka Eiropas kontinentu jāpiepilda ar jēgu, jo tas arī ir tukšs, tur vairs nav ne vērtību, ne ticības. Pēc tam Fernandu Santušs lasīja Evaņģēliju par Pēteri un citiem, kuri atstāja visu, lai sekotu Jēzum un saņēma jau šajā dzīvē simtkārtīgi. Šis “simtkārtīgi” Portugāles izlases trenerim noteikti saistījās ar ārkārtējo slavu, ko viņš ieguva jau šajā dzīvē, pateicoties Edera labas kājas sitienam, kas neparedzami aizsūtīja bumbu pretinieka vārtos, bet pēc tam viņš, pacēlis acis debesīs, lūdzās.

Šai slavai Fernandu Santušs vērtību hierarhijā ir sava vieta. Par to viņš runāja pagājušā gada novembrī televīzijas intervijā (portugāļu val. skaties šeit) ar portugāļu žurnālisti Mariju Žuanu Avilezu (Maria João Avillez), pilnībā atklājot skatītāju priekšā savu ticību, vai, precīzāk sakot, savu ticības dzīvi. “Futbols pilnīgi neko nenozīmē, ja to salīdzinām ar tēvišķības dāvanu vai draudzību”, atzina čempiona izlases galvenais treneris. Un, ja atgriežamies pie evaņģēliskā “simtkārtīgi”, tad šodien Fernandu Santušs ir tās tautas tēvs, kas pagājušās svētdienas vakarā Lisabonā eksplodēja visas nakts svinībās.

Taču sākumā tas tā nebija. Lai gan Fernandu bija dzimis katoļu ģimenē, viņa ticības dzīve nebija īpaši intensīva: katehisma mācības, pirmā Komūnija, Iestiprināšana... Trīsdesmit gadu vecumā Fernandu pārtrauca savu futbolista karjeru un 1977. gadā pacentās iegūt telekomunikācijas un elektronikas inženiera bakalaura grādu Lisabonas politehniskajā institūtā. Profesionālā trenera karjeru Santušs pavadīja starp Grieķiju un Portugāli, trenējot klubus un nacionālās izlases. Atceroties par bakalaura grādu tehniskajās zinātnēs, futbolisti asprātīgi “nokristīja” treneri ar iesauku “inženieris”. Ikdienas dzīve ar sievu, divām meitām, kas arī tika pielaistas pie sakramentiem kā visi citi bērni. Tā tas turpinājās līdz 1994. gadam, kad viņa vecākā meita, kas šodien ir tiesnese, gatavojās saņemt Iestiprināšanas sakramentu. Meitas sagatavošanās atbloķēja tēva dvēselē kādu atsperi: “Es redzēju cilvēkus, kas gāja pieņemt Komūniju, bet es negāju”. Pēc neilga laika Fernandu piegāja pie grēksūdzes.

Taču tieši tas gads bija samezglots viņa trenera karjerā. Santušs palika bez futbola komandas un bez darba. Visdrūmākajā periodā viņš satuvinājās ar vienu no saviem draugiem, kurš piedāvāja viņam iziet “kristietības kursus”, ko īstenoja starptautiska katoļu kustība Cursillos. No tās dienas viņa dzīve izmainījās. Fernandu Santušs atklāja ticību, cerību un mīlestību, kas viņu iesaista, dod piepildījumu: “Tā bija galvenokārt nepieciešamība sakārtot manu galvu. Tādējādi es sapratu, ka varu barot savu ticību ar Euharistiju, tāpēc sāku apmeklēt ikdienas Svēto Misi un regulāri pieņemt Komūniju.”

Šodien Fernandu Santušs, kurš instruē Krištianu Ronaldu, kādu pozīciju ieņemt laukumā, ir arī cilvēks, kurš spēj pateikt: “Būt katolim pieprasa ļoti daudz, jo tas nozīmē ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies un dzīvs. Mēs nevaram pārstāt liecināt par Viņu, vienalga kādu arodu izkopjam”. Atstājot futbola laukumu, “bumbas inženieris” atgriežas smelt spēku pie tabernākula, kā par to raksta portāls Religion en libertad: “Vieta, kur rodu prieku runāt ar Dievu, ir tabernākuls, jo Viņš atrodas tur”.

Pēc mača preses konferencē Fernandu Santušs pateicās “Dievam Tēvam par šo brīdi un visiem tiem, kas darbojās manā dzīvē”. Šie vārdi sastindzināja sporta žurnālistus, kuri nav pieraduši piesaistīt garīgumu, it īpaši komentējot kādu futbola maču. Pēc tam Santušs izteica vēlēšanos parunāt ar “savu labāko Draugu un viņa Māti, veltīt viņiem šo uzvaru un pateikties par doto gudrības, izturības un pazemības dāvanu vadīt šos zēnus, kā arī par saņemto apgaismību un vadību. Tāpēc ka viss, ko es gaidu un vēlos, ir lielākais Viņu gods.”

Ronaldu, iespējams, vinnēs zelta bumbu, bet Fernandu Santušu tas nenodarbina, jo savu apzeltīto trofeju viņš jau ir ielicis skapī.

 

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs

Avots: Andrea Zambrano, Fernando Santos, la fede come dodicesimo uomo, lanuovabq.it

Foto: screen shot, youtube.com

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 15 Jūlijs 2016 09:06

Jaunākie raksti