Tradicionālā Mise. No jauna atrastais dārgums

Pirmdiena, 26 Decembris 2022 21:28

Dārgie civitas.lv draugi, ar prieku piedāvāju jūsu uzmanībai itāliešu žurnālista Aldo Maria Valli priekšlasījuma fragmentus (pilns teksts šeit) par Tradicionālo Latīņu Misi, kas izskanēja Romā Augustianum universitātes telpās pretī svētā Pētera bazilikai starptautiskā svētceļojuma laikā 28.-30.oktobrī, ko rīkoja ticīgo apvienība Populus Summorum Pontificum (sk. plašu pārskatu šeit). Šis svētceļojums pulcināja katoļus no 95 pasaules valstīm, liecinot par mīlestību pret Tradicionālo liturģiju un uzticību svētajai Katoliskajai Baznīcai, ko viņi pauda dodoties procesijā uz sv. Pētera baziliku ad sedem Petri.

Valli ir apkopojis vairākas liecības, kas kaislīgi stāsta par Tradicionālās latīņu Mises atklājumu. Lasītājs var viņiem nepiekrist, jo varbūt viņam ir citāda pieredze, ņemot dalību Euharistijā saskaņā jauno Mises ritu pēc Pāvila VI misāles vai arī viņam nav ar ko salīdzināt, jo viņš nepazīst Tridentas mises norises skaistumu. Turklāt šīm liecībām ir personisks, nevis teoloģisks raksturs, kā to steidzas precizēt Anna: “Man ir sāpīgi to teikt, bet reformētā Mise manā uztverē ir tukša. Es nesaku, ka tas tā ir, es tikai saku, ka tā manī rada šo sajūtu.”

Var pilnībā nepiekrist liecību atziņām, var ignorēt kritiku, bet ir grūti neņemt vērā šo katoļu atjaunoto ticību un mīlestību pret Euharistisko Upuri. Un vai šī atjaunotā interese par Liturģiju nav Svētā Gara iedvesmota, un to dvēseļu gani var noslāpēt vai ļaut tai brīvi augt? Nenoslāpējiet Garu, brīdināja apustulis Pāvils (sal. 1. Tes 5,19).

Katrs izdarīs savus secinājumus, piekritīs vai nepiekritīs Valli uzdotajiem jautājumiem, taču, ceru, ka neliegs un novērtēs diskusiju par mūsu ticības svarīgāko patiesību, pat ja viņam var šķist, ka visas atziņas neatbilst tam, ko viņš ir pieradis domāt par vienīgo viņam pazīstamo reformētās Mises formu.

Patīkamu lasīšanu un pārdomas!

Ja civitas.lv lasītājiem deg sirds padalīties ar savām pārdomām par Tradicionālās latīņu Mises dārgumu civitas.lv portālā, aicinu sūtīt savas liecības uz This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

 

Aleksandrs Stepanovs

 

*****

/Aldo Maria Valli/

Es vēlos ar jums runāt par seno Misi - bet varbūt labāk to būtu saukt par Visu laikmetu Svēto Misi – kā par no jauna atklātu dārgumu. Dārgā pērle, nenovērtējams dārgums, kas ilgi bija apslēpts no katoļu paaudzēm, tostarp arī no manis, bet beidzot no jauna atklāts, pateicoties dievišķajai žēlastībai un tik daudzu drosmīgu ticīgo apņēmībai.

Mēs ticējām, jo mums tā bija teikts, ka "jaunā" Mise ir tikai "senās" Mises tulkojums, lai tā būtu saprotamāka. Mēs atklājām, ka Svētā Pija V Misei, ko svinēja visi pāvesti līdz pat Pāvilam VI, vispār nebija vajadzīgs tulkojums, jo ar saviem žestiem, zīmēm, cildenajiem tekstiem un klusumiem tā aizskāra sirds dziļumus. Līdzīgi kā degošais krūms un kā liesmas uz apustuļiem Vasarsvētkos, arī šī Mise ir skaidra zīme, kas mums norāda uz Noslēpumu: gaismas un pestīšanas Noslēpumu.

 

Mēs arī atklājām, ka "jaunajai", Pāvila VI Misei, ir maz ko teikt, lai gan tajā viss tiek lasīts tautas valodā. Jo tas nav vārdu, bet gan ticības jautājums. Daudziem no mums tas bija sāpīgs atklājums, un mēs brīnījāmies, kāpēc neviens nekad un tik ilgi mums nebija stāstījis par apslēpto dārgumu.

Vetus ordo Mise tiek dēvēta par "ārkārtējo formu" jeb “īpašo formu”, lai uzsvērtu tās marginalitāti. Taču šis formulējums ir paradoksālā veidā trāpīgs, jo šī Mise patiešām ir ārkārtēja ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura. Savā uzticībā doktrīnai un liturģijai tā ir ārkārtīgi skaista, saturiski bagāta un pat aizkustinoša. Savukārt otra forma ir "ordinārā" (parastā), kā tas var būt ar kaut ko tādu, kas tiek plaši lietots, kam galu galā netiek piešķirta pārāk liela nozīme un liela vērtība.

 

Šo aizklāto dārgumu, kas ir apslēpts no vairākuma, mēs šodien atrodam ieslēgtu gandrīz nezināmās baznīcās un dažkārt turētu slepenībā, it kā šāda rituāla apmeklēšana būtu bīstama, it kā mums par to būtu gandrīz vai kauns. Un tomēr, neraugoties uz reliģisko un sociālo stigmatizāciju, kas jau piecdesmit gadus gulstas uz mūsu tēvu, mūsu senču Misi, arvien vairāk cilvēku tai tuvojas un saka, ka to atgūstot, viņi vairs nevēlas atstāt šo dārgumu. Viņi to saka ar mazu bērnu pārsteiguma pilno izbrīnu, nevis ar "ekspertu" svinīgo uzstāšanos. No tās viņi gūst mieru, prieku, pilnības sajūtu, patiesu ticības pieaugumu, kamēr no “jaunās” Mises – un es to saku ar lielu nožēlu - cilvēks bieži vien iziet skumjš un nemierīgs.

 

Vetus Ordo Misē, Visu laikmetu Svētajā Misē, viss ir sakrāls, viss runā par Dievu, viss vēršas pie Dieva un no Dieva spēcīgi atgriežas. Viss ir ārkārtējs, jo Euharistiskajā upurī nav un nevar būt kaut kas parasts – cilvēks nonāk citādā, augstākā, svinīgākā dimensijā. Viņš nonāk telpā un laikā, kas nav un nevar būt parasts, ikdienišķs, tāpēc Euharistiskā upura priekšā ir spontāni nomesties ceļos un ļaut runāt pašam Noslēpumam. Tur tiek izslēgts jebkāds cilvēciskais protagonisms, sevis apliecināšana, tas protagonisms, kas ir raksturīgs "jaunajai" Misei, kura ir iecerēta, lai svinētu cilvēku, nevis, lai godinātu Dievu.

 

Vēlos uzsvērt, ka es, dzimis 1958. gadā, uzaugu pēc koncila Baznīcā un daudzus gadus nezināju neko, kas saistīts ar iepriekšējo Misi. Es miglaini atceros, ka priesteris bija vērsts ar seju pret tabernākulu, stāvot ar muguru pret ticīgajiem, un tad atceros, ka homīlijas laikā, es redzēju viņu augšā kancelē, kuru vēlāk vairs neizmantoja. Tās patiešām ir ļoti miglainas atmiņas, jo es biju dažu gadu vecs bērns. Par spīti visam, Kungs bija labs pret mani un ļāva man satikt labus priesterus oratorijā, ko apmeklēju zēna gados. Es to saku, lai uzsvērtu, ka manas piezīmes nemotivē polemikas vai atriebības jūtas. Gluži pretēji, esmu pateicīgs Kungam par visu, ko Viņš man ir devis, un par to, ka Viņš ļāva man augt Baznīcā (manā gadījumā ambroziāņu ritā).Tomēr man nav grūti teikt, ka kopš brīža, kad dievišķā Apredzība ļāva man atklāt seno Misi, man ir atvērusies brīnišķīga žēlastības pasaule.

 

Savā blogā Duc in altum esmu apkopojis daudzas cilvēku liecības, kas atklājuši Visu laikmetu Misi tikai pēc daudziem gadiem, kuru laikā viņi par to vai nu neko nezināja, vai nu tikai kaut ko neskaidri bija dzirdējuši. Caur noslēpumainiem un neparedzamiem ceļiem Dieva apredzība, tāpat kā tas notika ar mani, aizveda šos cilvēkus uz baznīcu, iepazīstināja viņus ar draugu vai priesteri, un tur notika no jauna atklāšanas brīnums. Tie ir dažāda vecuma un sociālā stāvokļa cilvēki. Viņiem ir dažāda izglītība un  pieredze. Tie ir vīrieši un sievietes, cilvēki, kas ir auguši ticībā, un citi, kas ir atgriezušies tieši tāpēc, ka ir atklājuši apslēpto dārgumu. Visus viņus saista kopīga atziņa: "Tas ir kā atgriezties mājās”. Jo šeit ir patiesa laipna uzņemšana, nevis tāda, kas padara laipno uzņemšanu par ideoloģiju.

 

Par atgriešanos mājās pārsvarā runā cilvēki, kas pieredzēja konversiju, kuri man raksta, lai pastāstītu savus stāstus. Es nekad neesmu dzirdējis, ka kāds konvertīts apgalvotu, ka Katoļu baznīca viņš būtu ienācis labas pastorālās programmas dēļ vai kādas bīskapu sinodes rezultātā, vai pateicoties kādai uzrunai par dialogu vai koleģialitāti. Cilvēks atgriežas vai nonāk Katoļu Baznīcā, tāpēc ka meklē skaistumu un Patiesību, tāpēc, ka meklē Dievu. Jeb varbūt tas ir Dievs, kas tevi pārsteidza, kad tu to vismazāk biji gaidījis. Un tieši Visu laikmetu Mises laikā šie cilvēki vienmēr jūtas patiesi gaidīti.

 

Tiem, kas apgalvo, ka Dievu var atrast visur un tāpēc galu galā liturģija nav tik svarīga, konvertīti atbild pārliecinoši. Varētu piedāvāt daudzus citātus, piemēram, no Ņūmena vai Čestertona. Taču šeit man patīk atcerēties mazāk pazīstama konvertīta Tomasa Hovarda (Thomas Howard) atziņu, kurš rakstīja: “Tieši tveramajā fiziskajā pasaulē mūs satiek netveramais". Es uzskatu, ka amerikāņu rakstnieks šeit izsaka divu tūkstošu gadu senas liturģijas nozīmi. Tieši to nesaprot vai nevēlas saprast novatori, kuri, neievērojot liturģiju, viegli iekrīt spirituālismā, kurā nav nekā kristīga un jo īpaši - nekā katoliska.

“Pirms atgriešanās”, skaidroja Hovards, “es uzskatīju, ka kristīgā patiesība ir jāpatur nemateriālā veidā. Tas bija domāts manai sirdij, nevis manām acīm”. Bet mēs esam miesa un dvēsele. Kā mēdz teikt tautas sakāmvārds, acs arī vēlas savu daļu. Spirituālisti, nicinādami matēriju un miesīgumu, nevēlas tīrāku cilvēku, kas nonāk tuvāk Dievam, kļuvis garīgs, gandrīz bezķermenisks: viņi vēlas izgudrot "iekšējo cilvēku" pēc sava tēla un līdzības.

 

Starp daudzajām liecībām, ko esmu saņēmis par Visu laikmetu Mises atklāšanu, ir arī daudzas jauniešu liecības. Viņi stāsta, ka apslēpto dārgumu atklāšana reizēm notikusi pēc neskaidra aicinājuma, reizēm no neapmierinātības un nepilnīguma sajūtas. Pienāk diena, kad jaunais cilvēks ienāk baznīcā, un tur viņu sagaida pārsteigums: nezināms un šķietami nesaprotams rituāls, taču tieši tā ir atbilde, ko viņš meklēja. Kaut ko, kas sniedz atvieglojumu un garīgu vadību, kaut ko, kas palīdz augt ticībā. Kā man reiz teica kāda jauna sieviete:pat tie, kuriem parasti ir grūti koncentrēties un lūgties Mises laikā, atklājot Visu laikmetu Misi, ļaujas gremdēties sakrālajā, laikam apstājoties. Paliek tikai pielūgsme, lūgšana, pateicība. Un pilnīgi nav nepieciešams, lai kāds tev hronoloģiski skaidrotu par notiekošo.

 

Pat pavisam ārējās detaļas ir svarīgas. Liturģiskie tērpi (priesteri un diakoni nav tērpušies sporta apavos), rūpīgi izvēlētās dziesmas, kas tik ļoti atšķiras no ikdienas mūzikas, sievietes, kas valkā plīvurus, ticīgie, kas ir nometušies ceļos. "Es jutos laimīga," man teica kāda jauna sieviete. "Dziesmas, pat ja es nesapratu to nozīmi, ar tādu žēlastību pacēlās debesīs, ka es biju pārliecināta, ka līdz ar tām paceļas arī manas lūgšanas. Un homīlija, lai gan tā man bija kā pļauka sejā, deva man lielu atvieglojumu."

 

Un, lūk, ko stāsta Anna: "Kad pirmo reizi apmeklēju Vetus Ordo Misi, es sajutu, ka manas sirds dziļumos paceļas kaut kāda nostalģija. Bet ne par kaut ko tādu, ko es jau biju redzējusi, jo nekad dzīvē nebiju apmeklējusi šāda veida Misi. Nostaļģija, ko es izjūtu, nāca no manas dziļākās būtības. Tas bija tā, it kā no sirds dziļumiem augšā pacēlās kaut kas tāds, kas manā iekšienē mājoja visu laiku. Senās Mises rits sasniedz sirdi vairāk, nekā reformētā Mise. Man ir sāpīgi to teikt, bet reformētā Mise manā uztverē ir tukša. Es nesaku, ka tas tā ir, es tikai saku, ka tā manī rada šo sajūtu. Es nekavējoties par to pastāstīju vairākām draudzenēm un aizvedu viņas uz seno Misi, lai arī viņas to izmēģinātu. Dažas, kas bija neticīgas, bija ļoti pārsteigtas un man teica, ka viņas izjuta kādu īpašu klātbūtni.”

 

Andrea arī dalījās ar savu stāstījumu: "Tas bija mans dēls, līdz tam ne pārāk ticīgs, kurš pirms sešiem gadiem 8.decembrī man piezvanīja un teica: "Tēti, es biju liecinieks kaut kam ļoti skaistam!". Tā bija Svētā Mise senajā ritā, dziedātā Mise par godu Bezvainīgās Ieņemšanas svētkiem. Tādējādi mēs sākām apmeklēt Vetus Ordo Misi kopā.”

 

Un Pjero liecina: "Kad vien varu, es braucu astoņdesmit kilometrus uz vienu galu un tikpat daudz atpakaļ, lai tikai piedalītos Visu laikmetu Svētajā Misē. Tur Mani apvij kaut kas noslēpumains, un es nonāku "mākonī", precizēju, ka tā nav mākoņu pasaule. Es esmu racionālās kultūras bērns un neesmu sentimentāls. Esmu sācis pētīt būtiskas atšķirības starp Visu laikmetu, manu senču ritu un tā saucamo Novus ordo ritu, un daļēji esmu sapratis, kāpēc, piedaloties jaunajā ritā, es jūtos atsvešināts un bieži vien saspringts. Es nesaprotu, kā daudzi priesteri un, vēl ļaunāk, daudzi bīskapi, to nesaprot."

Pēdējā liecība: "Tradicionālā Mise! Cik brīnišķīga dāvana! Atšķirības, ko es saskatīju starp Tridentas Misi un pēc koncila Misi, pie kuras biju (nogurdinoši) pieradis, jau no paša sākuma bija nežēlīgas: no vienas puses, liturģijas svinīgums, kuru centrā ir Euharistiskais Upuris, un katrs Alter Christus žests, katrs vārds un katra dziesma kļūst pilnīgi ticībā. No otras puses, mūsdienu Mise, kurā centrā vairs nav Upuris, bet gan garlaicīgais "sapulces vadītāja" sprediķis, dziesmas nevis pacilā, bet gan novērš uzmanību un maldina, altāris vairs nav altāris, bet ir kļuvis par "galdu", un Komūnija tiek saņemta stāvus un uz rokas, bez cieņas un dievbijības. Un tad es aizdomājos: "Bet kur es līdz šim esmu dzīvojis? Un ko es esmu nokavējis!". Šo trīs gadu laikā esmu novērojis, ka cilvēku skaits, kas apmeklē tradicionālo Misi, ir vismaz divkāršojies, un es neesmu pārsteigts. Ir arī daudz jauniešu, un pie altāra kopā ar priesteri celebrantu ir četri līdz septiņi ministranti, un mēs zinām, ka Svētā Pija V Mise nebūt nav viegla."

 

Es varētu vēl ilgi turpināt ar liecībām. Tās visas ir tādas, apbrīnas un pateicības pilnas, bet arī dziļas nožēlas pilnas par laiku, kas pagājis, pirms dārgums tika atklāts no jauna. Ir pārsteidzoši, ka, lai gan šīs pārdomas nāk no vienkāršiem ticīgajiem, kuriem ļoti bieži trūkst īpašas sagatavotības teoloģiskajā, doktrinālajā un liturģiskajā jomā, tās dziļi sasaucas ar novērojumiem, kurus jau pašā sākumā, 1969. gadā, tajā pašā gadā, kad tika izsludināta jaunā misāle, ar autoritāti izteica tie, kuri nosodīja protestantizācijas procesu, kas tika aizsākts līdz ar liturģisko reformu un cēla trauksmi par gaidāmo katastrofu.

 

Es arī ziņoju, ka saņemu daudz lūgumus no cilvēkiem, kuri jautā, kur viņi var saņemt Komūniju uz mēles, un sūdzas, ka viņu draudzēs, acīmredzami ļaunprātīgi rīkojoties, tas bieži tiek liegts. Atceros vēstuli no kādas kundzes, kura, lūdzot priesterim iespēju saņemt Komūniju uz mēles, ne tikai saņēma atteikumu, bet arī saņēma atbildi: "Kas ar jums, tradicionālistiem, ir? Kāpēc jūs esat ar to tik apmāti?". Tie ir vārdi, kas neprasa komentāru un izskaidro daudzas lietas, īpaši attiecībā uz priesteru formāciju.

 

Pēc visa teiktā, jautājums, kas ienāk prātā, ir sekojošs: kāpēc uzbrukt, nostumt malā un mēģināt iznīcināt Visu laikmetu Misi, jo, lai gan tik ļoti vajāta, tā turpina nest tik skaistus un bagātīgus ticības augļus? Kāpēc autoritāte mums ir atņēmusi šo Misi?

Atbildes var būt dažādas. Vispirms man ienāk prātā, ko velns Skrūvšņore raksta savam brāļa dēlam Vērmelim: "Viens no mūsu lielajiem sabiedrotajiem pašlaik ir pati Baznīca" (K. S. Lūiss, Skrūvšņores vēstules). Bet, iespējams, Visu laikmetu Mise tika atmesta tāpēc, ka, ja tai blakus vienkārši nostādītu reformēto Misi, tad, protams, maz pa mazām interese par to pilnīgi izzustu. Apustuliskajā tradīcijā iesakņotā Visu laikmetu Mise ir tik dziļi un autentiski katoliska, ka tā neizbēgami atmasko pretrunas, kas pavada tos, kas uzdodas par katoļiem, bet tādi patiesībā nav.

 

Visu laikmetu Mises laikā nav vajadzības aicināt uz aktīvo līdzdalību (actuosa participatio), un tur nav nekā, ko animēt (dzirdot runājam par Mises "animāciju", man nākas rūgti pasmaidīt). Visu laikmetu Mises laikā ir nepieciešami tikai nomesties ceļos mysterium tremendum priekšā. Bet, lai nomestos ceļos, lai atzītu sevi par grēciniekiem Dieva priekšā, ir nepieciešams būt pazemīgiem, atbrīvoties no savas lepnības, no protagonisma un iedomības, kas mudina izrādīties. Turpretī, šis protagonisms neapšaubāmi dominē modernisma nometnē, ko raksturo iedoma pašiem veidot Baznīcu.

Tā kā dārgums, ko esam no jauna atklājuši, neskatoties uz visiem centieniem, ko pielikuši tie, kuri gribēja un joprojām vēlas to paturēt apslēptu, ir Baznīcas, ticīgo un visas cilvēces, kas ilgojas pēc patiesības, mīlestības un transcendences, mantojums, mums jāapzinās, ka mums ir tiesības uz restitutio in integrum. Nepagursim norādīt uz ļaunprātīgās izmantošanas netaisnību, pat ja tā nāk no visaugstākās autoritātes.

 

Vēlos citēt dažus fragmentus no vēstules, ko kardināli Alfredo Ottaviani un Antonio Bacci rakstīja Pāvilam VI, lai iepazīstinātu ar savu slaveno Īso kritisko izpēti par Novus ordo Missae. [..]  Visbeidzot, piezīme, kas mūs skar pavisam tieši:

"Pavalstniekiem kuru labā ir paredzēts likums, ja tas izrādās, gluži pretēji, kaitīgs, vienmēr ir bijušas tiesības, pat pienākums ar sirsnīgu uzticību lūgt likumdevējam atcelt pašu likumu. Tādēļ šajā vēsturiskajā brīdī, kad vērojams sāpīgs apjukums, kad ticības tīrība un Baznīcas vienotība ir arvien lielākās briesmās, kas ikdienu sāpīgi atbalsojas visu mūsu kopīgā Tēva balsī, mēs lūdzam Jūsu Svētību mums neatņemt iespēju turpināt izmantot tās auglīgajā integritātē svētā Pija V Romas Misāli, ko tik augstu slavē Jūsu Svētība un ko tik dziļi godina un mīl visa katoļu pasaule.".

 

Atcerēsimies, ka Deus non irridetur! (Gal. 6,7) Svētā Pāvila drausmīgais brīdinājums ir skaidrs. Tas attiecas arī uz liturģiju. Tiem, kas joprojām apgalvo, ka "latīņu valodu nevar saprast", es atbildu, ka ir daudz palīglīdzekļu, un jebkurā gadījumā doma, ka ir jāiet uz Misi, lai "saprastu", ir racionālisma auglis, kas, iekļūstot Baznīcā, neļauj cilvēkiem būt iegremdētiem Euharistijas noslēpumā un godināt Tēvu.

 

Itāļu rakstnieks Džovannino Gvareski (Giovannino Guareschi), slavens ar savu romānu "Don Camillo", sarakstīja neaizmirstamas lappuses, aizstāvot Tradicionālo latīņu Misi, un viņš to darīja ar kodīgo humoru pret innovātoriem, tiem, kas, kā teica Ottaviani, ir slimi ar "pārmaiņu niezi".

"Latīņu valoda," Guareski cita starpā rakstīja, "ir precīza un skaidra valoda. No tās atteiksies nevis tāpēc, ka tā neatbilst jaunajām progresa prasībām, bet gan tāpēc, ka jaunie ļaudis vairs nebūs tai piemēroti. Kad sāksies demagogu, šarlatānu ēra, tāda valoda kā latīņu vairs nebūs noderīga, un jebkurš nejēga varēs nesodīti publiski uzstāties un runāt, netikdams padzīts ar spērieniem no tribīnes. Trika noslēpums ir tajā, ka viņš spēs runāt veselu stundu, neko nepasakot, jo izmantos aptuvenu, izvairīgu un patīkami uzklausāmu frazeoloģiju. Ar latīņu valodu tas nav iespējams."

 

Pieturoties pie tās pašas līnijas, kardināls Ottaviani paskaidroja, ka latīņu valoda "savas struktūras, savas patiesās un integrālās sintēzes spēju dēļ, savas nemainības un izteiksmes vērtības dēļ ir vispiemērotākā jebkuras doktrīnas patiesās jēgas saglabāšanai", jo tā nepazīst "to fenomenu, kas piemīt vietējām valodām, kuras gadsimtu gaitā pārveidojas".

Es gribētu piebilst, ka latīņu valoda ir Tradīcijas un Baznīcas universāluma zīmogs, turpretī sarunvaloda ir pavērusi ceļu ļaunprātībām un partikulārismiem tiem, kas uzskata Baznīcu par cilvēcisku organismu, kuram vienmēr nepieciešama pielāgošanās.

 

Visiem tiem, kas turpina nostāties pret seno Ordo Missae un izgudro arvien nežēlīgākus veidus, kā pret to cīnīties, vajadzētu uzdot sev vienkāršu jautājumu: kāpēc, par spīti visam, tā nav izzudusi? Kāpēc ir priesteri un ticīgie, kas joprojām ir tai pieķērušies un uzstājīgi to aizstāv? Un vēl viens jautājums: kāpēc, neraugoties uz liturģisko reformu, Baznīca zaudē ticīgos un aicinājumus? Un kāpēc, gluži otrādi, senā Mise, pretēji nežēlīgajai statistikai, piesaista arvien vairāk cilvēku?

Diemžēl šos jautājumus neņem vērā tie, kam ir ideoloģisks skatījums uz realitāti un arī uz Baznīcu.

Šīs ir manas nabadzīgās pēckoncila katoļa pārdomas, kurš ar Dieva žēlastību ir no jauna atklājis šo lielo apslēpto dārgumu. Par šo dāvanu, Deo gratias! Un par modernistiem mūsu lūgšana: "Kungs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara. Ja tomēr viņi to zina, tik un tā piedod viņiem. Un liec, lai beidz mums likt sprunguļus riteņos.

 

Avots: Aldo Maria Valli,  La Messa tradizionale. Il tesoro ritrovato

Foto: www.aldomariavalli.it

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 28 Decembris 2022 00:34