Tradīcijas primārums un paklausība patiesībai

/Peters Endrju Kvasņevski/

Šovakar savus komentārus sākšu ar vairākiem Jozefa Racingera citātiem, jo patiesi ticu, ka viņa izpratnes skaidrība par dažiem būtiskiem jautājumiem ir nepārspējama. Lai arī kādi trūkumi varētu piemist viņa veiktajai liturģiskā jautājuma analīzei un lai cik ļoti mēs rūgti nožēlotu viņa lēmumu atstāt pāvesta troni, tieši patiesība, ko viņš atpazina, veido tradicionālās kustības pamatu.

1998. gada 24. oktobra uzrunā svētceļniekiem, kas bija ieradušies Romā sakarā ar Ecclesia Dei publikācijas desmitgadi, kardināls Racingers teica:

"Ir labi šeit atgādināt to, ko novērojis kardināls Ņūmens : Baznīca visā tās vēsturē nekad nav atcēlusi vai aizliegusi ortodoksālās liturģiskās formas, jo tāda rīcība būtu pavisam sveša Baznīcas garam. Ortodoksālā liturģija - tas ir, tāda, kas pauž patieso ticību - nekad nav kompilācija, kas veidota saskaņā ar dažādu ceremoniju pragmatiskajiem kritērijiem, izrīkojoties pozitīvistiskā un patvaļīgā veidā - šodien tā, bet rīt - citādi. Ortodoksālā rita formas ir dzīva realitāte, kas dzimusi mīlestības dialogā starp Baznīcu un tās Kungu. Tās ir Baznīcas dzīves izpausmes, kurās ir izkristalizējusies veselu paaudžu ticība, lūgšana un pati dzīve un kuras konkrētās formās iemieso gan Dieva darbību, gan cilvēka atbildi" [1].

Atsauce uz svēto Džonu Henriju Ņūmenu visdrīzāk attiecas uz viņa sprediķi "Baznīcas ceremonijas", kuru viņš uzrakstīja vēl būdams Augstās baznīcas anglikānis, bet, protams, jau ceļā uz Romas baznīcu, kur viņa viedoklis nemainījās:

"Baznīcas dievkalpojumi un ceremonijas ir ārējā forma, kādā reliģija gadsimtiem ilgi ir tikusi pārstāvēta pasaulei un kādreiz ir bijusi pazīstama mums..... Šīs [liturģiskās] lietas, skatoties kopumā, mums relatīvi ir svētas, pat ja tās nebūtu, kā tas ir, dievišķi apstiprinātas. Nenodarot kaitējumu mūsu dvēselēm, Baznīca nevar atteikties lietot ritus, kurus ir noteikusi ( jo tās autoritāte nāk no Kristus) un pamatoti ilgstoši lietojusi [2].

Man šķiet, ka šī dubultā patiesība - ka Baznīcas garam būtu sveša ortodoksālo liturģijas formu atcelšana vai aizliegšana un ka šāda rīcība pēc būtības kaitē dvēselēm - noveda pie slavenā doktrinālā formulējuma, kas kalpo par Summorum Pontificum galveno premisu:

 "Tas, ko iepriekšējās paaudzes uzskatīja par svētu, paliek svēts un liels arī mums, un to nevar pēkšņi pilnībā aizliegt vai pat uzskatīt par kaitīgu. Mūsu visu pienākums ir saglabāt bagātības, kas ir izveidojušās Baznīcas ticībā un lūgšanā, un piešķirt tām pienācīgu vietu."

Kā daudzi ir norādījuši, pāvests Benedikts šeit runā tādā veidā, kas noteikti nav piesardzīgs vai disciplinārs; drīzāk viņš kā vispārējās Baznīcas gans izvirza universālu patiesības prasību. [3] Viņš lieto absolūtu, nepārprotamu valodu izteikdams, kādai lietu kārtībai ir jābūt un kādai nevajag būt, un no tā izsecina morālas dabas imperatīvus. Šo pašu spriedumu viņš formulēja vairākos citos gadījumos. Ļaujiet man dalīties ar diviem no tiem. 1996. gadā, kādā intervijā, kas publicēta ar nosaukumu "Zemes sāls", Benedikts teica: 

"Esmu pārliecināts, ka vecais rits būtu jāļauj lietot daudz dāsnāk visiem, kas to vēlas. Nav iespējams saprast, kas tajā varētu būt bīstams vai nepieņemams. Kopiena apšauba pati savu būtību, kad tā pēkšņi pasludina, ka tas, kas līdz šim bija tās svētākais un augstākais īpašums, ir stingri aizliegts, un kad ilgas pēc tā šķiet gluži nepieklājīgas. Vai tai var uzticēties vēl kaut kaut kādā cita lietā? Vai līdzīgi rīt atkal neaizliegs to, ko pavēl šodien?" [4]

Intervijā, kas publicēta 2000. jubilejas gadā ar nosaukumu "Dievs un pasaule", viņš sacīja:

 "Lai veicinātu patiesu apziņu liturģiskajās lietās [cik ievērības cienīga frāze! P.K.], ir arī svarīgi, lai tiktu atcelts aizliegums attiecībā uz liturģijas formu, kas bija spēkā līdz 1970. gadam. Ikviens, kurš mūsdienās aizstāv šīs [vecākās] liturģijas turpmāku pastāvēšanu vai piedalās tajā, tiek uzskatīts par lepras slimnieku; šeit beidzas visa iecietība. Nekas tāds vēsturē nekad nav bijis; šādi rīkojoties, mēs nicinām un aizliedzam visu Baznīcas pagātni. Kā gan var uzticēties Baznīcai tagadnē, ja lietas notiek šādā veidā?" [5].

Šādos apgalvojumos, kas izkristalizējušies Summorum Pontificum un tam pievienotajā vēstulē bīskapiem, mēs varam novērot vienlaikus teoloģisku, morālu, vēsturisku un kanonisku spriedumu. Vai tas ir tikai Benedikta XVI personīgais viedoklis vai izjūtas, kuras nav autoritatīvākas par patiku pret Bavāriju un alu? Protams, ka nē. Visā Baznīcas vēsturē mēs varam redzēt spēcīgus apliecinājumus pāvestu saistībai ar Tradīciju. Ļaujiet man piedāvāt dažus piemērus. Agrīno viduslaiku "pāvesta zvērests", - kas ietverts Liber Diurnus Romanorum Pontificum, pāvesta kancelejas izmantoto formulāru rokasgrāmatā, no kuriem daži datējami pat ar svētā Gregora Lielā laikiem, - nosaka:

"Es, (vārds), ar Dieva žēlastību diakons, Dieva žēlastības dēļ ievēlēts un nākamais šī Apustuliskā Krēsla bīskaps, ar Dieva žēlastību zvēru tev, svētais Pēteri, apustuļu princi. ... un tavai Svētajai Baznīcai, kuru šodien esmu uzņēmies pārvaldīt tavā aizbildniecībā, ka es ar visiem saviem spēkiem, līdz pat savas dvēseles atdošanai vai savu asiņu izliešanai, sargāšu pareizo un patieso ticību... Es sargāšu neskartu Baznīcas disciplīnu un ritu tā, kā to esmu atradis un saņēmis no saviem priekšgājējiem... un nepieļaušu nekādus jauninājumus, bet ar visiem saviem spēkiem dedzīgi turēšu un godāšu visu, ko atradu nodotu man kā savu priekšgājēju māceklis un sekotājs..." [6].

Tāpat arī 15. gadsimta Konstances koncils (1414-1418) 39. sesijā, ko ratificēja pāvests Mārtiņš V un pāvests Eugēnijs IV, norāda: "Tā kā Romas pāvests īsteno tik lielu varu starp mirstīgajiem, ir pareizi, ka viņu vēl jo vairāk saista neapstrīdamas ticības saites un riti, kas jāievēro attiecībā uz Baznīcas Sakramentiem." Saskaņā ar šo trīsdesmit devīto Konstances sesiju jaunievēlētajam pāvestam bija jādod ticības zvērests, kurā bija jāiekļauj šis pants:

"Es, N., ievēlēts par pāvestu, apliecinu gan ar sirdi, gan ar muti Visvarenajam Dievam, kura Baznīcu es apņemos ar Viņa palīdzību pārvaldīt, un svētajam Pēterim, apustuļu princim, ka kamēr vien es esmu šajā trauslajā dzīvē, es stingri ticēšu un ievērošu katoļu ticību..., kā arī visādos veidos sekošu un ievērošu Katoliskās Baznīcas nodotos sakramentu ritus" [7].

Tridentas koncila izveidotā Ticības apliecība atzīst, ka katoļticībai ir būtiska "pieņemto un apstiprināto Katoliskās Baznīcas ceremoniju ievērošana visu sakramentu svinīgajā pārvaldē" - "pieņemtie un apstiprinātie" šeit acīmredzot nenozīmē neko citu kā tradicionālus ritus. Patiesībā tā ir vienkārši katoliskā forma mentis jeb domāšanas veids - ko nozīmē domāt un mīlēt kā katolim (nevis, piemēram, kā protestantam, ebrejam vai ateistam).

Ņemot vērā šādu attieksmi, diez vai būtu jābrīnās, ka izcili kanonisti un teologi apgalvo, ka pāvests, kas ir vainīgs, ka aizskar vai nu tradīciju vai kristiešus, kas uz viņu paļaujas, ir pelnījis pretestību. Huans de Torkvemada (Juan de Torquemada) apgalvo, ka, ja pāvests neievēro "universālo Baznīcas dievkalpojuma ritu" [8], viņam nav nedz jāpaklausa, nedz "jāseko" [9]. Kajetāns (Cajetan) iesaka: "Jums ir jāturas viņam pretī, pāvestam, kurš atklāti grauj Baznīcu." [10] Francisks Suaress (Francisco Suárez) paziņo: "Ja pāvests atklāti grauj Baznīcu, tad jums ir jāvēršas pret to":

 "Ja pāvests izdod rīkojumu, kas ir pretrunā ar pareizajām paražām, viņam nav jāpaklausa; ja viņš cenšas darīt kaut ko, kas ir acīmredzami pretējs taisnīgumam un kopējam labumam, būtu likumīgi viņam pretoties; ja viņš uzbrūk ar spēku, viņu var atvairīt ar spēku, ievērojot mērenību, kas raksturīga labai aizsardzībai" [11].

Suaress turklāt apgalvo, ka pāvests varētu būt arī shismātiķis, "ja viņš gribētu apgāzt visas Baznīcas ceremonijas, kas balstās uz apustulisko tradīciju." [12] (Pievērsiet uzmanību, ka viņš saka "balstās uz"/apostolica traditione firmatas - viņš runā par visu struktūru, kas ir uzcelta uz apustuliskajiem pamatiem. (Tas nozīmētu kaut ko līdzīgu 1570. gada Missale Romanum.) Silvestrs Prīrijs (Sylvester Prierias) skaidro, ka pāvestam "nav varas iznīcināt; tādēļ, ja ir pierādījumi, ka viņš to dara, ir likumīgi viņam pretoties. No tā visa izriet, ka, ja pāvests ar saviem rīkojumiem un darbību iznīcina Baznīcu, viņam var pretoties un kavēt viņa pilnvarojuma izpildi." [13] Līdzīgi saka arī Francisks de Vitorija (Francisco de Vitoria): "Ja pāvests ar saviem rīkojumiem un darbiem iznīcina Baznīcu, viņam var pretoties un traucēt viņa pavēļu izpildi."

Par visām šīm lietām es plašāk runāju grāmatās "No Benedikta miera līdz Franciska karam" un "Patiesa paklausība Baznīcā", taču šeit jāatzīmē, ka visas šīs autoritātes pieņem, ka katoļi spēj atpazīt, kad pāvests neievēro Baznīcas pieņemtos un apstiprinātos ritus, uzbrūk dvēselēm, grauj kopējo labumu vai iznīcina Baznīcu. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam kaut kāda pasīva bez formas masa, kas gaida, kad tai pateiks, ka pāvests saka kaut ko nepatiesu vai dara kaut ko nepareizi un kura nezina, kādas lietas ir pelnījušas pārmetumu un pretestību. Mūsu prātam un ticībai ir zināma loma viņa vārdu un rīcības (un jebkura cita bīskapa vārdu un rīcības) izvērtēšanā.

Pāvesti ir pakļauti lielam kārdinājumam - iespējams, saskaņā ar Aktona ne gluži nepatieso aksiomu "vara mēdz korumpēt, un absolūtā vara korumpē absolūti", proti, kārdinājumam identificēt sevi kā katolicisma avotu un mēru, lai gan pāvesti drīzāk ir tā saņēmēji, pārvaldītāji un aizstāvji. Šīs novirzes zemāko atzīmi ilustrē Pija IX slavenā piezīme kādam franciskāņu kardinālam, kurš uzdrošinājās nepiekrist pāvesta nemaldīguma formulējumam Vatikāna I sesijā. Pāvests uz viņu kliedza: "Io, io sono la Tradizione! Io, io sono la chiesa!" [Es, es esmu Tradīcija! Es, es esmu Baznīca!] [14], [15]. Šis ir baznīcas ekvivalents tam, ko teica Luijs XIV: "L'Etat, c'est moi" (Valsts esmu es), tas ir it kā pāvests teiktu: "L'Église, c'est moi" (Baznīca esmu es). Pareiza izpratne par pāvesta autoritāti - pat saskaņā ar faktisko Vatikāna I koncila mācību, apskatot kopā ar visu pārējo atbilstošo mācību - rāda, ka tā nav vienkārši absolūta un neierobežota, bet gan relatīva un ierobežota vairākos veidos, pamatojot Gregora Lielā slaveno pāvesta raksturojumu kā "Dieva kalpu kalpu".

Tāpēc Traditionis Custodes ir absolūti spēkā neesoša no tās pirmā burta līdz pēdējam pieturzīmju punktam. Tā ir balstīta uz neiespējamību, nekonsekvenci, pretrunu. [15] Tā uzbrūk Baznīcas pašidentitātei tās dievbijīgajā un Dieva apstiprinātajā dievkalpojumā. Tā uzbrūk tās lex credendi. Tā uzbrūk visu ticīgo kopējam labumam - gan to, kas izmanto Romas liturģiju, gan to, kas izmanto citus Rietumu ritus un Austrumu ritus, kuru stāvoklis ir radikāli destabilizēts. Tā satriecoši dažādos veidos uzbrūk bīskapu, priesteru, diakonu, konsekrēto un laju tiesībām [16] kā uz to ir norādījuši daudzi komentētāji. Tādējādi ne vien nav nepieciešams sekot Traditionis Custodes vai jebkādai turpmākai likumdošanai vai politikai, kas uz to balstās, bet drīzāk ir nepieciešams to neievērot. Mums nav tikai protesta brīvība; mums ir pienākums to neatzīt un neievērot. Lai gan šī atteikšanās sekot tukšajiem tiesību aktiem var izpausties gan atklātākos, gan slēptākos veidos, atkarībā no piesardzīgas apstākļu izvērtēšanas, tomēr ir jābūt uzmanīgiem, lai neradītu iespaidu, ka pieņemam šos tiesību aktus. Kā rakstīja svētais Meletijs no Antiohijas (360.-381. g.) tikpat satraucošos apstākļos kā mūsējie: "Neizrādiet paklausību bīskapiem, kuri jūs mudina darīt, teikt un ticēt lietām, kas nenes jums nekādu labumu. Kurš dievbijīgs cilvēks lai turētu mēli aiz zobiem? Kurš lai paliktu pilnīgi mierīgs? Patiesībā klusēšana ir pielīdzināma piekrišanai." [17].

Tradicionālistu kustības pamatprincips ir tāds, ka Baznīcas liturģija, tās senie, godājamie, universālie, apstiprinātie un pieņemtie riti ir pamatā tam, ko nozīmē būt katolim, ticēt kā katolim un dzīvot kā katolim. Lex orandi (lūgšanas likums: kā un ko mēs lūdzam) ir pastāvīgs lex credendi (ticības likums: kam mēs ticam) un lex vivendi (dzīves likums: kā mēs dzīvojam) liecinieks un iemiesojums. Tas nav fakultatīvs papildinājums, bet gan mūsu dzīves ikdienas ass un centrs, mūsu tikšanās ar Dievu sirds. No tā izriet, ka nevienam, pat ne pāvestam, nav tiesību atņemt katoļiem viņu tradicionālo liturģiju, apspiest ritus, ar kuriem Baznīca ir lūgusies gadsimtiem ilgi, radikāli pārveidot šos ritus līdz nepazīšanai un caur dievkalpojuma paraugiem un saturu ieviest nenoliedzamu pārrāvumu.

Tradicionālistu kustības pamatā tātad ir primārs materiālās nepaklausības akts augstākās paklausības labad. [18] Jau no pirmā reformas brīža, kas sākās ar Padomes (Konstitūcijas par Svēto liturģiju īstenošanas padome) izveidi 1964. gadā, Pāvils VI pieprasīja, lai visi sekotu tās iniciatīvām un galu galā pieņemtu Padomes publicētas jaunās (liturģiskās) grāmatas un pārtrauktu lietot vecās grāmatas, praktiski bez izņēmuma. [19] 1986. gada vasarā Jāņa Pāvila II sasauktā deviņu kardinālu komisija - kardināli Racingers, Maijers, Odijs, Stiklers, Kasaroli, Gantins, Innocenti, Palazini un Tomko - secināja, ka Pāvils VI nekad nav atcēlis veco ritu. Tas bija pamats Benedikta XVI apgalvojumam, ka tas nav atcelts, no kā izriet, ka to nevar atcelt jau minēto iemeslu dēļ. [20] Tātad Pāvils VI neatcēla veco ritu (tas patiešām ir ārpus jebkādām pāvesta pilnvarām), bet viņš pilnīgi skaidri pateica, ka ir paredzējis to galīgi marginalizēt, un pavēlēja to vairs nelietot, bet tā vietā lietot vienīgi Buņiņi (Bugnini) ritu.

Tradicionālisti vienkārši atteicās to darīt. Pat tad, kad tā laika pāvesta apoloģēti viņiem citēja (kā to apoloģētu pēcteči dara mums šodien) citātu pēc citāta no pāvesta dokumentiem, kuros būtībā bija teikts: "Jums ir jāpaklausa katrai pāvesta jotai " tradicionālisti neatzina un neatzīs Pāvila VI pilnvaras apspiest Tradīciju un ieviest jauninājumus. Viņi arī neievēroja šķietami cieņpilno, bet galu galā nekonsekvento Karla Rānera nostāju, ka pāvestam ir hierarhiska autoritāte šādi rīkoties, bet nav morālas autoritātes - citiem vārdiem sakot, ka pāvests var likumīgi atcelt tradicionālo liturģisko ritu, bet viņam nevajadzētu to darīt, jo viņa gribai ir likuma spēks un šādi rīkojoties viņš grēko.

Šāda nostāja nav jēgpilna. Kā māca Leons XIII, Dievs dod varu tikai nolūkam, uz ko to var likumīgi attiecināt. [21] Piemēram, prezidents, kas atbalsta abortus, nevis "nepareizi izmanto" savu likumīgo varu, bet gan ļaunprātīgi izmanto pilsoņus, rīkojoties pret viņiem vardarbīgi un pretēji savai likumīgajai varai. Tradicionālisti uzskata to pašu par pāvestu un Baznīcas Tradīciju - ne tikai liturģijā, bet arī doktrīnā un morālē. Kā 1986. gadā norādīja kardināls Stiklers, viens no deviņiem komisijas locekļiem: "Šāda pieķeršanās tradīcijai attiecībā uz pamatlietām, kuras laika gaitā ir pārliecinoši ietekmējušas Baznīcu, noteikti pieder pie tās stabili nemainīgā statusa [status ecclesiae], pret kuru pat pāvestam nav tiesību rīkoties." [22]

Tāpēc pirmie tradicionālisti atteicās pakļauties tam, ko ne viņu prāts, ne sirds nespēja pieņemt kā savienojamu ar katoļu ticības būtību, līdzīgi kā šodien šī paša iemesla dēļ mēs noraidām tik daudzas Franciska kļūdas, piemēram, to, ka nāvessods ir amorāls; ka laulības pārkāpēji drīkst saņemt Komūniju; ka, lai saņemtu Euharistiju, ir nepieciešama tikai ticība (sola fide); ka Dievs vēlas reliģiju dažādību, tāpat kā vēlas dzimumu dažādību; un tā tālāk un tā joprojām, - visas šīs lietas, kuras pamanot, labi katehizēts skolnieks varētu teikt, ka tās nav savienojamās ar katolisko ticību.

Nesen Doms Alkuīns Reids (Dom Alcuin Reid), svētā Benedikta klostera (Monastère Saint-Benoît) priesteris Francijā un viens no pasaules izcilākajiem liturģijas pazinējiem, sniedza svarīgu interviju Rorate Caeli, kuru silti iesaku izlasīt. Reids norāda, ka viņš un klostera diakons ir "suspendēti" un ka viņa klosteris ir "aizslēgts" - šos apgalvojumus viņš noraida un atsakās atzīt, pamatojoties uz saprātīgiem kanoniskiem apsvērumiem. Viņš saka:

"Neatkarīgi no mūsu [diecēzes] kancelejas izdotajiem dekrētiem, mūsu ikdienas dzīve ar astoņām dievkalpojumu un Svētās Mises stundām, ar roku un intelektuālo darbu, viesu uzņemšanu utt. turpinās nemitīgi - ar lielu prieku un mieru ikdienas ērkšķu vidū. Mēs zinājām, ka mums var draudēt suspendēšana un aizslēgšana, taču mēs paši nevis diecēze esam īpašuma īpašnieki, , tāpēc mūs nevar izlikt... Šis[mūku dzīve] ir mūsu aicinājums un pienākums, ko mēs esam solījuši Visvarenā Dieva priekšā. Mums tam ir jābūt uzticīgiem. Mēs nevaram darīt neko citu, nekļūstot par vienkāršiem algotņiem, kas bēg līdz ar vilku uzbrukumu (sal. Jņ 10, 23)."

Tad viņš vēršas pie tradicionālistu pasaules ar savlaicīgu atgādinājumu, kas ir mūsu uzmanības vērts:

"Ja mums kādu laiku ir jābūt kanoniski neatkarīgiem, lai tā notiek. Mēs, protams, to nevēlamies un nodrošināsim labas attiecības ar citiem klosteriem, ik pēc trim gadiem aicināsim mūs vizitēt attiecīgi pieredzējušus mūkus un tā tālāk. Ja mums jākļūst neatkarīgiem, mēs nedrīkstam kļūt izolēti. Ar laiku, saskaņā ar Dieva Apredzību, varas iestādes atzīs mūsu dzīves integritāti un piešķirs mums attiecīgu atļauju - kā tas jau ir noticis ne tik senā pagātnē."

Visuzskatāmākās paralēles var novilkt ar Lebarū abatijas (Abbey of Le Barroux) vēstures pirmajām divām desmitgadēm. Tās dibinātājs Dom Žerārs Kalvets (Dom Gerard Calvet) tika atstādināts un izslēgts no benediktīniešu ordeņa par to, ka viņa mūki tika iesvētīti bez atļaujas (arī iesvētītie tika suspendēti), lai pēc piecpadsmit gadiem Vatikāna sūtīts kardināls dotu viņam svētību jau kā abatam [un iesvētītu abatiju].

Neaizmirsīsim Svētā Pētera brālības un Labā Gana institūta pirmsākumus. Tie šodien nepastāvētu, ja pirms vairākiem gadu desmitiem apzināti nepaklausītu, nodrošinot Svētā Pija X brālības pastāvēšanu, kad tā tika kanoniski apspiesta pagājušā gadsimta 70. gados.

Cilvēki, kas šodien gūst labumu no šo institūtu labā darba vai arī tie, kas apbrīno Lebarū abatiju, nedrīkst aizmirst faktu, ka šie institūti šodien pastāv tāpēc, ka to dibinātāji vēsturiski apzināti pieņēma lēmumu ignorēt kanonisko tiesību daļas un dekrētus par to apspiešanu, kas citādi būtu noveduši pie viņu nāves. Mūsu laiki diemžēl, šķiet, kļūst tikpat neparasti kā viņu laiki, un, iespējams, būs nepieciešama līdzīga rīcība.

Domāju, ka citētie Doma Alkuina spēcīgie vārdi, kurš ir pazīstams ar savu mazrunīguma ieradumu un ar vislielāko cieņu, ko viņš vienmēr ir izrādījis un veicinājis pret Baznīcas autoritāti, nozīmē, ka viņš vienkārši pieņēma situāciju tādu, kāda tā ir, un līdzīgi arī mums tā ir jāpieņem. [23] Traģiski ir tas, ka Benedikta XVI aizsāktais liturģiskā miera un organiskās izaugsmes laikmets ir likvidēts. Mēs esam pārgājuši, izmantojot Traditionis Custodes veltīto rakstu antoloģijas nosaukumu, no "Benedikta miera uz Franciska karu". Mēs neesam nonākuši situācijā, kad mūsu ienaidnieki būtu gatavi ar mums draudzīgi sarunāties un panākt kompromisu. Viņi tiecas pēc mūsu marginalizācijas, izstumšanas, iznīkšanas un iznīcināšanas.

Ja tas, kas mums pieder mūsu katoļu tradīcijā, ir patiess, labs, pareizs, svēts un skaists, tad tas ir tā vērts, lai tā dēļ dzīvotu, par to cīnītos un mirtu, bez kompromisiem, bez piekāpšanās, bez pakļaušanās, bez atkāpšanās un bez viltus paklausības. Tas ir laiks varonīgai apņēmībai, nevis roku nolaišanai, drūmai nožēlai, plecu raustīšanai, nelabprātīgai piekrišanai vai, kas ir vissliktākais, pašpārmetošas padošanās aktam.

Tas ir vienkāršs fakts - ja mūsu tradicionālās kustības priekšteči nebūtu atteikušies paklausīt Pāvilam VI, pamatojoties uz to, ka viņam šajā jautājumā nepienākas paklausība, jo viņš rīkojas ultra vires jeb ārpus savām pilnvarām, tad vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk mums nebūtu nedz tradicionālās Mises, nedz kāda no senajiem sakramentu ritiem, nedz arī Divinum Officium mūsu vidū. Tie tiktu apbēdītii kopā ar visu pārējo, ko ar pārmaiņām apsēstais [reformators, red.], tērējot savu laiku, nodeva adžornamento (aggiornamento) kapsētai.

Es vēlos uzsvērt šo punktu: kad Tradīcijai tiek uzbrukts, vienīgā pareizā ortodoksālā katoļa reakcija ir to aizstāvēt, turēties pie tās un pretoties tiem, kas tai uzbrūk. Paklausība nekad nevar būt morāli leģitīma tiem, kas nepaklausa tam, kas ir augstāks un senāks par viņiem pašiem. Pozitīvi izsakoties, mums ir pienākums materiāli nepaklausīt viņu pavēlēm un aizliegumiem, lai paklausītu augstākajam dievišķās patiesības likumam, kas ir ietverts un izpaužas mūsu ritos, mūsu ticībā un mūsu dzīvesveidā.

Esmu pārliecināts, ka mums visiem šeit patīk tradicionālās Mises "smaržas un zvani". Bet mūsu mīlestība pret to ir dziļāka, tās dziļums sniedzās līdz pat tās kodolam - tās tekstiem, ceremonijām, rubrikām, visam ticības pasniegšanas veidam, pie visa tā, kas mūs aizved pie Vissvētākās Trīsvienības un Vissvētākās Kristus Miesas un Viņa Visdārgāko Asins pielūgsmei. Mēs nemīlam veco Misi tikai smaržu un zvanu dēļ, ko mēs teorētiski varētu atrast citur (vismaz dažus no šiem elementiem, vismaz dažreiz). Mēs mīlam to tās nozīmes dēļ, gluži tāpat kā mēs mīlam labāko draugu ne tik daudz par to, ko viņš var darīt mūsu labā, vai par to, kā viņš var mums iepriecināt, vai par to, kā viņš var ģērbties, bet par to, kas viņš ir un kādu vietu viņš ieņem mūsu dzīvē un jūtās.

Tradicionālistu kustība šajā ziņā ir kļuvusi mazliet vāja un pašapmierināta, jo mēs, iespējams, esam ļāvuši sevi pārliecināt, ka tā ir vienkārši "izvēle", līdzīgi kā kāds var izvēleties to saldējumu, kas viņam vairāk garšo, šokolādes vai vaniļas. Ja tas būtu mūsu rīcības pamatā, tad mūs varētu pamatoti nosodīt par mūsu spītību un taisnīgi pieprasīt ievērot jebkādas mums dotās direktīvas. Bet, ja mēs esam uzticīgi autentiskajam Romas ritam tā visdziļāko teoloģisko, morālo un garīgo iemeslu dēļ - kā tas patiešām ir, vai kā tam vajadzētu būt -, tad mēs paši varam pamatoti nosodīt Baznīcas cilvēkus par viņu atteikšanos no Tradīcijas un viņu pienākumu nepildīšanu. Mēs šeit ieņemam augstāko morālo pozīciju, un mums nav par ko kaunēties vai atvainoties.

Šie apsvērumi īpaši attiecas uz priesteriem. Lai viņi būtu patiesi paklausīgi Kristum un Viņa Baznīcai, kāda tā ir mūžībā un kāda tā ir divdesmit cilvēces vēstures gadsimtos, priesteriem ir jābūt gataviem materiāli nepaklausīt tiem revolucionāriem, kas ir ieņēmuši varas vietas. Tie, kas vēlas atcelt vai ļaunprātīgi izmantot Baznīcas monumentālās tradīcijas - īpaši Svētas Mises ārkārtējo Tradīcijas monumentu, ne tikai nav paklausības cienīgi, bet ir - neatkarīgi no tā, vai viņi to apzinās vai nē - Kristus pretinieki, Baznīcas iznīcinātāji un ticīgo ļaunprātīgi izmantotāji. Ciktāl viņi ir tādi, viņiem nedrīkst ļaut triumfēt. Nekas nevar būt sliktāks, kā pieļaut, lai viņu viltus stāsti, kļūdainie apgalvojumi, progresīvistiskā vai "atšķaidītā" teoloģija un pilnīgs cieņas trūkums pret Tradīciju gūst virsroku un izplatās vēl vairāk kā vēzis, kas iznīcina arvien lielāku ķermeņa daļu.

Kanoniskās tiesības izriet no dabiskā un dievišķā likuma un Baznīcas Tradīcijas, un tām ir jāpaliek tiem pakļautām un jābūt interpretētam saskaņā ar tiem. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Baznīcas hierarhija izmanto kanoniskās tiesības kā ieroci pret ticīgajiem vai garīdzniekiem, atņemot viņiem spēcīgus garīgos resursus vai nomelnojot viņu likumīgās vēlmes, vai graujot viņu uzticību tam, kas ir labs, patiess, skaists, svēts un pareizs. Kā sacīja Dom Alkuins un kā to ir atkārtojuši daudzi citi, šādi ļaunprātīgi izmantotas kanoniskās tiesības zaudē jebkādu spēku, jo tiek grauts visu tiesību pamatprincips, proti, ka tās kalpo to cilvēku kopējam labumam, kurus tās pārvalda.

Izteiksimies skaidri: vai nu mēs pieņemam, ka pāvests nav kristietības liturģisko ritu kungs un valdnieks, gluži otrādi, ka viņš noteiktā veidā ir saistīts tos pieņemt un ievērot, pat ja viņš tos var viegli pārveidot dažos aspektos, un ka viņam ir svinīgs pienākums Dieva priekšā, kas sakņojas pašā viņa amatā, "nodot tālāk to, ko pats ir saņēmis" (sal. 1. Kor 11,23; 1. Kor 15,3).; citādi mums jāpieņem, ka viņam pieder pilnīga un neierobežota autoritāte pār liturģiskajiem ritiem visos aspektos, izņemot to vārdu minimumu, kas nepieciešams, lai radītu sakramentālo efektu, un attiecīgi, ka viņš var likumīgi - lai gan muļķīgi - iznīcināt visus austrumu ritus un aizstāt tos ar Novus Ordo, jeb atcelt visus Rietumu ritus un aizstāt tos ar Sīru Malabaras ritu; vai arī var izdot rīkojumu, ka Mise jāsvin klauna kostīmos, ar plastmasas traukiem, dejojošām meitenēm un pastāvīgu svilpšanu un aplaudēšanu (patiesībā Čikāgā tas jau notiek, bet tas ir cits jautājums). Tās ir tikai divas loģiskas iespējas. Tertium non datur. Šo pašu domu var izteikt vienkāršākā kopsavilkumā: vai nu pāvestu saista Tradīcija ļoti reālā nozīmē tā, ka, rīkojoties pretēji Tradīcijai, viņa rīcība un visi turpmākie akti, kas balstās uz šo nederīgo rīcību, būtu spēkā neesoši, vai arī viņu nesaista Tradīcija un viņš var teikt kopā ar Piju IX: "Es esmu Tradīcija, es esmu Baznīca."

Kāds varētu padomāt, ka ar šo pēdējo apsvērumu es taisu kaut kādu salmu biedēkli, karikatūru. Es jums apliecinu, ka tā nav, lai gan es vēlētos, lai labāk tā būtu. Tīmeklī ir enerģiski apoloģēti, kuri, pamatojoties uz tendenciozu Vatikāna I koncila konstitūcijas Pastor Aeternus un ar to saistīto dokumentu lasīšanu, ko viņi interpretē, pilnīgi neņemot vērā nianses un atrunas, ko sniedz konstitūcija Dei Filius un citi autoritatīvie dokumenti, kā arī vēsturisko kontekstu un vienkāršu veselo saprātu [24], apgalvo, ka pāvesta universālā jurisdikcijas vara ietver absolūtu varu pār visiem liturģiskajiem ritiem.

Ir skaidrs, ka Baznīcas sensus fidei fidelium acīmredzami nevar pieļaut, ka tā ir taisnība. Tā nevar būt taisnība, nepadarot mūsu reliģiju smieklīgu, absurdu. Doma, ka Tradīcija nav nekas vairāk kā "pāvesta rotaļlieta" [25], rotaļlieta, ko viņš, pēc vēlēšanās, var sadragāt kā izlutināts bērns, būtu skābe, šķīdinātājs visai dievbijībai. Reliģiju veido pielūgsmes riti, un šie riti noteikti ir seni, godājami, pārmantoti un, laikam ritot uz priekšu, arvien vairāk uzskatāmi par neaizskaramiem. Vēl nesen šāda attieksme bija raksturīga visiem katoļiem, kas jebkad dzīvojuši. Nav nepieciešamas īpašas uztveres spējas, lai saskatītu milzīgo kaitējumu, kas radies, kad pāvesti pēkšņi veikuši daudzas plaša mēroga izmaiņas reliģiskajos ritos. Vesela saprāta, psiholoģijas, antropoloģijas un socioloģijas gaismā mēs varam redzēt, ka šādas izmaiņas vienmēr radīs kaitējumu, kas būs nesamērojams ar iespējamajiem ieguvumiem (tas patiešām ir iemesls, ko min Akvīnas Toms, kāpēc ir muļķīgi pārāk daudz vai pārāk bieži mainīt likumus). [26] Būtu filozofiski nekonsekventi un kulturāli pašiznīcinoši pieņemt šo kaitējuma mantojumu vai, labāk teikt, sevis bojāšanu, it kā tā būtu kaut kāda "jauna tradīcija" vai tradīcijas "daļa". Šāda agresija atstāj paliekošas brūces, kas jādziedina, atjaunojot sākotnējo veselīgo stāvokli. Tieši tam tic un par to cīnās tradicionālie katoļi.

Priesteris Zuhlsdorfs nesen teica: "Grūtības, trūkums, ciešanas, izaicinājumi ne vienmēr ir tikai vienkāršs ļaunums, kas jāpārcieš. Dažkārt ir nepieciešams ieviest labojumus, lietot zāles, pat pielietot piespiedu līdzekļus, ko Dievs atļauj vai nodrošina, lai palīdzētu mums nonākt pie patiesības par to, kas mēs esam." Es viņam piekrītu. Es ticu, ka Dievs pieļāva Traditionis Custodes ļaunumu un visus tam sekojošos īstenošanas pasākumus kā modinātājzvanu, kas adresēts visiem tradicionālistiem, kā sava veida šoka terapiju, lai atgrieztu mūs pie mūsu saknēm, lai pārorientētu mūs uz mūsu kustības pirmajiem principiem, lai atdzīvinātu dedzīgo apņemšanos, kas nepieciešama, lai pārvarētu pēdējo un ļaunāko pēckoncila progresīvisma uzliesmojumu. Es saku "pēdējo", jo cilvēki, kas tagad ir pie varas, ir pēdējie Vatikāna II koncila nostalģiķi, un viņiem viss ir uz spēles; uz spēles ir likta visa viņu mūža apņemšanās un projekts - radīt jaunu Baznīcu mūsdienām. Kad viņu vairs nebūs, nebūs gandrīz neviena, kas rūpētos par koncilu ar tādu pašu zelta teļa pielūgsmes dedzību kā viņi.

Īpaši vēlos uzsvērt pirmo tradicionālistu drosmi. Laikā, kad Baznīcā, vētrainajos 60. gados, ultramontānisms vēl bija augstu pacēlies - kad to vēl nebija satriekuši un sasituši desmitgadi pēc desmitgades katastrofālie bīskapu un kardinālu iecelšanas gadījumi, Asīzes starpreliģiskās sanāksmes un Korāna skūpstīšana [pāvesta, red], nespēja disciplinēt visus, izņemot visbriesmīgākos ķecerus, un drūmā nespēja labot visur izplatītos liturģiskos pārkāpumus un garīdznieku izdarīto seksuālo izmantošanu - es saku, laikā, kad ultramontānisms vēl bija ticams mentāls uzstādījums, tradicionālisti atteicās piekrist gadsimtiem ilgās liturģiskās tradīcijas noniecināšanai un nojaukšanai, latīņu un gregoriāņu dziedāšanas izskaušanai, priestera pagriešanai pret cilvēkiem, Kristus Miesas došanai rokās stāvošiem kājās dievlūdzējiem, feministiskai sieviešu priviliģēšanai kalpošanas amatos un tā tālāk (viltus antīkā rakstura jaunievedumu katalogs ir garš un garlaicīgs). Šīs lietas viņi principiāli noraidīja, gan tāpēc ka viņi pamatoti mīlēja Tradīciju un viņiem bija pārdabiska pārliecība un dabiska uzticēšanās tās labumam, gan arī tāpēc, ka pilnīgi viņi pamatoti sprieda un gaidīja, ka no Tradīcijas izstumšanas nāks daudz ļaunuma; patiešām viņi jau pat koncila sesiju laikā un, protams, arī tūlīt pēc tam sāka pieredzēt pieaugošu eksperimentu un svētzadzību rašanos, kas pirms koncila būtu bijis neiedomājami [27].

Kāpēc pirmie tradicionālisti izrādīja tik nepieredzētu pretestību dekrētiem, kas nāca no Romas, no Vatikāna, no paša pāvesta galda? Viņi tā rīkojās, balstoties uz saprāta un ticības dubulto pamatojumu.

No saprāta viedokļa viņi skatījās uz to, kas tika ierosināts, kas tika īstenots, kas tika atļauts, un viņi redzēja, ka tas ir iracionāli, ka tam nav jēgas - tas ir absurds. Cilvēks nevarēja to norīt un joprojām cienīt sevi kā domājošu būtni, kā tādu, kas vēlas būt konsekvents, loģisks un saskaņā ar sevi. Tas ir tas pats, ko mēs redzējām Racingera vārdos, kad viņš teica, ka Baznīca būtu pilnīgi nekonsekventa, ja šodien aizliegtu to, ko tā godināja vakar, vai pasludinātu par kaitīgu to, kas bija tās augstākais un vērtīgākais īpašums. Tas, kurš ar drošas un ilgstoši atkārtotas pieredzes pārliecību zina, cik izcils skaistums un garīgais spēks ir dziedātajai latīņu Augstajai Misei, nevar pēc tam apgriezties un teikt, ka tā vairs nav "aktuāla" mūsdienu cilvēkam, ka tā vairs nepiesaista dvēseles pie Kristus un neved tās kontemplācijas augstumos. Izdarīt tādu noliegumu nozīmētu sevis, savas visdziļākās pārliecības un gadsimtu gudrības nodevību aklas paklausības vārdā, kas pieprasa upurēt intelektu - spēju, kas padara cilvēku cilvēcīgu un spējīgu būt dievišķotam.

Attiecībā uz ticību - vai, precīzāk, sensus fidei fidelium, "ticīgo izpratni par to, kas pieder pie ticības un ir saskaņā ar to, un par to, kas tāds nav" [28] - pirmie tradicionālisti jautāja, kā tas var būt, ka tas, ko koncils pēc koncila, pāvests pēc pāvesta un gadsimtu pēc gadsimta ticīgie ir praktizējuši, aizstāvējuši, slavējuši un veicinājuši, tagad pēkšņi varētu kļūt nepareizi, nevajadzīgi vai vecmodīgi. Teikt cilvēkam, kurš tic Reālajai klātbūtnei un kuram ir labi attīstīta Euharistiskā dievbijība: "Labi, tagad piecelies no ceļgaliem, notriec putekļus no biksēm, izstiep rokas un paņem hostiju," nozīmē izraisīt pilnīgu neizpratni un izsmieklu. Viņš to nekad nedarītu, pat ja jūs viņam draudētu un spīdzinātu. Vai vismaz viņam tā nevajadzētu darīt.

Tā ir ticības un dievbijības trūkuma pazīme - pat vēl ļaunāk, pilnīgas personiskās nenobriešanas un cilvēciskas muļķības pazīme - būt gatavam atmest mūžsenās dievbijības paražas, ko cilvēks praktizējis visu savu mūžu un gadsimtiem ilgi viņa priekšgājēji, tikai tāpēc, ka "tēvs zina vislabāk" un "bīskaps tā teica" un "pāvests tā noteica". Vai mēs neredzam, ka visu garīdznieku izmantošanas krīzi veicināja šī infantilā nekritiskas uzticēšanās un bezmugurkaulaina konformisma mentalitāte? Tradicionālisti tomēr zināja un juta, ka Baznīcai ir taisnība tajās lietās, ko tā līdz šim ir darījusi, un tāpēc tās pārstāvji nevarēja nekļūdīties, mēģinot to visu atcelt, mēģinot fundamentāli pārorientēt, pārstrukturēt un pat no jauna izveidot Baznīcu mūsdienām [29].

Liturģiskā reforma tika "pārdota", tā sakot, ar varenu apsolījumu par neskaitāmām brīnišķīgām svētībām, ko tā nevarēja nedot Baznīcai. Vatikāna II koncila Konstitūcija par Svēto liturģiju Sacrosanctum Concilium sākas ar paziņojumu, ko koncils cerēja sasniegt, un liturģiskā reforma bija koncila reklāmas bērns:

"Svētais Koncils, izvirzot sev mērķi gādāt par to, lai ticīgo ļaužu kristīgā dzīve dienu no dienas pieņemtos spēkā, labāk pielāgot mūsu laikmeta vajadzībām institūcijas, kas ir pakļautas pārmaiņām, un atbalstīt visu, kas var sekmēt to cilvēku vienotību, kuri tic Kristum, kā arī nostiprināt to, kas palīdz aicināt visus cilvēkus Baznīcas klēpī, uzskata, ka tā pienākums ir īpašā veidā rūpēties arī par liturģijas reformu un attīstību."

Kā vairākkārt ir norādījis mans kolēģis Gregori Difilipo, cienījamais New Liturgical Movement redaktors: "Nekas no tā nav noticis. Kristīgā ticīgo dzīve nav kļuvusi enerģiskāka, tās institūcijas nav kļuvušas piemērotākas mūsu laika vajadzībām, nav veicināta vienotība starp visiem, kas tic Kristum, nav nostiprinājies aicinājums visai cilvēcei pievienoties Baznīcas saimei." [30].

Kā jau es teicu, tradicionālisti iebilda pret masveida reformu, balstoties uz saprāta un ticības dubultprincipu, jo viņi nesaprata, kā būtu pareizi upurēt Tradīciju, kas jau ir noteikti zināma un mīlēta, par labu nākotnes iespējai, kas ir neskaidri zināma un kuru nav iespējams mīlēt, jo tā vēl nepastāv. Kā teica Džozefs Šovs (Joseph Shaw), 1971. gadā, pirmā (tā sauktā Agatas Kristi) indulta laikā, neviens nevarēja brīvi pamatot argumentus par labu vecās liturģijas saglabāšanai ar to, ka tas būtu "pastorāli" noderīgi, vai ar tās godājamo teoloģiju, jo "visa reformas nozīme bija [apsolītā] Novus Ordo Missae pastorālā efektivitāte, kas, protams, vēl nebija izmēģināta, un [cerētā] Vatikāna II teoloģisko atziņu asimilācija." [31] Vienīgā aizstāvība, kas 1971. gadā varēja iedarboties uz varas iestādēm, bija mākslas un kultūras aizstāvība.

"Jauno Vasarsvētku" efekts Baznīcā

Šodien mēs esam pavisam citā situācijā. Mums ir ne tikai tādi paši ticības un prāta principi kā mūsu priekštečiem, bet mums ir arī aiz muguras pusgadsimtu ilgs pamestības, desakralizācijas un dramatiskas baznīcas dzīves lejupslīdes periods, kas ir monumentāls liecinieks neapstrīdamam faktam pret liturģiskās reformas pareģoto veiksmi. Tagad mēs zinām, ka atjaunošanas pravieši - pat ja viņi valkāja bīskapa mitru vai zvejnieka gredzenu - bija viltus pravieši, kas teica "miers, miers, kad miera nebija" (Jer 6, 14; 8, 11), kas solīja pārpilnību, bet izraisīja badu. Lai šodien aizstāvētu katoļu tradīcijas pārākumu, mums nav vajadzīga pat puse no sākotnējo tradicionālistu iedziļināšanās, jo mēs redzam, ka ikviens viņu pareģojums līdz pēdējam ir piepildījies. Viņi paredzēja, ka pēkšņām un masveida pārmaiņām būs katastrofālas sekas un ka pārmaiņas, kuras tika virzītas uz priekšu, iedragās katoļu ticību un praksi. Viņi prognozēja, ka tur, kur Tradīcija tiek cienīta, Baznīca pārdzīvos vētru un nesīs labus augļus.

Par to viņi ir guvuši plašus apstiprinājumus, tieši no tā, kas ir noticis, jo tieši tradicionālistu atjaunotnes panākumi pretēji visām iespējamām izredzēm ir izraisījušas pūķa dusmas.

Lai mēs šodien būtu tradicionālisti, nav vajadzīga liela gudrība, jo labie un sliktie augļi ir sasnieguši pilnīgu briedumu. Mums joprojām ir tas pats prāta spēks un tas pats sensus fidei fidelium, kas mums pasaka, kad kaut kas ir iracionāls vai kad tas nesaskan ar to, ko mums māca labs katehisms. Viena lieta, kas mums ir vajadzīga vairāk, krietni vairāk, ir drosme, izturība, vīrišķība. Tradicionālistu kustība gan guva labumu, gan cieta no piecpadsmit gadus ilgā "pax Benedictina" - mierīgas līdzāspastāvēšanas telpas, ko ieviesa Benedikts XVI.

Mēs ieguvām labumu, jo daudz vairāk priesteru apguva veco ritu un daudz vairāk ticīgo to iemīlēja. Tādējādi mūsu kustība ir ievērojami pieaugusi skaitliski. Taču mēs arī esam cietuši, jo daudzviet mums kļuva vieglāk, un, iespējams, mēs kļuvām maigāki, kā tas miera laikā var notikt ar karavīriem; pēkšņi mums radās draudzīgi (vai vismaz ne atklāti naidīgi) bīskapi, mums dažādās vietās tika dibinātas draudzes; šķita, ka tas ir maigi augošs un nepārvarāms paisums.

Un tad negaidīti nāca Traditionis Custodes - kura nosaukumu var tulkot kā "nodevības cietuma sargi" -, kas pēkšņi mūs atkal iegrūda atklātā konfliktā, kam daudzi no mums, īpaši, es teiktu, "bērni tradicionālisti", nebija gatavi. Šeit mums patiešām ir jāpastiprina mūsu darbošanās. Ikvienam, kurš ir nonācis līdz tradicionālajai latīņu Misei dažādu iemeslu dēļ - jo viņam patīk Euharistiskā godbijība, klusums, mūzika, jauno ģimeņu kopiena, ortodoksālā sludināšana - lai kas tas būtu - vai pat tikai tāpēc, ka viņš ienīda maskas, roku dezinfekcijas līdzekli un kovida reliģijas atzaru - visiem viņiem ir jāņem rokās labas grāmatas un jāizglītojas! [32] Viņiem ir jānoskaidro, kas notika 60. gados un kāpēc radās tradicionālisms kā kustība. [33]

Īsāk sakot, viņiem ir jāpāriet no tradīcijas tūristiem uz tās apustuļiem, no nomadiem uz mājiniekiem, no apbrīnotājiem uz aizstāvjiem. Mums tika pārdota sava veida puspatiesība, ka mēs varam iegūt Tradīciju, ja mēs tai dodam "priekšroku"; un tas bija viltus kompromiss, jo Tradīcija nav kaut kas, kam mēs dodam "priekšroku", tā ir kaut kas, ko mēs zinām un saprotam, ticam un dzīvojam - tā ir bagātība, bez kuras mēs nevaram dzīvot un bez kuras Baznīca nevar attīstīties. Tā nav izvēle, bet gan būtiska nepieciešamība, pamatidentitāte.

Kad mēs atgūsim šo apziņu, šo pārliecību par patiesību, par īstu lietu kārtību, un rīkosimies atbilstoši tam, tad mēs mantosim pirmo tradicionālistu, kuri tik daudz cīnījās un cieta 60. un 70. gados, vārdu un panākumus. Nostalģiski noskaņoto Vatikāna II laika hipiju paaudze, kas tagad ieņem vadošus amatus, mūs ir iedzinusi atpakaļ tajā pazemes pasaulē, no kuras mēs bijām sākuši izkļūt. Ar Dieva žēlastību centīsimies būt cienīgi stāvēt līdzās tiem, kas pirmie izveda Dieva tautu no 60. un 70. gadu Ēģiptes uz zemi, kurā plūst katoļu Tradīcijas piens un medus. Mēs to varam izdarīt. Dievs mums ir devis saprātu, Viņš mums ir devis ticību, Viņš mums ir devis paraugus, uz kuriem skatīties, Viņš mums ir devis dziļu personīgo pieredzi, Viņš mums ir devis divdesmit katolicisma gadsimtu kolektīvo gudrību. Uzvara ir mūsu rokās, ja vien mēs turēsimies un nekad nezaudēsim drosmi.

Pirmie Vasarsvētki turpina nest augļus

NOTES

[1] Translated by Fr. Ignatius Harrison, O.Cong., http://southernorderspage.blogspot.com/2010/03/cardinal-ratzingers-1998-address-very.html. If the Church has always treasured its tradition as a rule, then we know with certainty that an attack on tradition cannot be from the Church. Those who speak on behalf of the Church are not mechanically and automatically to be taken as her mouthpieces or the Lord’s.

[2] Newman on Worship, Reverence, and Ritual (N.p.: Os Justi Press, 2019), 79.

[3] I do not claim infallibility for his statement, but neither does it require a special status, as it enunciates a principle that can be false only if Vatican II introduced a rupture in Catholicism so profound that it necessites the abolition of orthodox forms and their total substitution by new forms.

[4] Salt of the Earth, trans. Adrian Walker (San Francisco: Ignatius Press, 1997), 176–77.

[5] God and the World, trans. Henry Taylor (San Francisco: Ignatius Press, 2002), 416.

[6] Translated by Gerhard Eger and Zachary Thomas, from the Vatican MS text as edited by Hans Foerster (1958, pp. 145–48). For the full Latin text and additional notes, see “‘I Shall Keep Inviolate the Discipline and Ritual of the Church’: The Early Mediæval Papal Oath,” Canticum Salomonis, July 31, 2021.

[7] This and the preceding text are, with the implicit or explicit caveat (to quote the words of the latter) “absque tamen præjudicio juris dignitatis et præeminentiæ Sedis Apostolicæ.”

[8] He has in mind just such “received and approved ceremonies” as Trent later did.

[9] Summa de ecclesia, lib. IV, pars Ia, cap. xi, § Secundo sic (fol. 196v of the 1489 Roman edition, p. 552 of the 1560 Salamanca edition, and p. 369v of the 1561 Venice edition). For the full text, see my lecture “Beyond Summorum Pontificum: The Work of Retrieving the Tridentine Heritage,” Rorate Caeli, July 14, 2021, note 13.

[10] Cajetan, De Comparatione Auctoritatis Papae et Concilii.

[11] Suárez, De Fide, disp. X, sect. VI, n. 16; De Fide, disp. X, sec VI, no. 16.

[12] De Caritate, disp. XII, sect. 1.

[13] Prierias, Dialogus de Potestate Papae, cited by Francisco de Vitoria, Obras, pp. 486–87.

[14] See John O’Malley, Vatican I: The Council and the Making of the Ultramontane Church (Cambridge, MA: Belknap Press of Harvard University Press, 2018), 212, and my article on the book, “The ‘Spirit of Vatican I’ as a Post-Revolutionary Political Problem,” OnePeterFive, July 6, 2022.

[15] Put more simply: either Benedict XVI is right in his universal statement, or Francis is right to (implicitly) deny it—they cannot both be right. A sign that the enemies of the traditional liturgy are aware of this Achilles’ heel in their position is their tireless propaganda effort to reinterpret Summorum Pontificum as an olive branch to the SSPX or as a temporary concession for disgruntled nostalgics.

[16] One may note that even Redemptionis Sacramentum—rather incongruously in the context of the Novus Ordo—recognizes a right to tradition: “arbitrary actions are not conducive to true renewal, but are detrimental to the right of Christ’s faithful to a liturgical celebration that is an expression of the Church’s life in accordance with her tradition and discipline” (n. 11). This is not just made up by positive law but is the expression of what is perennially true.

[17] Andrei Psarev, The Limits of Non-conformity in the Byzantine Church (861–1300): A Study of Canon 15 of the First and Second Council in Constantinople (861), 13.

[18] “Material disobedience” in the sense that they did not do what they were told to do, and did what they were told not to do—disobedience as to the matter at hand—but this did not constitute formal disobedience because they were actually in the right, and so were obedient to a higher law.

[19] There was a tiny exception made for the old and infirm clergy who could not read the new books. That, and the Heenan (or “Agatha Christie”) indult in 1971, were the only official openings until 1984.

[20] See https://lms.org.uk/the-norms-of-1986; https://www.olrl.org/new_mass/latinmass_cfn.shtml.

[21] British philosopher Stephen R.L. Clark says: “Whenever a clear innocent is condemned, especially to death, by the powers and principalities of this world, it is those powers and principalities which are themselves condemned, and lose the moral authority they abused. We owe, or feel we owe, a primary obedience to authority—but that authority is borrowed from a higher source, and can be lost. Those who observe the event can feel themselves released, if not from reasonable fear of what the abusers can do, at least from any sense that the abusers have a right to do it” (Can We Believe in People?: Human Significance in an Interconnected Cosmos [Brooklyn: Angelico Press, 2020], 113).

[22] See “Recollections of a Vatican II Peritus,” New Liturgical Movement, June 29, 2022. A helpful point from Brian Tierney, Foundations of the Conciliar Theory: The Contribution of the Medieval Canonists from Gratian to the Great Schism (Cambridge: Cambridge University Press, 1955), 51–52: “The Decretists had a clearly formulated idea that the maintenance of the status ecclesiae was an overriding consideration in all matters of ecclesiastical policy... In the Decretist writings (as in the Conciliarist works of two centuries later) the necessity to preserve the status ecclesiae was always presented as imposing a limit on papal authority rather than as a ground for extending it.... For them the * state of the Church’ was not a vague indefinable concept which might be used to justify any extraordinary action of the Church’s ruler, but was rather a living reality, closely identified with the rules of ecclesiastical life laid down in the laws of General Councils and confirmed ‘by universal consent’.” Phillip Stump points out: “When status ecclesiae is used as a criterion for limiting papal power, for example in the teaching that the pope could not grant dispensations against the decrees of the first four Ecumenical Councils, it has the meaning of ‘constitution’ or ‘fundamental structure or nature’ of the Church” (The Reforms of the Council of Constance (1414–1418) [Leiden: E.J. Brill, 1994], 254).

[23] As Shawn Tribe has written: “Ultimately the problem [of rupture] wasn’t rooted out by the Summorum years; what the Summorum years did accomplish however was that…many people saw into…the richness and beauty of the Roman liturgical tradition. The SP years were the ‘live and let live’ years. So here we are, but fortunately the Church has always thrived in response to persecutions and the present persecution of the usus antiquior may well be what is finally needed to put the rupturist school to bed permanently in the end. The more obvious the disdain and open the attack upon this patrimony, the more transparent it is that there is a significant ideological problem and it has invited open criticism [of the liturgical revolutionaries] of a sort that we didn’t see in the SP years” (comment on Facebook).

[24] For some of this context, see my article “The ‘Spirit of Vatican I’ as a Post-Revolutionary Political Problem.”

[25] To use an expression of Bishop Mutsaerts’.

[26] See St. Thomas, Summa theologiae, I-II, Q. 97, art. 2.

[27] I am not saying that there were no egregious abuses prior to the council—Guardini’s and Parsch’s versus populumMasses come to mind as examples. But there was not the same feverish atmosphere, and these men were not heretics who wanted to overthrow the whole liturgical tradition, just woefully misguided on certain points.

[28] See my book True Obedience in the Church: A Guide to Discernment in Challenging Times (Manchester, NH: Sophia Institute Press, 2021), 43–51.

[29] I say “refound” because the irresponsible rhetoric of “a new Pentecost” suggests as much. See The Once and Future Roman Rite: Returning to the Latin Liturgical Tradition after Seventy Years of Exile (Gastonia, NC: TAN Books, 2022), 173–77.

[30] Gregory DiPippo, “The Revolution Is Over,” New Liturgical Movement, August 1, 2022.

[31] “The 1971 Petition,” Mass of the Ages 210 (Winter 2021), 8.

[32] Start with these two: my Reclaiming Our Roman Catholic Birthright (Brooklyn: Angelico Press, 2020) and Michael Fiedrowicz’s The Traditional Mass: History, Form, and Theology of the Classical Roman Rite (Brooklyn: Angelico Press, 2020).

[33] For this, Stuart Chessman’s book Faith of Our Fathers: A Brief History of Catholic Traditionalism in the United States, from Triumph to Traditionis Custodes (Brooklyn: Angelico Press, 2022) will be indispensable.

Avots: The Primacy of Tradition and Obedience to the Truth” — Full Text of Dr. Kwasniewski’s Charlotte Lecture, rorate-caeli.blogspot.com

nbsp;