Svētīgi žēlsirdīgie, kas mīl nedzimušos

Svētdiena, 21 Februāris 2021 18:47

/Silvita Kravale/

Cik ļoti šī kalna svētība ir saistīta ar iepriekšējo: „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks piepildīti” (Mt 5,6)! Vai gan ir iespējams patiesi ilgoties pēc taisnības, bet atteikties būt žēlsirdīgam? (Šeit es nedomāju tos gadījumus, kad ar tevi cenšas manipulēt, ļaunprātīgi izmantojot tavu kristieša statusu vai tavu žēlsirdību). Nesen jautāju kādam žurnālistam, kurš aktīvi cīnās par taisnību, vai viņš būtu gatavs iestāties arī par nedzimušo tiesībām uz dzīvību. Žurnālists atbildēja, ka tad, ja viņš būtu pilnīgi pārliecināts par šo lietu, viņš iestātos. Šis žurnālists saskatīja dilemmu starp bērna tiesībām uz dzīvību un sievietes tiesībām veikt abortu.

Diemžēl tā ir nāves loģika, kas itin viegli spēj pārņemt sabiedrības prātus. Bet kur šeit ir taisnība? Vai tad aptuveni 50% no ieņemtajiem bērniem arī nav sieviešu dzimtes pārstāves? Kā tad ar viņu tiesībām ienākt šajā pasaulē? Ja jau mēs iestājamies par sieviešu tiesībām, tad mēģināsim to darīt ar izpratni un pēc būtības!

Grāmatā „Mirjam, kāpēc tu raudi?” aprakstīti tik daudzi gadījumi, kad sievietes smagi cieš no pēcaborta sekām. Ārsts no Cīrihes – Prof.dr.med. Baltazars Štehelins, psihiatrijas un psihoterapijas speciālists, liecina, ka gandrīz katru dienu savā praksē saskaras ar pacientēm, kuras cieš no aborta neirozes – ar lielajām, dziļajām, reizēm visu mūžu paliekošajām sirdsapziņas rētām, bailēm, paniku, nākotnes izredžu trūkumu, attīstības apstāšanos, sieviešu dvēseles un miesas vientulību, ko pēc sevis atstāj viena vai vairākas grūtniecības pārtraukšanas. Tātad iznāk, ka aborts patiesībā ir netaisnība un žēlsirdības trūkums pret jebkuru sievieti, kurai tas tiek piedāvāts.

„Bet kā tad ar tām sievietēm, kuras tiek izvarotas?”, jautāja žurnālists un šādus jautājumus man cilvēki uzdod bieži. „Vai tad viņām nav visas tiesības atbrīvoties no vardarbīgi ieņemta, negribēta bērna?” – Nāk prātā pusaudzes gados redzēta filma, kur meitenes draudzenes saziedoja naudu un pat savas rotaslietas, lai apmaksātu viņai abortu. Varētu šķist, ka draudzenes izrādīja žēlsirdību šai meitenei. Bet patiesībā meitene gandrīz nomira šī aborta laikā, nemaz nerunāsim par dvēseles traumu, ko viņa guva un par pēcaborta sekām, kuras filmā neparādīja.

Ebija Džonsone savā grāmatā „Neplānotā” (Unplanned) apraksta gadījumu, kad viņas klīnikā pēc palīdzības bija griezusies kāda izvarota sieviete. Viņai tika veikts aborts. Pēc vairākiem mēnešiem sieviete atgriezās klīnikā un Ebija ar viņu pārrunāja viņas atveseļošanās procesu. Sieviete atzina, ka jūtas diezgan sekmīgi tikusi pāri izvarošanas traģēdijai, bet viņu joprojām vajāja murgi par abortu, kuru viņa bija atļāvusi sev veikt. „Es jūtos vainīga, ka labprātīgi atņēmu bērnam dzīvību un šo vainas sajūtu man būs jāpanes visu manu atlikušo mūžu.”, izmisīgi raudot, teica sieviete. Pēc savas pieredzes klīnikā, Ebija Džonsone secina, ka sievietes gadiem ilgi cieš emocionālas sāpes un vainas sajūtu par lēmumu izvēlēties abortu. Izvarošanas gadījumos, viņasprāt, tas ir īpaši skumji, jo bieži aborts vienam ievainojumam pievieno vēl otru, tā sievietes situāciju padarot vēl smagāku, nekā tā jau ir.

Un vai tad bērns ir vainojams par to, ka viņš ticis vardarbīgi ieņemts? Ikviens aborta veikšanas veids ir ārkārtīgi nežēlīgs un sāpīgs. Ja sievietei var pielietot anestēziju vai pretsāpju līdzekļus, tad jaunajai dzīvībiņai, kas tiek iznīcināta, nekāda atsāpināšana netiek veikta. Var mēģināt sevi mānīt ar iedomu, ka tik maziem jau nesāp, bet zinātniski pētījumi arvien vairāk liecina, ka tā nav patiesība. Un pat ja tā arī būtu, tas tik un tā neattaisnotu šo nevainīgo bērnu iznīcināšanu mātes miesās.

Paaudžu konflikts starp bērniem un vecākiem saasinās. Skolās skolotājiem arvien grūtāk strādāt. Tam netrūkst iemeslu, tomēr dziļākajā būtībā tas ir attieksmes jautājums pret mūsu pēcnācējiem, kas sarežģī attiecības starp dažādu paaudžu cilvēkiem. Jo, ja mēs izvēlamies būt nežēlīgi pret neaizsargātiem bērniem brīdī, kad viņi paši sevi vēl nevar aizstāvēt, tad kā mēs varam sagaidīt cieņu no tiem, kas dzīvi palikuši pēc mūsu paaudzes pieļautās nežēlības? Tie nāves draudi un attieksme dzīvo jaunās paaudzes zemapziņā un var izlauzties uz āru kā neuzticēšanāšs vai pat agresija.

Manuprāt svētība: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti” īstenojas jau šīs zemes dzīvē un jo pilnīgākā mērā – mūžībā. Tas saskan ar Jēzus vārdiem: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši... Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī Man neesat darījuši.” (Mt 25,40.45) Mūsu kampaņas „40 Dienas par Dzīvību” pieredze rāda, ka daudzi cilvēki pēdējā laikā neizprot pat šos Jēzus vārdus, domā, ka tie attiecas uz dzīvniekiem. Taču Jēzus to teica par cilvēkiem. 

Pēdējo reizi rediģēts Svētdiena, 21 Februāris 2021 18:54