Karaļa kalns – pretrunu kalns

Otrdiena, 13 Oktobris 2015 09:18

/Aleksandrs Stepanovs/

Kāpēc Aglonas Kristus Karaļa kalnu neatzīst Romas katoļu Baznīca? Viņi esot saņēmuši pat Romas pāvesta pateicības rakstu. Kāda konfesija notur dievkalpojumus Kristus Karaļa kalna baznīcā?”

Atbildot lakoniski uz Katoļu Baznīcas Vēstneša lasītāja trīs jautājumiem, jāsaka, ka galvenais Baznīcas negatīvās nostājas iemesls ir saistīts ar to, ka par spīti skaisti izveidotam parkam un reliģiska rakstura skulptūrām tā neuzskata, ka Karaļa kalna vēstījums ir autentisks. Kardināls Jānis Pujats 2010. gada 15. augusta sprediķī pievērsa ticīgo uzmanību tam, ka, izvērtējot kādu reliģiska rakstura realitāti, ir jāskatās ne tikai uz pievilcīgu ārējo formu, bet galvenokārt uz tās iekšējo saturu.

1. Kāpēc Aglonas Kristus Karaļa kalnu neatzīst Romas katoļu Baznīca?

Lai izvērstāk varētu atbildēt uz šo jautājumu, nepieciešams pārlasīt un iedziļināties kardināla argumentācijā. 2010. gadā kardināls J. Pujats, būdams Rīgas arhibīskaps, tautu uzrunāja Latvijas Romas katoļu bīskapu konferences vārdā, tātad ar visaugstāko autoritāti, bet galvenais viņa uzrunas vadmotīvs bija gana – tātad pastorālas nevis politiskas – rūpes par ticīgo tautu. Viņš uzsvēra, ka ir svarīgi izprast reliģisko ideju nozīmi: „Attiecībā uz Ērika Delpera kunga pasākumu tepat aiz ezera, tā sauktajā Karaļa kalnā, mēs nevaram noklusēt pasākuma idejisko pusi. Analizējot Delpera rakstus, ir konstatēts, ka no kristīgā viedokļa tie ir pilnīga ķecerība.” Rīgas arhibīskaps skaidri novērtēja Ērika Delpera idejas kā maldu mācību.

Lai to pamatotu, atsaukšos uz Latvijas Universitātes docentes Elizabetes Taivānes rūpīgu pētījumu “Kristus Karaļa kalns: jaunās kristīgās simbolikas pieteikums” (pieejams internetā). Nosvērti analizējot Delpera kristīgo simboliku, teoloģijas doktore parāda, ka Ērika Delpera izpratne par pasauli, cilvēku un Dievu būtiski atšķiras no kristīgās izpratnes. Viņa secina, ka bez kristietības “Karaļa kalna koka skulptūru dārzā var saskatīt tradicionālās latviešu reliģiozitātes elementus, kas ir atšķaidīti ar Āzijas reliģiju modificētām idejām”.

Piemēram, E. Taivāne pētījumā izceļ, ka Ē. Delpera daiļradi pavada panteiskais1 pasaules redzējums, viņa grāmatās var atrast atziņas, ka Dievs mīt „ziediņos” un „krāšņajā auglī”, „viss radītais ir mana dzīvā organisma sastāvdaļa”. „Nav noslēpums, ka panteiskais skats uz esošo ir pretrunā ar kristīgo mācību par pasaules radīšanu no nekā (ex nihilo),” secina E. Taivāne. Bez tam Ē. Delpera piedāvātā kosmoloģija uzrāda pārsteidzošas paralēles ar Starptautiskās Krišnas Apziņas biedrības sludināto.

Attiecībā uz Ē. Delpera izpratni par cilvēku, viņa “darbos uzkrītoši bieži parādās priekšstats par Dieva uzlikto likteni atsevišķam cilvēkam, valstij, tautai, Zemei un pat citām pasaulēm. […] Katrs cilvēks ir burtiski ieprogrammēts un nevar brīvi veidot savu dzīvi tādu, kādu viņš to vēlas […] Ē. Delpera pārdomas par Dieva uzlikto likteni ir jāsaista ar grēka rašanās ideju. Tradicionāli kristietības ietvaros ir pieņemts uzskatīt, ka Dievs ir devis cilvēkam brīvību izvēlēties starp paklausību un nepaklausību, labo un ļauno. Līdz ar to cilvēces traģēdijas jeb grēkā krišanas iemesls ir pats cilvēks, jo viņš ir izvēlējies iet nepaklausības ceļu. Ē. Delperam ir citas domas par grēka izcelsmi. Viņš apgalvo, ka „Dievs grēku radījis, lai cilvēks, izejot cauri grēkam, iepazītu ceļu bez grēka””. Ērika Delpera grāmata “Zelta graudi” ir piedāvāts arī jauns radīšanas stāsts, kas apraksta cilvēka dvēseles iepriekšējo eksistenci Debesu Valstībā.

Visbeidzot, Karaļa kalna „Kristus”, kura skulptūra majestātiski slejas pret debesīm, nav tas pats Kristus, par kuru lasām Evaņģēlijā: „Tā vai citādi, bet tantrisko elementu ienākšana koktēlnieka antropoloģijā norāda uz kādu izveidojušos tukšumu viņa kristoloģijā. Ir viegli pamanīt, ka Ē. Delpera grāmatās ir runāts par Kristus garu, bet nekur par Kristus Miesu. Saskaņā ar tradicionālo kristīgo mācību Kristus Miesa ir tā pestījošā Miesa, par kuras daļu kristietis kļūst, pieņemot Vissvētāko Sakramentu jeb ejot pie dievgalda,” raksta E. Taivāne.

Ņemot vērā būtiskās atšķirības starp Ē. Delpera un kristīgo mācību, kļūst saprotamāki kardināla J. Pujata stingrie vārdi: „Latvijas bīskapu konference, pamatojoties uz katoļu Baznīcas likumiem, paziņo, ka katrs katolis, kas publiski un formāli parāda jebkāda veida piekrišanu Ē. Delpera sektai kā tādai, vārdos vai darbos, piemēram, dodot tai finansiālu vai cita veida atbalstu, ar to pašu tiek izslēgts no katoļu Baznīcas. Katoļticīgajiem ir jāzina, ka tāds ir Baznīcas likums, bet, kas patiesi grēkus nožēlo un atgriežas, tas Baznīcā pieņemts atpakaļ.”

Šo lēmumu kardināls pamato ar Baznīcas kanonisko likumu ­­– 1364. kanonu, kas runā par apostātiem (noliedz ticību), herētiķiem (piekrīt maldu mācībai) un shizmātiķiem (sarauj Baznīcas vienotību), kuri pakļauj sevi ekskomunikai latae sententiae, tas ir, ar savu iekšējo, publiski pausto nostāju viņi sarauj vienotību ar Baznīcu, proti, iziet no tās kopības, un tas notiek bez Baznīcas autoritāšu īstenotas izmeklēšanas. Tātad pēc būtības šādos gadījumos cilvēki paši sevi izslēdz no Baznīcas kopības, jo savas iekšējās pārliecības dēļ tai vairs nepieder.

Kardināls J. Pujats atgādināja, ka jaunās idejas ticīgajiem jāvērtē Evaņģēlija gaismā: “Glabājiet savu ticību Dievam tīru, kādu to sniedz Evaņģēlijs un Baznīcas aprobētas ticības mācības grāmatas. […] Kristus Evaņģēlijs ir dots cilvēku pestīšanai, un tā ir pārāk nopietna lieta. Glabājiet to kā Dieva dāvanu un neļaujiet nevienam sevi novirzīt no pestīšanas ceļa.”

2. Viņi esot saņēmuši pat Romas pāvesta pateicības rakstu.

Tas ir pārpratums, uz kuru labprāt atsaucas Karaļa kalna veidotāji. Precizēsim, ka pāvests neizsniedz pateicības rakstus, taču Baznīcā sen ieviesta prakse cilvēku garīgam labumam ir izsniegt svētības rakstus. Svētību pergamentu izsniegšanu pāvests ir deleģējis Apustuliskajai žēlsirdības dāvanu iestādei (Elemosineria apostolica).

Šādu svētību var saņemt un lūgt ikviens katolis vai katoļu ģimene dažādos svinīgos dzīves gadījumos, piemēram, kristībās, pie Pirmās Svētās Komūnijas vai Iestiprināšanas, Priesterības, Laulības sakramenta saņemšanas, tāpat arī laulības un priesterības gadskārtās vai dzīves jubilejās. Jubileju un dzimšanas dienu gadījumā ir nepieciešams priestera vai bīskapa apliecinājums, ka cilvēks, kuram lūdz svētību, ir praktizējošs katolis. To var salīdzināt ar goda rakstu, kas izceļ svinīgo brīdi un ticīgo vienotību ar pāvestu. Datus iespējams iesniegt klātienē jeb nosūtīt pa pastu.

Pāvests ir deleģējis šo lietu un personīgi nepazīst nevienu svētības prasītāju. Pirms vairākiem gadiem uz Karaļa kalna ziņojumu stenda varēja redzēt šādu svētības pergamentu, kas bija dots Stupānu ģimenei. Šo pergamentu pats redzēju, taču, cik man zināms, tas tagad ir noņemts.

Atsaukties uz pāvesta svētības rakstu kā dokumentu, kas pamato Karaļa kalnā īstenotās darbību un idejas, ir nekorekti un maldinoši.

3. Kāda konfesija notur dievkalpojumus Kristus Karaļa kalna baznīcā?

Katram cilvēkam un katrai cilvēku kopai ir vairāki draudzības loki: no tuviem draugiem līdzi attālām paziņām. Karaļa kalna draugu lokā ir arī garīdznieki, kuriem šī vieta šķiet simpātiska. Iespējams, viņi nav iedziļinājušies tā vēstījumā, jo tad speciāli jālasa un jāizvērtē grāmatas, jāuzdod jautājumi, bet personisks kontakts ar laipniem Karaļa kalna cilvēkiem vēl nesniedz skaidrību par popularizētajām idejām.

Man nav ziņu par to, kādas konfesijas garīdznieki notur dievkalpojumus Karaļa kalna lūgšanu namā. Viena lieta ir skaidra, ka, lai vadītu dievkalpojumu neiesvētītā baznīcā, ir jābūt Baznīcas vadības atļaujai. Kāda garīdznieka-drauga svētruna vēl nav dievkalpojums, kā arī garantija, ka nenotiek atkāpšanās no būtiskiem kristīgās mācības jautājumiem.

Noslēgumā Karaļa kalna veidotājiem vēlos vienkārši un cilvēciski novēlēt meklēt patiesību, ejot savu ceļu, un necensties veidot alternatīvu Aglonas bazilikai. Šāda konkurence ir iespējama tikai iedomās, jo cilvēki uz Aglonu nebrauc tāpēc, ka viņus pievelk sakoptās bazilikas laukuma plašums, ērģeļmūzika vai baltā vēsturiskā ēka, bet gan tāpēc, ka tur pieredz autentisku Dieva klātbūtni, sastapšanos ar Kristu un Dievmātes mātišķu apskāvienu, kā arī saņem grēku piedošanu un padomu dzīvei.

Vēl vēlos piebilst – ja Romas katoļu Baznīcas vadība nepieņem Karaļa kalna vēstījumu, tad tomēr pieņem cilvēkus, kuri savas iekšējās nostājas dēļ ir izgājuši no Baznīcas kopības. Baznīca viņus gaida atgriežamies.

Šobrīd Karaļa kalns dinamiski attīstās. Šogad vien Ērika Delpera talants ir radījis pāri par 70 jaunām koka figūrām. Taču pienāks laiks pārvērtēt savu darbību, atgriezties pie pirmās iedvesmas un saprast, kāds ir tās avots: Vai atklāsme, ko saņemu, tiešām ir no Dieva? Kas to garantē? Varbūt tomēr tas bija nepareizi? Tad ļoti noderēs kompetentas konsultācijas. Romas katoļu Baznīcā ir liela pieredze attiecībā uz privātām atklāsmēm. Ik reizi tādos gadījumos Baznīcas autoritātes dibina komisiju, kuras sastāvā ir teologi, ārsti un psihologi. Tā kā Ēriks Delpers ir kristīts luteriski evaņģēliskajā baznīcā, kas ir bagāta ar teologiem un kompetentiem cilvēkiem, tad vēršanās pie tās autoritātēm noteikti palīdzēs rast atbildes uz vairākiem jautājumiem.

Avots: A. Stepanovs, Par Karaļa kalnu, "Katolu Baznīcas Vēstnesis" Nr. 19 (523), 2015. gada 9. oktobris.

1 Panteisms - reliģiski filozofiska mācība, kas Dievu identificē ar dabu un dabu, pasauli uzskata par Dieva iemiesojumu (Svešvārdu vārdnīca).

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 13 Oktobris 2015 09:20

Jaunākie raksti