Viljams Folkners: Mākslinieka misija

Piektdiena, 19 Februāris 2016 09:33

/Daiga Kaša/

Amerikāņu rakstnieks, modernisma dižgars Viljams Folkners (William Faulkner, 1897-1962) 1949.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš noturēja pateicības runu Nobela banketā 1950.gada 10.decembrī Stokholmā. Lasot runas kopiju, es pārsteigta secinu, ka vairāk, kā pirms pusgadsimta paustais rakstnieka vēstījums, kurš izskanēja ārkārtīgi sāpīgā vēsturiskajā kontekstā, ir vēl jo aktuālāks mūsdienās. Folkners šeit konkrēti uzrunā rakstniekus un dzejniekus, taču, manuprāt, viņa teiktais attiecināms uz māksliniekiem kopumā, jo mākslas jēdziskuma meklējumi, kurus viņš piemin, pavada ikviena laikmeta radošo profesiju pārstāvjus. Šķiet, šie meklējumi nekad nav bijuši tik akūti sakāpināti, kā mūsdienās. Modernajā kontekstā šeit varētu būt runa arī par masu mēdijiem, par kino. Esmu māksliniece, un šī runa mani iedvesmo. Es ticu – tā iedvesmos arī jūs. Piedāvāju jums Viljama Folknera pateicības runas tulkojumu latviešu valodā.

’’Dāmas un kungi!

Es jūtu, ka šis apbalvojums netiek piešķirts man kā cilvēkam, bet gan manam darbam – dzīves garuma darbam, kurš dzimis cilvēka gara agonijā un sviedros. Tas viss nav bijis slavas vai, vēl mazāk, sava labuma dēļ, bet gan tādēļ, lai no cilvēka garam pieejamā materiāla radītu ko tādu, kas līdz šim vēl nav ticis radīts. Jūtu, ka šī balva man tiek tikai uzticēta. Man nebūs grūti atrast šīs balvas nozīmīguma cienīgu veidu, kā izlietot materiālo dāvinājumu, taču to pašu es vēlos darīt arī ar man dāvāto atzinību, izmantojot šo brīdi kā virsotni, no kuras mani varētu sadzirdēt jaunie vīrieši un sievietes, kuri nodevušies šīm pašām pūlēm un sviedriem un starp kuriem jau atrodas tas viens, kurš kādu dienu nostāsies tur, kur šodien stāvu es.

Mūsdienu lielākā traģēdija ir vispārējas un universālas fiziskas bailes, kas mūsos krājušās tik ilgi, ka mēs pie tām jau esam pieraduši. Gara problēmas vairs nepastāv. Sabiedrībā virmo tikai viens jautājums: ‘Kad mani uzlaidīs gaisā?’ Tieši šī iemesla dēļ jaunie mūsdienu rakstnieki un rakstnieces ir aizmirsuši cilvēka iekšējo konfliktu ar paša sirdi, kurš vienīgais var radīt vērtīgu lasāmvielu, jo tikai šis materiāls ir agonijas un sviedru cienīgs.

Cilvēkam šīs lietas ir jāiemācās no jauna. Viņam ir sevi jāpārliecina, ka vislielākais ļaunums ir bailes, un, atceroties šo patiesību, uz mūžiem savā darbistabā neveltīt laiku nekam citam, kā mūžsenajām sirds vērtībām, laiku izturējušajām universālajām patiesībām, bez kurām jebkurš stāsts ir gaistošs un nolemts iznīcībai: mīlestībai un cieņai, līdzjūtībai un godam, līdzcietībai un upurim. Ja rakstnieks rada kā cita vadīts, viņa pūliņi ir nolādēti. Viņš neraksta aiz mīlestības, bet aiz iekāres, aiz sakāvēm, kurās neviens nezaudē neko vērtīgu, aiz uzvarām bez cerības un, visbēdīgākais, aizmirstot līdzjūtību un līdzcietību. Viņa iekšējās sēras skumst uz nenoturīgiem kauliem, neatstājot nekādu rētu. Viņš raksta ne no sirds, bet no dziedzeriem.

Kamēr rakstnieks atkal neiemācīsies šīs lietas no jauna, tas rakstīs tā, it kā viņš vērotu cilvēka bojāeju. Es atsakos pieņemt cilvēka bojāeju. Ir viegli teikt, ka cilvēks ir nemirstīgs vienkārši tāpēc, ka viņš tāds ir. Ir viegli apgalvot, ka Pastarās dienas pēdējām zalvēm norībot un izgaistot pāri vienīgajam bezmērķīgajam kalnam, kura virsotne skrāpēs pēdējo asiņaino un nebūtībā aizejošo vakaru, ticēt, ka tajā brīdī gaisā joprojām nemainīgi būšot dzirdama vēl viena vienīgā skaņa – šī nemirstīgā cilvēka nožēlojamā, neizsīkstoši džinkstošā balstele.

Es atsakos to pieņemt. Es ticu, ka cilvēks ne tikai būs un pastāvēs, bet es ticu, ka tas uzvarēs. Viņš ir nemirstīgs ne tāpēc, ka tam vienīgajam starp visām radībām ir neizsīkstoša balss, bet gan tādēļ, ka tam ir dvēsele, gars, kurš spējīgs līdzi just, upurēties un izturēt. Dzejnieka, rakstnieka pienākums ir rakstīt par šīm lietām. Tā ir viņam piešķirtā privilēģija, kas liek palīdzēt cilvēkam pastāvēt, paceļot viņa sirdi un atgādinot tam par drosmi un cieņu, cerību un godu, līdzjūtību, līdzcietību un upuri, kas bijuši cilvēces pagātnes stūrakmeņi. Dzejnieka balsij nav tikai jāarhivē cilvēka esība. Viņa balss var būt balsts cilvēcības pastāvēšanai un tās vispārējai uzvarai.’’

Foto: wikimedia.org

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 22 Februāris 2016 12:18

Jaunākie raksti