Argentīnas blogs “Caminante wanderer” ieskicē kāda būs pēc koncila Baznīcas nākotne: “Nenozīmīga Baznīca”.

Tuvākajās nedēļās tiks publicēts galīgais dokuments, kas tapis pēc Vācijas sinodālā ceļa un kas tiek uzskatīts par katastrofālu. Rēgensburgas bīskaps viņu ir raksturojis kā ķecerīgu un neviens cits kā kardināls Kaspers to maigi nodevējis par "nekatolisku". Šis notikums, ko mēs pagaidām novērojam no tālienes, norāda uz reālo situāciju, kādā šodien atrodas Katoļu Baznīca: nenozīmīgums, ar spēcīgu izzušanas tendenci. Nesen Vācijā veiktajā pētījumā secināts, ka tikai 12% iedzīvotāju, ieskaitot katoļus, uzskata, ka reliģijai ir kāda nozīme sabiedrībā. Tas nozīmē, ka 88% ir vienalga, vai Baznīca eksistē vai neeksistē, un, ja pēdējo gadu skandāli turpinās izcelties, nešķistu pavisam dīvaini, ja viņi dotu priekšroku tam, lai tā vairs nepastāvētu. Protams, procenti būs atšķirīgi Austrumeiropā, ASV un Latīņamerikā, kas ir Baznīcas iedomātā rezerve, bet cik daudz vairāk? Par 20% vai 25%? Jā, labākajā gadījumā.

Esmu paņēmis šos datus no video, kurā runā pr. Santiago Martin, ko es ļoti iesaku noklausīties (El fracaso de la “Nueva iglesia”). Un šis priesteris, kurš nav tradicionālists, secina: "Jaunā Baznīca ir cietusi neveiksmi." Un tas ir tas, kas iezīmējās jau pēc Vatikāna II koncila, Baznīca marginalizējās, piesavinot stratēģiju pielāgoties pasaulei, lai paliktu uzmanības centrā un nezaudētu ticīgos, bet šī stratēģija izrādījās biedējoša kļūda, kas noveda mūs līdz pašreizējai izzušanas situācijai.

Un nav nepieciešams ķerties pie socioloģiskiem pētījumiem vai dārgām aptaujām, ko veic starptautiski konsultanti. Pietiek apmeklēt baznīcas svētdienās - nemaz nerunājot par darba dienām - tās ir tukšas. Eiropā tāpat kā Argentīnā. Daži cilvēki, kuri tās apmeklēja vēl pirms pandēmijas, to jau pārtrauca darīt, ciešot no iespaida, ko uz viņiem atstāja bīskapu pakļautība valdību noteiktajām karantīnām. Kāds lasītājs manā blogā komentēja: “Draudzē, ko es apmeklēju, vakar svētdienas misē bija tikai septiņi cilvēki, neskaitot divus koristus, priesteris gandrīz sāka raudāt. Un iemeslu tam netrūkst, jo jebkura sekta, kas iet tikai plašumā, pulcē daudz vairāk cilvēku.” Un tā nav unikāla situācija Argentīnā. Tā ir situācija, kas novērojama visā pasaulē.

Taču problēma ir tikai saasinājusies, jo Baznīcas hierarhija, sākot ar pāvestu, neatzīst slimības galējo smagumu un ierosina palielināt tā paša medicīnas līdzekļa devas, kas jau ir pierādījis savu kaitīgo iedarbību. Es atceros, lai minētu vienu piemēru starp daudziem, ko Bergoljo Slovākijā teica jezuītiem:

“Tāpēc šodien ir vēlme atgriesties pagātnē, meklējot drošību. Mūs biedē svinēt (Misi) Dieva tautas priekšā, kura skatās mums sejā un saka mums patiesību. Mums ir bail turpināt ar pastorālo pieredzi. Es domāju par darbu, kas paveikts Ģimenes sinodē, lai liktu saprast, ka otrās savienības pāri vairs nav nosodīti ellē. Mēs baidāmies pavadīt cilvēkus ar seksuālu citādību. Mēs baidāmies no krustcelēm, par kurām mums teica Pāvils VI. Tas ir šī brīža ļaunums.”

Bergoljo uzstāj, ka laulības pārkāpšana vairs nav grēks un cilvēku ar seksuālu citādību "pavadīšana", kas ir šīs "jaunās" uz “ārpusi” dodošās Baznīcas pazīme, un kas ir izrādījusies pilnīga neveiksme. Ļoti nedaudzi, kas dzīvo ārlaulībā ir ieinteresēti doties uz Misi vai iet pie dievgalda, un vēl mazāk personas ar citādu seksuālitāti. Viņi pietiekami labi zina, kas jādara, lai izglābtos: labāk ir izraut vienu aci un ar vienu aci ieiet Debesu valstībā, nekā ar abām acīm doties ellē.

Pašreizējā Baznīcas katastrofa nav Franciska vaina. Mēs to esam šeit atkārtojuši neskaitāmas reizes; tās ir problēmas, kas velkas gadu desmitiem un ir sistemātiski slikti atrisinātas. Bet tuvākajā nākotnē gaidāmā katastrofa ir viņu atbildība. Pirms pāris dienām kāds laicīgais medijs Bergoljo raksturoja kā "smieklīgāko pāvestu Baznīcas vēsturē" un kā "muļķi", un mēs jau šeit sapratām, ka pat viņa tuvākie draugi ir atstājuši viņu vienu. Karalis ir kails un to vairs nav pamanījis tikai bērns.

Es uzskatu, ka tas ir steidzams uzdevums un nopietna bīskapu atbildība, kuriem mūsu Kungs ir uzticējis Baznīcas valdību, apsēsties un nopietni padomāt, ko darīt, lai atrastu izeju, kurai ir kaut minimāla veiksmes garantija. Bergoglio pontifikāts jau ir pabeigts un cietis bankrotu. Nav iespējams turpināt iet pa šo ceļu tālāk. Problēma ir tāda - kas notiks pēc viņa? Jau ir kļuvis skaidrs, ka krīze Baznīcā netiek novērsta, priecājoties kopā ar pasauli un pulcējot pūļus Pasaules jauniešu dienās vai pāvesta braucienos. Tās bija naivas cerības, kas valdīja 80. un 90. gados, bet kas jau ir apglabātas.

Tēvs Martins sava video beigās paskaidro, ka, viņaprāt, risinājums prasa vienotību. Un es piekrītu. Problēma ir tā - kā tas tiek sasniegts?”

Korazym.org redaktors rezumē.

Saskaņā ar pr. Martina domām problēmas risinājums ir vienotība. Tas ir labi. Problēma ir - kā vienotību sasniegt? Baznīcā vienīgo vienotības faktoru par pamatu lika pats Jēzus: ir tā ticība. Cita ceļa nav: vienotība notiek ticībā. Un ja mēs turpinām domāt, ka katrai paaudzei ir jādefinē sev, kas ir Ticība, mēs nekustamies ne no vietas.

Tad tēvs Martins saka, ka „visām patiesajām reliģijām ir aizliegumi (starp daudz ko citu). Tā ir zinātnes, nevis filozofijas vai viedokļa problēma.” Šis apgalvojums lielā mērā ir neticams absurds. Daudzskaitlī nav "patiesu reliģiju". Pēc definīcijas tikai viena reliģija ir patiesa, vienīgā, vai arī tā nav patiesa, un līdz ar to tā ir viltus. Patiesa reliģija var būt tikai viena. Tāpēc nav "patiesu reliģiju".

Un tas, vai tām ir aizliegumi, nav raksturīga reliģijas pazīme. Katoļu ticībai, kas ir patiesā, nav nekādu "aizliegumu" kaprīzu izpratnē, ko būtu iedibinājušas tā brīža autoritātes. Tā ir patiesa ticība, kas ir atkarīga no Dievišķās Gudrības, un kuras ietvaros pastāv morāle. Tāpēc tiek teikts, ka "morāle nav radīta", jo, pastāvot Dieva Gudrībā, tā ir mūžīga kā Viņš. Līdz ar to ir lietas, kas jādara, un citas, no kurām jāizvairās, lai turpinātu – runa ir par kristīto, nevis jebkuru – ņemt līdzdalību Trīsvienības dzīvē šajā pasaulē un sasniedzot tās pilnību nākamajā.

Ja Bergoljo - vai kāds cits viņa labā - vēlas mainīt morāli, viņš nepārkāpj aizliegumus, bet izsmej Dievišķo Gudrību un neprātīgi skrien pakaļ savai bojāejai, jo neviens nevar izsmiet Dievu.

Vajadzētu iesākt, neceļot pretrunas šīm vienkāršajām patiesībām. Tas nozīmē iet vienotības ceļu ticībā. Kaut kas tāds, kas šobrīd - un šajā ziņā mēs varam piekrist Caminante Wanderer - ir jāredz, kā var sasniegt vienotību, jo vislābākais instruments šī mērķa sasniegšanai ir pāvesta amats, kas šobrīd atrodas dziļa haosa stāvoklī. Kā laiva vētrā, un Kungs mums jautā: “Kāpēc tu jūs esat tik bailīgi? Vai jums nav ticības? " (Sal. Mk 4, 40).

Avots: “Una Chiesa irrilevante, con una forte tendenza alla scomparsa… «Poi disse loro: “Perché siete così paurosi? Non avete ancora Fede?”» (Mc 4, 40)”, korazym.org

*****

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu brīvās informācijas un diskusijas apritē?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796

Iespējamaiis maksājuma mērķis: ziedojums civitas.lv

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs