Migranti un sinode: kad bīskapi runā skaidru valodu

Sestdiena, 03 Oktobris 2015 11:42

Man šķiet, ka tiek noklusēts nesen (11.–16. septembrī) Jeruzalemē notikušās Eiropas Bīskapu Padomes (EBP) pēdējās asamblejas gala dokuments (Message from the Plenary Assembly of the CCEE). Tajā bīskapi vienkārši un skaidri, pieticīgā formā un spēcīgi saturā, ir parādījuši kristīgā reālisma gudrību un līdz ar to arī drosmi.

Bīskapu vēstījums izklāstīts trijos punktos.

Vispirms dokuments runā par migrāciju. Atsakoties no sentimentālās un retoriskās valodas, kas aizkustina sirdis, bet apvaino prātu, Eiropas bīskapi apliecināja, ka valstu pienākums ir “savlaicīgi atbildēt, sniedzot nepieciešamo palīdzību un uzņemot izmisušus cilvēkus”, bet viņi šo apgalvojumu nav izteikuši tāpat vien, kā tas bieži notiek, izraisot politiskas reakcijas. Viņi piebilda, ka valstīm ir “jānodrošina sabiedriskā kārtība”, tātad nav runa par nekritisku atvēršanos, jo valstij “visiem jāgarantē taisnīgums”, arī attiecībā uz tiem pilsoņiem, kas bēgļus uzņem. Valstij jābūt gatavai palīdzēt tiem, kuri “patiešām ir trūkumā”, jo ne visi, kuri lūdz, atrodas trūkumā. Turklāt valstīm jārīkojas, ņemot vērā “cieņas un sadarbības pilnu integrāciju”, proti, migrantiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.

Bīskapi atgādina, ka valstis “vispirms ir atbildīgas par viņu tautu sociālo un ekonomisko dzīvi”, un, rūpējoties par tiem, kas ir trūkumā, ir arī jādomā, ka tas nevar notikt par katru cenu, bet jāizvērtē visas sekas, ko tas ienesīs bēgļus uzņemošās tautas dzīvē. Diezgan reti ir gadījumi, kad garīdznieki izsakās tik konkrēti un neaprobežojas ar abstraktiem aicinājumiem uz žēlsirdību.

Arī par migrācijas cēloņiem Eiropas Bīskapu Padome drosmīgi paziņoja, ka ir vismaz pretrunīgi destabilizēt Āfriku un Tuvos Austrumus un pēc tam žēloties, ka no šīm pamestajām un vardarbības haosa plosītajām zemēm cilvēki bēg prom. Lūk, kāpēc viņi aicina “piemērot atbilstošus līdzekļus, lai apturētu vardarbību un rūpētos par mieru un visu tautu attīstību. Miers Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā ir vitāli svarīgs Eiropai”.

Oriģināls ir arī teksts, kas attiecas uz reliģiskās brīvības jautājumiem, jo bieži tiek uzskatīts, ka reliģiskā brīvība ir apdraudēta tikai ārpus Eiropas. Savukārt EBP bīskapi to zina labi un nenoklusē, ka reliģiskie kari bieži vien ir kari pret reliģiju, un tos izvērš ne tikai musulmaņu kalifāti, bet tas notiek arī Rietumos: “Sekularizācija, kas norit Eiropas valstīs, cenšas aprobežot reliģiju tikai ar privāto sfēru un nostumt to sabiedrības perifērijā. Lai šī brīvība kļūst iespējama, ir nepieciešams, lai katoļu skolas varētu īstenot savu izglītības uzdevumu visas sabiedrības labā, saņemot piemērotu palīdzību”.

Visbeidzot, Jeruzalemē bīskapi runāja par ģimeni. Šajā sakarā viņu vēstījums jālasa arī, ņemot vērā tuvo Sinodes sākumu. Bīskapu vārdos nav svārstīšanās vai divdomības. Ģimenes “cilvēciskais un kristīgais skaistums” tiek nosaukts par “universālu realitāti: tēvs, māte, bērni”, nevis kaut kāds sabiedrības konstrukts. Un, ja ar to nepietiktu, tad vēl vairāk: “Baznīca nešaubīgi tic ģimenei, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti: tā ir sabiedrības un kristīgās kopienas pamatšūna. Nav nekāda iemesla cita veida kopdzīves traktēt tādā pašā veidā”. Te ir cita valoda, atšķirīga no tās, kas runā par civilajām savienībām un tamlīdzīgam lietām. “Īpašas rūpes”, beigās paziņo bīskapi, “izraisa mēģinājums ieviest gender teoriju”. Bīskapu nostāja ir skaidra: “Baznīca nepieņem gender teoriju, kura balstās uz antropoloģiju, kas ir pretrunā īstai un autentiskai cilvēka personas vērtībai”. “Baznīca neakceptē dzimuma teoriju”: vai tas ir skaidrs?

Tādi dokumenti kā šis stiprina. Šeit dvēseļu gani patiesi ir savu uzdevumu augstumos. EBP bīskapi noslēdz savu vēstījumu ar paziņojumu, kuru neviens katoliskās Baznīcas gans nedrīkstētu atstāt novārtā: “Apzināsimies, ka tikai Jēzū Kristū rodamas atbildes uz sirds dziļākajiem jautājumiem un tikai Viņā pilnībā īstenojas Eiropas humānisms".

Avots: Stefano Fontana, Migranti e Sinodo. Quando I vescovi parlano chiaro, lanuovabq.it

Foto: Irish Defence Forces, flickr.com

Jaunākie raksti