Miers Ukrainā un pasaulē: citi Dievmātes nosacījumi

Trešdiena, 30 Marts 2022 12:23

Dārgie Civitas lasītāji! 25. martā Pasludināšanas svētkos, sekojot Ukrainas bīskapu lūgumam, pāvests Francisks veltīja Dievmātei Krieviju un Ukrainu. Ko sagaidīt no šis konsekrācijas? Vai tā pati par sevi var atnest mieru un izglābt pasauli no katastrofas vai ir nepieciešams izpildīt arī kādus citus nosacījumus? Kādi ir šie Dievmātes nosacījumi? Piedāvājam jūsu pārdomām Hulio Horedo (Julio Joredo) rakstu, kurš publicēts Famiglia Tradizione Proprietà mājaslapā. 

Saskaņā ar Franciska teikto 25. marta homīlijā, konsekrācija nav maģisks līdzeklis, bet "garīga darbība", kas prasa cilvēku atgriešanos, tāpēc ar ticības pārliecību pievienojamies šai konsekrācijai - cerībā, ka neskatoties uz Franciska pontifikāta neskaitāmajām pretrunām un divdomībām, Dievs izmantos visnederīgākos instrumentus (līdzīgi kā Viņš izmantoja Rahabi (sk. Jozuas grāmatu 6 :25)), lai savienotu debesis un zemi, nesot pestīšanu. Pievienojam savas sirdis un lūgšanas šai konsekrācijai, cerot, ka Dievs to pieņems, un ka Krievijai un Ukrainai kļūstot par Dievmātes īpašumu, tās atgriezīsies un sekmēs garīgo pavērsienu pasaulē. 

*****

Kopš brīža, kad pāvests Francisks paziņoja, ka viņš kopā ar visiem pasaules bīskapiem - kurus viņš īpaši uz to aicināja - veltīs Krieviju (un Ukrainu) Marijas Bezvainīgajai Sirdij, visa katoļu pasaule ir dzīvojusi šī vēsturiskā notikuma gaidās.

Daudzi, dievbijīgas pārliecības vadīti, saskata pāvesta žestā galīgo risinājumu, kas izbeigs karu, novedīs pie Krievijas atgriešanās un mūsdienu pasaules morālās rehabilitācijas. Citi savukārt ir kritiski un norāda uz iespējamiem trūkumiem un pretrunām. Lai kā tas būtu, ir jāatzīmē, ka pāvesta Franciska paziņojums, kurš Fatimu izvirzīja mūsdienu notikumu centrā, ir aizskāris dziļu pasaules sabiedriskās domas dzīslu.

Franciska rīcība ir saistīta ar precīzu lūgumu, ko Dievmāte izteica Fatimā 1917. gadā.

Uzrunājot ganiņus, Dievmāte vēlējās uzrunāt pasauli, mudinot visus cilvēkus uz lūgšanu, grēku nožēlu un dzīves izmainīšanu. Īpašā veidā Viņa uzrunāja pāvestu un garīgo hierarhiju, lūdzot viņus konsekrēt Krieviju savai Bezvainīgajai Sirdij.

Dieva Māte izteica šos lūgumus, ņemot vērā reliģisko situāciju, kādā parādīšanās laikā atradās visa pasaule. Dievmāte norādīja, ka šī situācija ir ārkārtīgi bīstama. Bezdievība un nešķīstība bija tik ļoti pārņēmusi zemi, ka, cilvēcei par sodu 1914.-1918. gadā notika Lielais karš.

Šim postam vajadzēja ātri beigties, un grēciniekiem būtu laiks laboties pēc Fatimā izteiktā aicinājuma. Ja aicinājums tikšot uzklausīts, cilvēce iepazīšot mieru. Ja cilvēki to neņemšot vērā, sākšoties vēl briesmīgāks karš. Ja pasaule palikšot kurla pret savas Karalienes balsi, visus cilvēkus piemeklēšot vislielākā slepkavošana, ideoloģiska pēc savas izcelsmes un universāla pēc mēroga, tā ietveršot smagas ticības vajāšanas, un nesīšot lielus pārbaudījumus visiem kristiešiem: "Krievija izplatīs savas kļūdas visā pasaulē, veicinot karus un Baznīcas vajāšanas (...) Labie tiks nomocīti. Svētajam tēvam nāksies daudz ciest".

Lai to novērstu, - Dievmāte teica, - nāku lūgt Krievijas veltīšanu Manai Bezvainīgajai Sirdij un Komūniju ar gandarīšanas lūgumiem pirmajās sestdienās. Ja viņi pieņems Manus lūgumus, Krievija atgriezīsies un tajā būs miers» . Pēc ārkārtīgu ciešanu un briesmīgu sodu perioda, "kādi vēl nekad nav bijuši" (sv. Jacinta no Fatimas), Dievmāte sola galīgo triumfu: "Beidzot mana Bezvainīgā Sirds triumfēs. Svētais tēvs veltīs Krieviju man, tā tiks atgriezta, un pasaulei tiks dāvāts miera laiks."

Vēl šodien eksperti diskutē par Pija XII un Jāņa Pāvila II veikto konsekrāciju derīgumu vai nederīgumu. Dievmāte bija izvirzījusi trīs nosacījumus: lai konsekrāciju veiktu pāvests, lai tajā tiktu pieminēta Krievija un lai tā notiktu vienoti ar visiem pasaules bīskapiem. Visās konsekrācijās - 1942., 1952., 1982., 1984. gadā - tā vai citādi trūka vismaz viena no nosacījumiem. Vizionāre māsa Lūcija sākumā kategoriski apgalvoja, ka Jāņa Pāvila II 1984. gadā veiktā konsekrācija ir nederīga, taču pēc tam mainīja savu viedokli un teica, ka tā atbilst Dievmātes lūgumam. Tā ir visizplatītākā nostāja Baznīcas aprindās un ticīgo vidū kopumā.

Mēs nevēlamies iedziļināties tik sarežģītā tēmā. Tomēr vēlamies uzsvērt, ka Kova da Iria Dievmāte norādīja divus nosacījumus, kas abi ir obligāti, lai tiktu atcelti sodi, ar kuriem Viņa mums draudēja.

Viens no šiem nosacījumiem bija konsekrācija. Pieņemsim, ka tas tika darīts tā, kā to lūdza Vissvētākā Jaunava. Taču paliek otrais nosacījums: reparācijas komūnijas prakses izplatīšana pirmajās sestdienās piecus mēnešus pēc kārtas. Mums šķiet skaidrs, ka šī dievbijības prakse vēl nav izplatījusies visā katoļu pasaulē tādā mērā, kā to vēlējās Dievmāte.

 Ir vēl viens nosacījums, kas vēstījumā ir ietverts netieši, taču ir neaizstājams: tā ir uzvara pār tūkstošiem bezdievības un nešķīstības formām, kas šodien, vēl vairāk nekā 1917. gadā, valda pasaulē. Viss liecina par to, ka šī uzvara ne vien nav sasniegta, bet gluži pretēji, - šajā jautājumā mēs arvien vairāk tuvojamies kulminācijas punktam. Tādējādi cilvēces virziena maiņa kļūst arvien mazāk ticama. Un, ciktāl mēs virzāmies uz šo kulmināciju, pastāv arvien lielāka varbūtība, ka mēs virzīsimies arī uz sodu realizāciju.

Šajā sakarā mēs nonākam līdz secinājumam, bez kura atzīšanas Fatimas vēsts būtu absurda. Jo, ja Dievmāte 1917. gadā apgalvoja ka pasaules grēki ir sasnieguši tādu līmeni, ka nepieciešami izraisa Dieva sodu, tad nebūtu loģiski domāt, ka šiem grēkiem turpinot pieaugt vairāk nekā pusgadsimtu un pasaulei stūrgalvīgi atsakoties ņemt vērā Fatimā sacīto, sods tomēr nebūtu nācis. Tas būtu tāpat, ka neskatoties uz to, ka Ninive nebūtu nožēlojusi grēkus, pravieša draudi tomēr nebūtu piepildījušies.

Turklāt pati Dievmātes lūgtā konsekrācija nenovērstu sodu, ja cilvēce paliktu arvien vairāk pieķērusies bezdievībai un grēkam. Patiesībā, kamēr tas tā notiks, konsekrācija paliks nepilnīga.

Īsāk sakot, tā kā pasaulē nenotiek milzīgā garīgā pārveidošanās, kas bija prasīta Kova da Iria, mēs arvien vairāk virzāmies uz bezdibeni. Un, jo vairāk mēs progresējam, jo vairāk šī pārveidošanās kļūst neticamāka.

Mēs apsveicam pāvesta Franciska rīcību un pievienojamies tai no visas sirds, ja tā atbildīs prasībām, ko Fatimas Dievmāte izvirzīja. Tomēr, kamēr šim aktam nesekos pilnvērtīga garīgā cīņa pret nevaldāmo amoralitāti - abortiem, homoseksualitāti, LGBT, nepiedienīgu modi, pornogrāfiju, gender teoriju un tā tālāk - vienkārša Krievijas konsekrācija, lai cik tīkama tā būtu Dieva Apredzībai, nenovērsīs sodu.

Ļaujiet man vēl izteikt kādas bažas vai neizpratni:

Fatimā Dievmāte norādīja uz "Krievijas kļūdām", proti, komunismu, kā uz visdinamiskāko elementu procesā, kas cilvēci veda bezdibeņa virzienā un kas tieši Padomju Savienībā atrada savu mītni un paplašināšanās centru. Nebūs īstas atgriešanās, kamēr šī ideoloģija netiks noraidīta visās tās izpausmēs.

Tieši šajā jomā pāvesta Franciska pontifikāts ir izcēlies ar savām galēji kreisajām simpātijām, sākot no tuvības Kubas diktatūrai, līdz pat viņa atbalstam Latīņamerikas marksistiskās ievirzes "tautas kustībām", tāpat neaizmirstot par viņa kontaktiem ar patriarhu Kirilu, kas bija uzticams padomju diktatūras kalps un propagandists.

Arī šajā gadījumā - izņemot, ja kādam ir labāka izpratne - kamēr piektdienas aktam Svētā Pētera baznīcā nesekos īsta garīgā cīņa pret komunismu un tā epigoniem, Krievijas konsekrācija pati par sevi nedarbosies kā panaceja, lai pasargātu mūsdienu civilizāciju no katastrofas.

*****

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu brīvās informācijas un diskusijas apritē?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796

Iespējamaiis maksājuma mērķis: ziedojums civitas.lv

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 20 Decembris 2022 22:18