“Mēs tiecamies turēt Dievu tik tālu prom no pandēmijas, cik vien iespējams, it kā baidītos Viņu aplipināt.” Tieši tik pārsteidzošu salīdzinājumu izmanto universitātes ANGELIKUM Filosofijas fakultātes profesors un dekāns, agrākais Starptautiskās Teoloģiskās komisijas ģenerālsekretārs Serdžs Tomass Bonino OP, norādot uz faktu, ka publiskajās debatēs par notikumu, kurš tur gūstā mūsu dzīvi nu jau gandrīz divus gadus, tas ir, Covid-19 pandēmiju, nav klātesošs Dievs. Vai tiešām ir tā, ka šī parādība, kas izpaužas biofiziskajā vidē, vairs nav piederīga Dieva Apredzei? Dominikāņu tēvu Bonino, kurš ir viens no ietekmīgākajiem pasaules teologiem, par pašreizējo situāciju intervēja katoļu ziņu dienests Daily Compass. 

Vai domājat, ka jau gandrīz divus gadus ieilgušā veselības apdraudējuma laikā mēs esam “pareizi” lūguši palīdzību no mūsu Kunga?

Kopš laika, kad pasauli sāka pārņemt pandēmija, mēs esam vērsušies pie Kunga, lūdzot spēku izturēt šo situāciju un spēt atbalstīt citam citu. Tas viss ir pareizi un labi, bet daudz retāk mēs esam lūguši Kungu, lai Viņš pieliek savu roku un aptur pandēmijas izplatīšanos. Tas parāda, ka pat kristiešu mentalitātē dominē uzskats, ka Dievs var darboties mūsos, bet pasaulē tomēr nedarbojas citādi, kā vien caur cilvēkiem. Pandēmijas priekšā Dievs netiek uzlūkots kā visuma Radītājs un Pavēlnieks, bet labākajā gadījumā kā ceļabiedrs, kas mums palīdz nezaudēt cerību cīņā ar ļaunumu. Taču tā ir gnostiska pieeja, kas tiecas ierādīt pestīšanai zemāku vietu, pārceļot to uz subjektīvo sfēru. 

Romas Misālē un starp dažādām Svētās Mises laikā izteiktām lūgšanām vēl joprojām ir atrodamas lūgšanas, piemēram, par lietu. 

Lūgšanu par lietu bieži kritizē. Ir jāsaprot, ka tas, kurš lūdz par lietu, negaida, ka tūlīt pat parādīsies mākonis un sāksies lietusgāze! Bet pastāv daudzi faktori, kas ir iesaistīti fizisku notikumu izraisīšanā, un mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Dievs varētu dot dabas parādībām tādu ievirzi, lai noteiktā laikā rastos lietus. Runājot par pandēmiju, ja mēs ticam, ka Dievs ir materiālās pasaules Radītājs, tad Viņš var arī ietekmēt apstākļus, kas izsauc fizisku parādību, pat neizmainot dabas likumus. Dievs nelieto burvju nūjiņu, taču Viņa Apredzei ir daudz citu līdzekļu, kā sakārtot lietas no iekšienes. 

Vai jums nešķiet, ka šodien ne tikai ticīgie, bet pat teoloģija savā ziņā baidās atzīt šādu priekšstatu? 

Kristieša lūgšana ir balstīta pārliecībā, ka Dievs var darboties biofiziskajā vidē, kurā mēs dzīvojam. Šī pārliecība iet kopsolī ar tādu metafiziku un teoloģiju, kas dievišķo darbību redz kā varbūtību. Savukārt, ja ieslēdzam sevi pasaules uzskatā, kas balstās vienīgi un tikai uz zinātnisku pieeju, mēs iekrītam reduktīvismā. Zinātne sludina patiesību, bet tā vēl nepasaka visu par esamību. Grāmatā “Jēzus bērnība” pāvests Benedikts XVI rakstīja, ka “Dievs ir Dievs, un Viņš nepārvietojas vienīgi ideju pasaulē”. Tādējādi Dievs nav tikai un vienīgi Tas, kas var izmainīt mūsu skatījumu uz realitāti un pārveidot mūsu personīgās attiecības. No otras puses, ja Dievs nevar ietekmēt materiālās pasaules realitāti, tad mēs nevaram arī izskaidrot, kādēļ ticam Augšāmcelšanai un visuma pārveidošanai laiku beigās. 

Saistībā ar Racingeru: vai šī vēlme iesprostot Dievu subjektivitātes sfērā, lai izslēgtu Viņu no dabas, neatspoguļo arī to, ko emeritētais pāvests daudzkārt nosodījis, – centienus norakstīt Dievu privātās dzīves jomai, lai izskaustu Viņu no sabiedriskās dzīves?

Tās ir it kā divas dažādas lietas, bet nav arī tā, ka nepavisam nebūtu saistītas, jo šobrīd sekularizētajā sabiedrībā, kādā mēs dzīvojam, par vienīgo atskaites punktu, kas ir patiess un visiem pieņemams, tiek uzskatīta zinātne. Likumsakarīgi, ka zinātne attīstās no Dieva darbības, un tāpēc, ja mēs zinātni pieņemam par vienīgo atskaites punktu publiskajā diskursā, ir skaidrs, ka līdz ar to arī izslēdzam Dievu. Mēs esam aizmirsuši, ka pastāv vēl cits veids, kā raudzīties uz šīm lietām – metafizisks un teoloģisks skatījums, kas neatceļ zinātnes viedokli, bet iet tālāk par to un ir dziļāks. 

Ir arī tie, kas dažādu iemeslu dēļ kovidu uzskata par Dieva sodu. Ko jūs domājat par šādu tendenci? 

Ar šo skatījumu uz Dievu, kurš pieļauj katastrofas kā vienu no soda veidiem, pagātnē cilvēki netaisni aizrāvās: mēs nevaram teikt, ka persona ir inficējusies tāpēc, ka izdarījusi grēku! Mēs nevaram būt Dieva vietā, nevaram precīzi identificēt Viņa darbību cēloņus un iemeslus tam, kādēļ Viņš pieļauj ļaunumu. Un tomēr, nav arī pareizi atmest jebkuru pandēmijas teoloģisko interpretāciju, kas iezīmē morāles un nodoma perspektīvu. Pamatdoma, ka tam, kas notiek biofiziskajā pasaulē, ir nozīme, teoloģijas izpratnē nav apstrīdama. Mēs nevaram teikt, ka viss, kas notiek biofiziskajā pasaulē, ir nejaušība. Klasiskā teoloģija ļaunumu, kas mūs nomāc, skaidro kā pagātnes notikumu sekas, un zināmā mērā tas var tikt interpretēts kā sods. Diemžēl tagad ir plaši izplatījusies ideja, ka Dievs var būt vienīgi labs, ar to saprotot labestību, kas izpaužas darbos. Sods vairs netiek uztverts kā taisnīga (un, tātad, laba) rīcība, bet vienīgi kā vardarbības veids, līdz ar to piedēvēt labajam Dievam vēlmi sodīt kļūst nepieņemami. Bet klasiskajā teoloģijā taisnīgums ir labuma izpausme. Mūsdienās taisnīga tiesa tiek uzskatīta par kārtējo ļaunumu, kam jānotiek, bet tas nav pareizi: drīzāk tā ir Dieva pilnības izpausme un līdz ar to taisnīga pavēle, kas tiek izteikta arī caur sodu.

Vai tas nav paradokss, ka ideju par pandēmiju kā cilvēcei sūtītu sodu, kuru atmeta reliģija, atkal atdzīvināja vides speciālisti…

Tas nozīmē, ka soda jēdziens, kas izgāja ārā pa durvīm, ir atgriezies atpakaļ, iekāpjot pa logu. Cilvēces attiecībās ar visumu tas ir fundamentāli antropoloģisks jautājums. Cilvēki vēlas saskatīt jēgu tajā, kas notiek biofiziskajā pasaulē. Taču starpība ir tāda, ka kristīgajā vīzijā vienmēr pastāv attiecības starp personām, un tādēļ arī tiesnesis, kurš soda, to dara ar kādu nodomu; bet dabas dievība ir akla dievība. Nezinu, vai cilvēce ir daudz ieguvusi, pārejot no priekšstata par taisnīgu tiesu, kuru pieļauj Dievs, uz ticību Gajas atriebībai. 

Kādēļ šodien, kad cilvēce saceļas pret Dievu, ir vēl daudz grūtāk padarīt ideju par dabas sacelšanos pret cilvēci pieņemamu kristiešiem? 

Tas ir saistīts ar visai grūti saprotamu Baznīcas mācības jautājumu – iedzmto grēku. Ja mēs esam nolikti šāda pārbaudījuma priekšā, tas ir tādēļ, ka cilvēce ir atteikusies no Dieva. Mācība par iedzimto grēku izskaidro, ka cilvēks un daba netika radīti, lai pastāvētu savstarpējās pretrunās, kā tas ir tagad. Cilvēce tika radīta Paradīzē, un tās aicinājums iekļāvās visuma harmonijā. Taču pēc grēkā krišanas cilvēks tika izraidīts uz pasauli, kur daba kļuva pret viņu naidīga. Tātad bija pastāvējusi harmonija starp cilvēku un dabu, kas bija atkarīga no cilvēka vienotības ar Dievu. Bet, ja tiek sarautas pirmās saites, tad pārrautas ir arī otrās, tas ir, saites starp cilvēku un dabu. Šī ir tēma, kas caurauž Bībeli: ik reizi, kad cilvēce novēršas no Dieva, daba kļūst par cilvēka ienaidnieku. Tā ir svarīga tēma katoļu teoloģijā. Daļa teologu Dieva taisnīgā soda un iedzimtā grēka jēdzienus vēlas reducēt līdz mītam. Taču šeit ir daudz kas vairāk: mīta formā tiek izteikta fundamentāla patiesība. 

Domājot par Dieva tiesu, kā mums raudzīties uz to, ka daļa mūsdienu teologu vairs netic cilvēka grēkā krišanas stāstam? 

Mūsdienu uzskatus ir ietekmējusi mācība par evolūciju, kas skaidro, ka cilvēciskās būtnes pamazām attīstās. Un tomēr, ja Dievs būtu radījis cilvēci tādā stāvoklī, kādā mēs esam šodien, tad būtu visai problemātiski runāt par Dieva labestību, jo tas nozīmētu, ka Viņš jau no paša sākuma ir pakļāvis mūs apdraudējumam. Mācība par iedzimto grēku tiecas sniegt šai problēmai skaidrojumu, norādot, ka situācija, kādā mēs pašreiz esam, nav gluži tas pats, kas “Dieva roku radītas cilvēces” stāvoklis. Tieši otrādi, mēs esam nonākuši situācijā, kuru paši sev esam radījuši. Es šeit saskatu analoģiju ar dēmoniem: katoliskā tradīcija pārstāv uzskatu, ka dēmoni netika radīti kā dēmoni, tas ir, ļauni, bet gan kā eņģeļi, jo citādi tas nozīmētu, ka Dievs ir atbildīgs par viņu ļaunumu. Viņi sagrēkoja un tādēļ no eņģeļiem kļuva par dēmoniem.

Un kāds tad no teoloģijas viedokļa būtu vispareizākais izskaidrojums pēdējo divu gadu notikumiem? 

Mēs nezinām Dieva noslēpumainos nodomus (vienmēr gudrus un labus), kādēļ Viņš ir pieļāvis šo pandēmiju, bet mēs zinām, ka tie eksistē. Vispārējos vilcienos, mēs zinām, ka Dievs nav mūs pametis un ka tāds pārbaudījums kā šis ir aicinājums atgriezties un nopietni paraudzīties uz faktu, ka dzīve nav kaut kāda pašsaprotama dāvana un ka mums tā ir jādzīvo pareizā veidā, uzticot sevi Dieva tēvišķajai Apredzei.

*****

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu brīvās informācijas un diskusijas apritē?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796

Iespējamaiis maksājuma mērķis: ziedojums civitas.lv

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs