7 "mīlestības" grēki pret bērnu

Pirmdiena, 11 Jūlijs 2016 09:58

Es mīlu savu meitu. Viņai nekā netrūkst. Katru brīvo mirkli mēs pavadām kopā. Tomēr katru dienu es uzdodu sev jautājumu: vai esmu laba mamma? Jo kļūdas taču var pieļaut arī mīlestības dēļ.

Grēks nr.1: pasargāt no grūtībām

Vecāki, kuri paši saskārušies ar lielām grūtībām, bieži tendēti veidot saviem bērniem „pasakainu” dzīvi, cenšoties pasargāt savas atvases no visām problēmām. Piemēram, tie, kuri ir izauguši trūcīgās ģimenēs, kur bija jāpieskata brāļi un māsas, jāpiedalās mājas sakopšanā un tml., no visas sirds vēlas, lai viņu bērniem tas nebūtu jādara.

Bet kāpēc gan nē? Aizdomāsimies, kādu pieredzi esam ieguvuši pateicoties grūtībām. Iespējams, esam iemācījušies gudri izturēties pret naudu vai bijām lepni izpildot kādu uzdevumu. Vai mēs tiešam vēlamies liegt to visu mūsu bērniem? Vecāku centieni pasargāt bērnus no grūtībām apdraud viņu iniciatīvu un motivāciju.

Grēks nr.2: pasargāt no kļūdām

Katrs no mums savā dzīvē ir pieļāvis pāris kļūdas, no kurām mums ļoti gribētos pasargāt mūsu bērnus. Mēs bieži viņiem kaut ko aizliedzam, baidoties, ka viņiem būs jācieš sakāve. Patiesībā mēs visbiežāk neprotam mācīties no svešām kļūdām. Nav taču iespējams saprast kļūdas būtību visā pilnībā, kas ietver sevī tās kontekstu, apstākļus, motivāciju, un tad vēl pārnest to visu savā dzīvē. Tas patiešām ir sarežģīts uzdevums.

Kā tad panākt, lai mūsu bērni izdara pēc iespējas mazāk kļūdu? Pirmkārt, atļaut viņiem kļūdīties. Otrkārt, runāt par sekām. Mēs varam sagaidīt īsto brīdi, kad kļūdas sekas vēl nebūs traģiskas, un atļaut savam bērnam to pieļaut. Ļaujot bērnam kļūdīties drošos apstākļos, mēs viņu sagatavojam situācijām, kad viņam būs jāiztiek bez tuvinieku atbalsta. Un tad var aprunāties par sekām, kā arī par to, ko varēja izdarīt savādāk. Vēlos uzsvērt, ka runāt nenozīmē moralizēt. Mums jāspēj sadzirdēt, ko mūsu bērns domā vai jūt. Tāpat var uzdot jautājumus: „kas varētu gadīties, ja...”, „kas šajā situācijā būtu labi”, „kā varētu uzvesties savādāk”.

Grēks nr.3: pārspīlētas uzslavas

Kopš tā laika, kad vecāki ir sapratuši, cik svarīgi ir bērnus uzslavēt, varam novērot dažādas pieejas šai lietai. Gadās, ka uzslavas, kas pamatotas ar labiem nodomiem, ilgtermiņā bērnam drīzāk kaitē. Uzslavas brīžiem atgādina dresūru, jo bērns saņem atzinību par labu uzvedību, tāpat kā suns dabū našķi par izdevušos triku.

Daudz svarīgāk ir bērnu novērtēt. Piemēram, bērns skolā dabūjis augstāko atzīmi, un es saku, ka ar viņu lepojos, jo redzēju, cik daudz viņš mācījies, cik pacietīgs viņš bijis. Tas ir ļoti dziļš kompliments, kas vienlaicīgi ļauj bērnam sajust, ka mums interesē viņa dzīve. Tajā pašā laikā varētu pateikt: „Forši! Un tagad dodies pildīt mājasdarbus!” Tā būtu ierasta reakcija, kas neliecinātu par patiesu ieinteresētību bērna panākumos.

Ar uzslavām jābūt piesardzīgiem arī tādēļ, ka tās veido nereālu bērna tēlu, jo neviens nevar vienmēr būt pats labākais. Šādā veidā mēs neapzināti stimulējam bērnā narcistiskas tendences. Dzirdot par sevi nepamatotas uzslavas, bērns neapzinās kļūdas un neveiksmes iespējamību. Turklāt tas liktu vecākiem vilties. Līdz ar to bērnā attīstās milzīgas bailes no kļūdas un viņš dara visu, lai apmierinātu vecāku ambīcijas.

Grēks nr.4: problēmu slēpšana

Noklusēšanas vai slēpšanas grēks izpaužas dažādās dimensijās, bet tā pamatā ir bailes būt autentiskam. Gadās, ka vecāki cenšas paslēpt no bērna kādas mantas. Mūsu mājās es vienmēr zināju, kur atrodas nauda. Reizēm vecāki skaitīja naudu līdz algas dienai manā klātbūtnē. Līdz ar to man šī tēma nebija tabu. Pateicoties atklātībai, man nekad neradās kārdinājums naudu nozagt. Ja mūsu mājās nepastāv tabu tēmas, tad katrs jautājums tiek risināts godīgi un atklāti. Vairums aizliegumu izprovocē kārdinājumu tos pārkāpt. Tas ir tāpat, kā ar paslēptu dāvanu meklēšanu mājās pirms Ziemassvētkiem.

Vēl viens slēpšanas veids ir apgalvojumi, ka „viss ir labi”, kaut gan tas neatbilst patiesībai. Piemēram, bērns redz, ka mājās veidojas spriedze. Viņš uzdod atbilstošu jautājumu, bet saņem atbildi, kas viss ir kārtībā. Tas bērnam izraisa vēl lielāku stresu, jo neapzināti viņš saprot, ka noklusēšana nozīmē, ka problēmas ir ļoti nopietnas. Turklāt bērns jūtas izolēts, atsvešināts. Kāpēc nevarētu godīgi pateikt bērnam, ka, piemēram, mums ir finansiālas problēmas, kas liek mums savilkt jostas? Visi ģimenes locekļi var apsēsties pie viena galda un izrunāt, no kā varētu atteikties taupības nolūkos. Tāpat ar bērnu var sarunāties par slimībām vai nāvi. Kāpēc bērns nevar zināt, ka ome slikti jūtas? Tieši mēs, pieaugušie, esam tie, kuri baidās no slimības un nāves, projicējot šīs bailes uz bērniem.

Grēks nr.5: emociju apspiešana

„Nu neraudi vairs, mamma dos buču un tev nesāpēs!” Šādi vecāki bieži reaģē uz gadījumiem, kad bērns savainojas. Protams, tas izskatās ļoti skaisti: bērns tiek galā ar sāpēm vecāka apskāvienos. Bet vai viņš tiešām tiek galā? Mēs taču neļaujam viņam izdzīvot, iziet cauri sāpēm, apgalvojot, ka tās vairs neeksistē.

Līdz ar to bērns saņem vēstījumu, ka viņa emocijas ir nepatiesas. Tomēr sāpes ir visai reālas un bērns nemelo, bet vienkārši tā jūtas. Daudz labāk būtu atzīt, ka bērnam ir taisnība, pateikt, cik esam par to bēdīgi, apsolīt, ka sāpes pāries, kaut gan mēs nezinām, kad tieši.

Grēks nr.6: dzīvot „bērna dēļ”

Grūti pateikt, kāpēc mēs kā vecāki tik ļoti cenšamies uzupurēties „bērna labuma” vārdā. Mums šķiet, ka ignorējot savas vajadzības un vienlaikus apmierinot visas bērna vajadzības, mēs viņu padarīsim laimīgāku. Tie ir maldi, jo savu vajadzību ignorēšana pēc mēnešiem vai gadiem nesīs sliktus augļus.

Poļu psihoterapeits Wojciech Eichelberger raksta: „Lai izaudzinātu laimīgus bērnus, cilvēkam pašam jābūt laimīgam.” Šajos vārdos apslēpta liela gudrība un vienkāršība. Tas, kurš ignorē sevi, atsaka sev laimi, izaugsmi un cieņu, nespēj ieaudzināt šīs vērtības bērniem. Bērni taču lieliski pamana, ka vecāku vārdi nesakrīt ar darbiem.

Grēks nr.7: bērna nākotnes projektēšana

Vecāki bieži apgalvo, ka „stimulē” savus bērnus iet noteiktā virzienā, palīdz izdarīt „pareizas” izvēles. Tas it kā liecinot par viņu „gādību”. Tomēr bieži tā ir baiļu izpausme un mēģinājums bērnu kontrolēt, lai pašiem vecākiem būtu ērtāk. „Mans bērns būs ārsts (jurists, arhitekts)...” Vecāki sapņo, ka viņu bērns gūs panākumus, atradīs ideālo partneri, dāvinās viņiem mazbērnus. Tai pat laikā tiek ignorētas paša bērna vajadzības, uzskatot, ka mēs zinām labāk, jo mums taču ir pieredze.

Kāpēc bērna nākotnes projektēšana var būt baiļu un kontroles radītājs? Jo mēs nezinām, kāda būs nākotne, tādēļ cenšamies to „pieradināt”. Tādēļ veidojam plānus un sagaidām, ka bērns tajos iekļausies. Taču mums jāatzīst, ka tie ir mūsu, nevis paša bērna plāni. Tās ir mūsu, nevis viņa izvēles. Līdz ar to mēs rūpējamies nevis par viņa vajadzībām, bet mēģinām apslāpēt savas bailes no nezināmā.

Mēdz teikt, ka ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem. Ticu, ka katrs no mums vēlas, lai viņa bērnam labi klājas. Tomēr reizēm ir vērts nostāties malā un uzdot sev vai kādam tuvam cilvēkam jautājumu: vai es gadījumā nepārspīlēju? Un vai tas, ko es daru, tik tiešām nesīs labus augļus?

Raksta autore: Anna Wilczyńska, divu bērnu māte, psihologs

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: 7 grzechów popełnianych z miłości do dziecka, deon.pl

Foto: morguefile.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 12 Jūlijs 2016 20:53