Jaunavas Marijas izglābts: Par priesteri kļūst bijušais narkomāns

Piektdiena, 02 Oktobris 2015 10:49

Viņš lietoja visu – heroīnu, kokaīnu, opiju, marihuānu, alkoholu – ļoti lielā daudzumā, nemaz nerunājot par halucinogēnām vielām, tādām kā psilocibīna sēnes un LSD. Bez tam viņš to visu lietoja, vēl nesasniedzis 18 gadu vecumu, un daudz ko no tā – pat līdz 14 gadiem. Ar katru gadu atkarības kļuva arvien stiprākas, tāpat kā pieauga eksistenciālais tukšums. Tas izklausās pēc Hantera S. Tomsona romānai ievada. Taču tā ir daļa no katoļu priestera, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas mariāņu tēva Donalda Kaloveja (Donald Calloway) autobiogrāfijas. Savu dramatisko un sirdi plosošo dzīvesstāstu viņš apraksta grāmatā “Atpakaļceļa nav: Žēlastības liecinieksˮ. Cik graujoša bija viņa bērnība, tikpat lielā mērā pieaudzis Kalovejs padevās gan lieliem, gan maziem miesas kārdinājumiem un dzīvoja, nepārtraukti mainot seksuālās partneres, izdarot noziegumus, pārkāpjot likumus, veicot grandiozas zādzības. Viņš zaga preces tūkstošiem dolāru vērtībā un to svinēja kopā ar draugiem nakts ballītēs, lietoja visa veida narkotikas un apreibinošās vielas un klausījās smagā metāla mūziku.

Kalovejs kļuva par rokgrupas “Pateicīgie mirušieˮ (Grateful Dead) sekotāju, kura iedvesmo ieiešanu psihodelīrajā kultūrā. Šis laiks visa cita starpā atstāja viņam uz rokas lielu “Pateicīgo mirušoˮ tetovējumu. Tas viņam ir vēl līdz šim brīdim, kā atmiņa par izdzīvoto pagātni. Par pagātni, kuru viņš ir atstājis. Līdz pat šai dienai viņam nav ne jausmas, kā viņš ieguva tetovējumu, jo tajā naktī viņš līdz bezsamaņai tika nomētāts ar akmeņiem.

Dzīves sākumā Kalovejs bija tik ļoti dusmīgs un dumpīgs bērns, ka grāmatas nodaļu, kurā viņš apraksta bērnību, viņš ir nosauc “Dzīvnieksˮ. Tā viņš apraksta savu agrīno mentalitāti un ļauno rīcību. Viņa ģimene (īpaši vecāki) dēla uzvedības rezultātā piedzīvoja lielas emocionālas traumas. Kādu laiku viņš dzīvoja militārajā bāzē Japānā, jo Kaloveja audžutēvs bija virsnieks. Tas neturpinājās pārāk ilgi. Viņš iesaistījās japāņu bandās, zaga un pārdeva mantas desmitiem tūkstošu dolāru vērtībā – sākot no elektriskajām ģitārām līdz automašīnām, tāpēc jaunais Donalds Kalovejs tika arestēts un deportēts no valsts. Uz lidostu ķēdēs un ar važās sakaltām rokām un kājām viņu veda armijas konvojs, bet viņš spļāva uz saviem apsargiem un apveltīja ar neķītrībām garāmgājējus, visu ceļu līdz lidmašīnai nikni lamājoties.

Tāpat kā lielākā daļa baiļu nomāktu jaunu pieaugušo cilvēku, Kalovejs attīstīja stipru naidu pret saviem vecākiem, neskatoties uz to, ka vecāki mēģināja palīdzēt savam problēmās nokļuvušajam dēlam, lūdza par viņu un neskaitāmas reizes apmeklēja viņu rehabilitācijas iestādēs. Attiecībā pret jaunāko brāli viņam joprojām bija spēcīga vainas apziņa, un savā veidā starp viņiem pastāvēja cieša saikne. Priesteris Kalovejs asi apraksta savas toreizējās jūtas: “Vienīgā saikne, kas man bija palikusi ar manu ģimeni, bija mans jaunākais brālis Matejs. Attiecībā uz viņu es jutos briesmīgi, gandrīz neizsakāmu pretrunu plosīts. Viņš bija 10 gadus jaunāks par mani un būtu bieži lūdzis: Brālīt, paspēlējies ar mani!ˮ Daļa no manis vēlējās palikt mājās un būt labam vecākajam brālim, kādu viņš, manuprāt, vēlējās. Bet es biju tik aizņemts ar savām draudzenēm un narkotiku biedriem, ka es negribēju uzņemties nekādas mājas rūpes.ˮ

Pēc atgriešanās no Japānas es devos uz rehabilitācijas klīniku Pensilvānijā, bet tas nepalīdzēja un man nekļuva labāk. Turpmākajos gados es turpināju lietot narkotikas, mainīt draudzenes, zagt, līdz nākamajam arestam.ˮ Runājot par pieaugošo atkarību, Kalovejs to apraksta kā iekrišanu indīgā alā un atsišanos pret akmens dibenu, vietā, kas izskatījusies pēc tālas un drūmas telpas. “Vienreiz es atrados kādā graustā. Es rāpoju pa zemi un uz grīdas mēģināju atrast kaut mazliet kokaīna, kas varētu būt tur nokritis. Visapkārt kustējās tarakāni, un izlietnē ar nemazgātajiem traukiem mudžēja kāpuri. Varēja dzirdēt, kā otrā istabā raudāja novārtā atstāts zīdainis. Bet mēs kopā ar zīdaiņa māti, atradāmies uz ceļiem, izmisīgi uz grīdas meklējot balto pulveri. Kad mēs atradām jebko baltu, mēs to ielikām traukā un smēķējām to, pat ja nezinājām, kas tas ir

Vai pasaulē bija kāds, kas spētu šo dumpīgo jaunieti, atkarīgo narkomānu, šo “dzīvniekuˮ, kā viņš vēlāk pats sevi nosauca, padarīt par pārliecinātu katoļu priesteri, nemaz nerunājot par to, ka viņš ir daiļrunīgs teoloģijas un marioloģijas grāmatu autors?

Tas viss iesākās 1992. gada vakarā, kad par pārsteigumu draugiem, Donalds nolēma neiet ballēties, kā viņš to parasti darīja, bet palikt pa nakti mājās. Viņš jutās ārkārtīgi nomākts un visa viņa būtība bija piepildīta ar ilgām un tukšumu. “Es sēdēju pilnīgi viens savā istabā un man nebija nekas, ko darīt, un neviena, pie kā vērsties. Mana dzīve bija nožēlojama. Mana dzīve bija izniekota, un es cerēju, ka tā kaut kādā veidā varētu beigties... Es ienīdu savu dzīvi. Es biju nemierīgs un izjutu trauksmi par visu

Lai kaut kā īsinātu laiku, viņš šķirstīja grāmatas vecāku grāmatplauktā, bet ne jau tāpēc, ka gribētu kaut ko lasīt, bet vienīgi, lai aplūkotu bildes, piemēram, žurnālā National Geographic. Taču tā vietā viņa roka apstājās pie kaut kā cita – pie dīvainas grāmatas par tēmu, kas pusaudzim liktās tika sveša un neskaidra, ka ieintriģēja to palasīt. Grāmata saucās “Miera Karaliene apmeklē Medžugorjiˮ (The Queen of Peace Visits Medjugorje).

Būtībā grāmata bija stāsts par Marijas vēstījumiem Medžugorjē, un tas noveda pie lūzuma viņā un viņa atgriešanās. Viņš bija tikai viens no ļoti daudzajiem mistiskā Bosnijas ciema apburtajiem kristiešiem, kurš iegrima šajā noslēpumainajā zemē.

Šī grāmata man parādīja tādu lietu pusi, par kuru es faktiski neko nebiju dzirdējis vai piedzīvojis, bet es neapšaubāmi uztvēru vēsts radikālo dabu... Drīz pēc tam es sapratu, ka šī grāmata man piedāvā izmainīt dzīvi un padoties kaut kam lielākam par mani pašu – ticēt Dievam un būt citādākam. Tā bija atklāsme, kas izsauca revolūciju manā domāšanā. Vai tā bija izeja, kuru es meklēju

Viņš grāmatu lasīja visu nakti, līdz pat rīta gaismai. Lasīšanas procesā viņa dvēseles iekšējā būtība tika pārveidota un agrāk piedzīvotās trauksmes un nemiera vietā viņš sajuta dziļu rāmumu un mieru, kas izstaroja un pārņēma viņa garu. Medžugorjes vēstījums aizskāra viņu augstākā līmenī un noveda pie lūgšanas, miera, gavēšanas, izlīdzināšanās ar Dievu un nepieciešamību atgriezties. Pirmo reizi viņam kaut kas piedāvāja cerību atbrīvoties no viņa vardarbīgās pagātnes, no dzīves grēkā un izmisumā.

Jaunava Marija sacīja lietas, kas bija tik skaidras un saistošas, un tās mani dziļi aizkustināja, un vārda tiešā nozīmē es piedzīvoju visdziļākās emocijas. Tās bija emocijas, kuras es nebiju piedzīvojis kopš tā laika, kad biju mazs zēns, kurš patiesi mīlēja savu māti un vēlējās viņu darīt laimīgu. Un tagad Jaunava Marija sacīja, ka viņa ir mana māte, ka viņa ir māte visiem, kuri ir nomaldījušies, un aicināja mūs atpakaļ pie Dieva, pie Jēzus. Viņa skaidri sacīja, ka nav Dievs, bet viņa norādīja uz savu Dēlu un sacīja, ka Viņš ir Mesija, pasaules Glābējs. Es pilnībā iemīlējos šajā mātē, šajā sievietē

Piedzīvotais bija cildeni estētisks. Viņš piedzīvoja skaistumu, kuru nebija jutis ļoti ilgu laiku. Šajā Sievietē, Jaunavā Marijā viņš atrada skaistumu, kas nebija sabojājošs un grēcīgs – pretēji viņa agrākajai saskarei ar sievietēm, bet gan šķīsts un atsvaidzinošs, bezvainīgi maigs, un tā piedāvātais cerības stars Donalda tumšajā pasaulē izstaroja mirdzošu gaismu. Garīgā un cildenā pievilcīgums noveda Donaldu pie mazas, no sirds nākošas lūgšanas, kurā viņš atklāja savas ilgas pēc šīs viņa priekšā esošās noslēpumainās klātbūtnes.

Kad es turpināju lasīt, es viņai savā sirdī sacīju: Es gribu ticēt, es patiešām gribu. Tu esi caurdūrusi manas dzīves uzpūstot burbuli un piedāvā man kaut ko lielāku, nekā es jebkad esmu dzirdējis, un man to vajag

Šī iekšējā vajadzība, šīs garīgās ilgas tika apmierinātas. Viņš turpināja lasīt, un piedzīvoja nepazīstamu, bet brīnišķīgu atdzimšanu no nāves un jaunas dzīves iesākumu: “Lai gan, šo grāmatu lasot, es biju nopietni izmisis par savu dzīvi, es jutu, ka mana sirds it kā izkūst. Es pieķēros katram vārdam, jūtot, ka tas man dod dzīvību

Tad pienāca nākamā diena. “Agri no rīta es aizvēru grāmatu un sacīju: Šīs grāmatas vēsts izmaina dzīvi. Es nekad nebiju dzirdējis kaut ko tik brīnišķīgu, pārliecinošu un man tik ļoti vajadzīgu.ˮ Varētu sacīt, ka tā bija mana pirmā lūgšana. Lai vai kas šī Jaunava Marija būtu, es ticēju tam, ko viņa sacīja – viņa ir mana māte un ir nākusi no debesīm manis dēļ

Donalds to nekavējoties pastāstīja savai mātei, un viņa bija neizsakāmi dziļi aizkustināta. Vēl nebūdams katolis, viņš pirmo reizi savā mūžā skrēja uz Misi. Pēc tam viņš runāja ar priesteri un izsūdzēja viņam visu savu iepriekšējo dzīvi. Atgriezies mājās, Donalds ķērās pie visu netīrās pagātnes lietu izmešanas, sākot ar narkotiku piederumiem un Playboy “Luksus dzīvokļaˮ sērijas pornogrāfiskajiem žurnāliem, un beidzot ar smagā roka mūzikas ierakstiem, marihuānas pīpēšanas pudelēm un ūdens pīpēm. Viņš savāca sešus 30 galonu smagus atkritumu maisus [apm. 114 litri].

Attīrījis savu dzīvesvietu no visiem traucēkļiem, Donalds nometās ceļos pie skapīša un vēlējās lūgties, bet nezināja, kā. Viņš atceras: “Pirms šī rīta, es nekad visā savā dzīvē nebiju lūdzies.ˮ Tomēr tas viņu neatturēja no dziļās dziedināšanas un attīrošu asaru valdonīgās atmosfēras. Svarīgu vietu viņa prātā joprojām ieņēma pagātne un sirdsapziņas pārmetumi un milzīga nožēla – nepieciešamība pēc piedošanas pārņēma visu viņa būtību. “Faktiski es sāku tik ļoti raudāt, ka knapi varēju paelpot. Man burtiski bija jākampj gaiss, jo es raudāju ļoti nevaldāmi. No manām acīm plūda asaru straumes. Pēc neilga laika drēbes man mugurā bija līdz ādai slapjas.ˮ

Šādā mokošā raudāšanā pavadītas stundas noveda pie neizprotama prieka asarām. Pēkšņi Donalds sajuta bezgalīgu sirdsmieru, visu piepildošu mieru, kas pārspēj visu saprašanu. “Es sāku justies gandrīz kā apreibis, gandrīz kā bērns, kuru kutina tēvs. Es biju tik ļoti Jēzus pārņemts un sāku aptvert, cik ļoti es tieku mīlēts

Bet tad pēkšņi kaut kas notika manī un zem manis – to ir ļoti grūti izskaidrot – es atslēdzos no sava ķermeņa. Man patiešām bija sajūta, ka es esmu atstājis savu ķermeni. Mana fiziskā forma palika uz dīvāna, bet mana dvēsele un gars to bija pametuši.ˮ Šī pieredze viņu paralizēja. Viņš redzēja sevi pakāpeniski arvien vairāk attālināmies no sava ķermeņa, un viņa garīgā būtība lēnām attālinājās no fiziskās. Viņš raidīja izmisīgu garīgu saucienu uz cilvēku, kas tikko bija pieskāries viņa dvēselei. “Marija!ˮ Tas, kas notika tālāk, bija fenomenāli. Donalds tika “spēcīgi atsists atpakaļˮ savā ķermenī.

Kad es atguvos no šoka trieciena, mani pārņēma miera sajūta, taustāma miera sajūta. Tad es dzirdēju balsi, vissievišķīgāko balsi, kādu jebkad biju dzirdējis un jebkad dzirdēšu. Tā bija manā iekšienē, tā bija ārpus manis, bija tāda sajūta, it kā pār mani būtu izlieta plūstoša mīlestība. Tā bija tīri mentāla mīlestība. Balss teica: Donī [angļu val. pamazināmā forma, kas latviski atbilst uzrunai Jānīt], es esmu ļoti laimīgaˮ. Tas ir viss, ko dzirdēju, bet es zināju, kurš tas bija. Par Donī mani nekad nebija saucis neviens cits, kā mana māte. Neviens. Bet tagad es zināju, ka tā ir Marijas balss, svētās Jaunavas Marijas balss. Mani pārņēma tāds miers, un es jutos kā mazs zēns, kas pieglaužas pie savas mātes krūtīm. Es biju tik dziļa miera pārņemts, tik mīlēts, un nomierinājies, ka iekritu dziļā miegā. Tā gulējis es nebiju kopš agras bērnības.ˮ

Donalda piedzīvoto fenomenu, kas ietvēra ne tikai ķermeņa pamešanu, sauc par “uzrunu sirdīˮ (locution cordis), tā ir mistiska žēlastība iekšēji, caur dvēseles dziļumiem, dzirdēt garīgo klātbūtni, šajā gadījumā – Dievmātes klātbūtni.

Šai dziļajai garīgajai pieredzei sekoja oficiāla pievienošanās Romas Katoļu Baznīcai un dedzīga vēlēšanās pēc priesterības. Ne tikai pēc priesterības vispār, bet Donalds vēlējās kļūt par mariāņu priesteri – gan Dievmātes dēļ, gan tādēļ, ka Vsv. Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas mariāņi ir oficiālie Dieva Žēlastības dievbijības veicinātāji. Tā ir dievbijība saskaņā ar poļu mūķenes un mistiķes sv. Faustīnes Kovaļskas 20. gs. 30. gados piedzīvoto Kristus pieredzi. Skatoties uz savu pagātni, Donalds saredzēja sevi kā šīs Dievišķās Žēlsirdības uzskatāmu piemēru. Jo, pateicoties Dieva žēlsirdībai, pēc grēkā pavadītas dzīves viņš piedzīvoja vislielāko iespējamo žēlastību.

Kļūt par priesteri nozīmēja iet atpakaļ uz skolu. Tā kā viņš savā laikā nebija pabeidzis vidusskolu, tas nebija no vieglākajiem uzdevumiem. Neraugoties uz viņa pagātni, pateicoties pūlēm un mācībām, Donaldam bija iespēja satikties ar ievērojamākajiem katoļu intelektuāļiem un zinātniekiem visā pasaulē. Pēc vidusskolas diploma saņemšanas un zināma laika pavadīšanas koledžā, mariāņi nosūtīja Donaldu studēt franciskāņu universitātē Stoibenvillē (Steubenville), Ohaijo štatā, kur viņš ieguva bakalaura grādu teoloģijā un filosofijā. Šajā universitātē viņš satikās ar vairākiem saviem iemīļotākajiem profesoriem, ieskaitot ievērojamo katoļu intelektuāli Skotu Hānu (Scott Hahn) un Marku Miravali (Mark Miravalle). Donalds atzīst, ka profesors Hāns dziļi ietekmēja viņa studijas un iedēstīja viņa prātā dziļāku mīlestību uz Dievu. Profesors Miravale, teologs un mariologs, mariāņu kustības vadošā personība, arī atstāja ļoti dziļu ietekmi uz Donaldu. Miravale ir katoļu kustības “Marijas Vidutājas Tautas Balssˮ (Vox Populi Mariae Mediatrici), kas cer iegūt pāvesta apstiprinājumu uzskatīt Mariju par Līdzatpestītāju (Co-Redemptrix), kas būtu piektā mariāniskā dogma.

Interesantā veidā arī Miravale ir saistīts ar Medžugorji. Viņš par to ir sarakstījis daudzas grāmatas un arī disertāciju. Studējot Romā doktora grāda iegūšanai, viņš uzrakstīja disertāciju “Medžugorjes vēsts: Lurdas un Fatimas pēckoncila formulējumsˮ (The Message of Medjugorje: A Postconcilar Formulation of Lourdes and Fatima). Disertācija parādīja, kā Medžugorjes vēsts saskan ar Baznīcas tradīciju, kas sākas ar evaņģēlijiem un agrīnās Baznīcas Tēvu mācības pamatos esošajiem elementiem, un, protams, ar Vatikāna II koncila dokumentiem un citiem apstiprinātajiem vēstījumiem. Disertāciju viņš veiksmīgi aizstāvēja 1984. gadā Romā, sv. Toma Pontifikālajā Universitātē (Angelicum).

Bez franciskāņu universitātē gūtās profesoru Hāna un Miravales iedvesmas, Donaldu ietekmēja arī turpmākās studijas pie citiem izciliem pasniedzējiem. Praktiskās kalpošanas maģistra grādu (M.Div.) un teoloģijas maģistra grādu (S.T.B.) viņš ieguva Vašingtonas pilsētas Dominikāņu Studiju centrāii. Pēc tam viņš ieguva arī Sistemātiskās Teoloģijas licenciāta (S.T.L.) grādu Mariāņu Pētniecības Institūtā Deitonā, Ohaijo. Šajā institūtā Donalds studēja pie tik ievērojamiem teologiem un mariologiem kā tēvs Luidži Gambēro (Luigi Gambero) un tēvs Emons Karols (Eamon Carroll). Ievērības cienīgs ir fakts, ka savu pēdējo mācību kursu institūtā Donalds apguva tad, kad tajā pasniedza izcilais franču mariologs Renē Laurentīns (Rene Laurentin). Laurentīns ir viens no vislielākajiem Medžugorjes atbalstītājiem un sarakstījis par to daudz grāmatu un vēstījumu.

Sistemātiskās Teoloģijas licenciāta disertācijā Donalds koncentrējās uz sv. Faustīnes Kovaļskas dienasgrāmatās atklāto marioloģiju, apvienojot savu mīlestību uz Dievmāti ar nodošanos Dievišķās Žēlsirdības lūgšanām. Disertācija sastāvēja no vairāk nekā 200 lappusēm un ietvēra pāri par 700 zemsvītras piezīmju latīņu, franču, poļu, itāļu un spāņu valodās. Pēc vairākiem gadiem tā iznāca kā grāmata ar nosaukumu “Visšķīstākā Lillija. Jaunava Marija sv. Faustīnes garīgumā.ˮ Sistemātiskās Teoloģijas licenciāta grādu viņš ieguva ar izcilību (cum laude).

Agrākais narkomāns, noziedznieks-recidīvists, vidusskolu pametis cilvēks ar izcilību ieguva Sistemātiskās Teoloģijas licenciāta grādu – ļoti nozīmīgu grādu, studējot pie dažiem no pasaulē visatzītākajiem teologiem un, pārstrādātus grāmatā, savus darbus publicēja par Dieva Māti. Tagad tēvs Kalovejs ir Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas centra direktors un atbildīgais par aicinājumu veicināšanu. Par piedzīvoto viņš stāsta daudzviet pasaulē un aizsniedz neskaitāmas sirdis. Viņa dzīvesstāsts ir uzskatāms žēlastības un dievišķās žēlsirdības piemērs, kas darbojas caur Vsv. Jaunavas Marijas aizlūgšanām, īpaši caur viņas darbu Medžugorjē. Grāmata “Atpakaļceļa navˮ satur spēcīgu liecību par viena cilvēka ceļu, kurš no tumsības un izmisuma tuneļa tika izvests pie spožas cerības un ticības. Viņš tika atvests pie ticības kaut kam tīrākam, patiesākam un siltākam nekā mūsdienu kultūras piedāvātie kārdinājumi. Cilvēka dvēsele ilgojas pēc garīga cildenuma un savas dzīves jēgas.

Avots: Daniel Klimek. Saved by the Virgin Mary: Drug Addict Turned Priest Donald Calloway’s Conversion Story. His story speaks of God's grace, aleteia.org

Tulkoja Sandra Gintere

Foto: fathercalloway.com

i Tulkotāja piezīme: Hanters Stoktons Tompsons (Hunter Stockton Thompson, 1937–2005), amerikāņu autors un žurnālists, starptautiski pazīstams kļuva ar romānu “Elles eņģeļi: Dīvaina un briesmīga izstumto motociklistu bandas sāgaˮ (1967).

ii Tulkotāja piezīme: Dominican House of Studies ir 1941. gadā Svētā Krēsla nodibināta Baznīcas teoloģijas fakultāte ar tiesībām piešķirt ekleziālus grādus teoloģijā. 1967. gadā tā iekļāvās Vašingtonas Teoloģijas Konsorcijā – ekumeniskā teoloģijas augstskolu apvienībā.

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 02 Oktobris 2015 11:03

Jaunākie raksti